Māc. Edvards Feškens (Edward Fehskens).

Ir cilvēki, kas apstrīd, ka Bībelē ir atrodamas skaidras norādes, ka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī. Tomēr ātrs ceļojums Rakstos uz Nācareti un pilsētu Jūdas kalnos parāda pretējo – jo šeit mēs ieraugām pasludināšanas un vizitācijas notikumus, kas mums dod spēcīgu pamatu dzīvības svētumam mātes miesās.

Kad apdomājam Jēzus Kristus iemiesošanos (Dieva dēls pieņem cilvēka miesu), tad daudzi uzreiz domā par piedzimšanu Betlēmē. Tomēr Pasludināšanas baznīcai Nācaretē pie sienas ir plāksne ar uzrakstu: “Šeit Vārds tapa miesa.” Tā bija Nācarete, nevis Betlēme, kur Dievs kļuva patiess cilvēks, nepārstājot būt patiess Dievs.

Pasludināšanas liecība

Aplūkosim vēl ciešāk Nācareti, kā vietu, kurā notika iemiesošanās un pat brīdi, kad tas notika. Lūkas evaņģēlijs mums pavēsta Jēzus mātes atbildi uz eņģeļa pasludinājumu, ka viņa ir izvēlēta nest savās miesās pasaules Glābēju: “lai notiek ar mani pēc tava vārda ” (Lūkas 1:38). Pirms šī ieņemšanas brīža Dieva Dēls vēl nebija cilvēks, bet no šī brīža un turpmāk Viņš ir cilvēks. Dziļi pārdomājot šo brīnumaino un noslēpumaino satikšanos, Sv. Efraims (306-373.g.) rakstīja: “Viņš (Jēzus) ienāca mātes miesās caur viņas ausīm.” Apustulis Jānis sava evaņģēlija majestātiskajā pirmajā nodaļā, apraksta to, kas šādā veidā notika: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū ” (1:14). Jēzus pirmā mājvieta nebija Betlēme vai Nācarete, bet jaunavas Marijas klēpis. Šī patiesība jau sen ir bijusi pazīstama Baznīcai un tā ir arī īstā vēsts 21. gadsimta kristietim, kurš pieņem pagānisko priekšstatu par abortu.

Halcedonas koncils (451.g.) atkal apstiprināja Baznīcas stingro nedzimuša cilvēka dzīvības svētuma apliecību, kad tika paziņots: “Mēs atzīstam svēto jaunavu, kā Dieva māti, jo Dievs Vārds, tapa miesa un kļuva cilvēks no paša ieņemšanas brīža”. Savā grāmatā: “Pestītājs mātes miesās” autors Džons Savards (John Saward) raksta, “Inkarnācija notika Nācaretē, bet tika atklāta Betlēmē. Mūžīgais Dēls savu ceļu kā cilvēks uzsāka ieņemšanas brīdī.” Luterāņi ir ilgi apstiprinājuši šo patiesību.

“Kas attiecas uz šo godību, kurā Kristus pēc Sava cilvēciskuma paaugstināts, – Viņš nav to saņēmis tikai pēc augšāmcelšanās no mirušajiem un uzkāpšanas Debesīs, bet gan jau tad, kad ticis ieņemts mātes miesās un tapis cilvēks, un dievišķā un cilvēciskā daba tikušas savienotas vienā personā (Pamatdeklarācija). Konkordijas formula saka: “Mēs ticam, mācam un apliecinām, ka Cilvēka Dēls pēc savas cilvēciskās dabas, paaugstināts pie visvarenā, augstā Dieva labās rokas un varenības realiter, tas ir, patiesi un īstenībā, jo šis cilvēks tika uzņemts Dievā jau tad, kad no Svētā Gara tika ieņemts mātes miesās, un jau tad Viņa cilvēcība bija personas vienībā ar visaugstākā Dieva Dēlu” (Epitome, VIII art., 15.p.).

Vizitācijas liecība

Džona Savarda apgalvojums, ka iemiesošanās tika atklāta Betlēmē, kad Kristus piedzima, ir labi pazīstams. Skats ar bērniņu silītē ir ļoti uzrunājošs. Taču ir kāda agrāka un iespaidīga Kunga atklāšanās pirms dzimšanas. Ilgi pirms “gudrie vīri” Viņu apbrīnoja, vēl nepiedzimušais Jānis Kristītājs savā sestajā dzīves mēnesī, sveicināja Pestītāju ar gavilēm palecoties Elizabetes miesās. Mēs to uzzinām no Lūkas evaņģēlija (1:39), kas saka, ka Marija pēc eņģeļa Gabriēla vizītes, nekavējoties devās apciemot savu māsīcu Elizabeti. Tas varētu nozīmēt, ka vēl nepiedzimušais Jēzus, kuru sveicina gan Elizabete, gan Jānis, bija mazāks par adatas galu.

Svētā Gara liecība

Daži tomēr vēlas saglabāt izdomājumu, ka “mēs patiesībā nezinām, kad sākas dzīvība”, vai arī, ka sākums notiek kādā vēlākā attīstības posmā. Sv.Efraims (306-373.g.) bija starp tiem daudzajiem kristiešiem, kas atspēkoja šo izlikšanos jau pirms daudziem gadsimtiem: “Ja cilvēks ir vienība, tad viņam tādam jābūt jau no sākuma: miesas un dvēseles iesākumam jābūt vienlaicīgam. Šī dvēsele ir šim ķermenim un šis ķermenis ir šai dvēselei. Katram jāpieder otram jau no sākuma.”

Kurš var noliegt, ka kopš ieņemšanas brīža otrā Trīsvienības persona bija patiess Dievs un patiess cilvēks? Dieva dēls nekļuva par dievišķu vai cilvēcisku personu kādā vēlākā attīstības posmā, kā to dažādi herētiķi ir mācījuši jau gadu simtiem. Kad Dieva Dēls uz laiku mājoja Marijas miesās, Jēzus patiesā dievišķā daba un cilvēciskā persona tika apstiprināta Elizabetes Svētā Gara piepildītajā sveicienā, kad viņa uzrunāja Mariju, sacīdama: “mana Kunga māte ” (Lukas 1:43). Elizabete izsacīja šos vārdus būdama “Svētā Gara pilna ” (Lukas 1:41) un Svētais Gars nekad nemelo. Tieši tāpat vēl nepiedzimušā Jāņa Kristītāja palēkšanos iedvesmoja Svētais Gars, norādot uz Ķēniņu Ķēniņa klātbūtni, kaut arī Viņš bija tajā brīdī tikai mazs embrijs. Mēs neiedrošināmies neievērot šo svarīgo satikšanos, jo Svētais Gars māca mums dziļu patiesību par cilvēka dzīvības sākumu.

Viena patiesība ir tā, ka Dieva Svētais, svētījot Marijas miesas (“augsti teicams ir tavas miesas auglis ”), svētī arī visu sieviešu miesas un dāvina iedzimtu vērtību visiem vēl nepiedzimušiem bērniem. Ja mēs saprotam ,ka vēl nepiedzimušais Jēzus ir jāciena un jāaizsargā, jo Viņu pazina Tēvs un ka Viņš ir patiess cilvēks no ieņemšanas brīža — vai mums nevajadzētu tāpat atzīt visus nepiedzimušos bērnus neatkarīgi no viņu vecuma vai stāvokļa? Vai mēs visi netiekam ieņemti ar miesu un dvēseli, Dieva radīti un pazīti, Viņa mīlēti kopš ieņemšanas brīža?

Baznīcas liecība

Tā, kā Baznīca ir vienmēr sapratusi šo patiesību, tā ir augstu vērtējusi cilvēka dzīvību jau no ieņemšanas brīža. Tāpēc nav jābrīnās, ka Baznīca ir nolādējusi pagānisko aborta praksi jau no pašām pirmajām dienām. Pirmā gadsimta otrajā pusē pierakstītā Baznīcas mācība, Didahē, tos, “kas nodzen miesas augli un nogalina jaundzimušos”, tādā veidā iznīcinot Dieva attēlu, sauc par slepkavām un laulības pārkāpējiem, jo tie visi uzsākuši “nāves ceļu”.

Ap 175.gadu Minicuss Felikss, Romiešu jurists un kristīgs aploģēts, noraidīja skandalozos apgalvojumus, ka kristieši ir iesaistīti rituālos, kuros upurē bērnus.

“Un tagad es vēlos vērsties pie tiem, kas apgalvo vai tic, ka mēs tiekam iesvētīti ar slepkavību un maza bērna asinīm. Vai jūs spējat iedomāties, ka tas patiešām ir tā, ka tik trauslam un mazam ķermenim jātiek nāvīgi ievainotam, lai kāds dzīvs cilvēks nogalinātu tikko dzimušu mazu bērnu, lai izlietu, nolaistu un dzertu tā nevainīgās asinis? Neviens nespētu noticēt šādām lietām, izņemot, ja pats ir spējīgs to darīt. Bet es redzu starp jums (pagāniem) ļaudis, kas reizēm izmet jaundzimušos mežonīgiem zvēriem un putniem, citreiz atkal tos nožņaudz un nodod nāvei ar citiem briesmīgiem paņēmieniem. Sievas iznīcina nedzimušu bērnu savās miesās, iedzerdamas indes, tādā veidā piekopjot bērnu slepkavību pirms tie ir piedzimuši. Turpretī mums nav pat pieņemami ne redzēt, ne dzirdēt par slepkavību!”

Mārtiņš Luters ir vairākas reizes runājis par nedzimuša bērna cilvēcību, nosodot abortu. Komentējot 1.Mozus 49:33, viņš rakstīja:

“Neviens no tiem, kas dzīvo šodien, nezina, kur Viņš bija pirmos divus gadus, kad Viņš mita mātes miesās, vai kad, jau piedzimis, zīda mātes pienu. Mēs nezinām kādas bija dienas, naktis un laiki, ne arī kas valdīja un kas Viņu sagaidīja. Un tomēr Viņš dzīvoja tajā laikā un bija miesa savienota ar dvēseli un Viņam piemita visas dabiskās spējas. Tāpēc šis ir vislabākais pierādījums, ka Dievs vēlas pasargāt cilvēci brīnišķīgā veidā, kas ir cilvēkiem pilnīgi nezināms.”

Dzemdes kanāls maģiskā veidā nepārveido cilvēkiem līdzīgas būtnes par īstiem cilvēkiem. Kā mēs jau dzirdējām, pasludināšanas un vizitācijas liecības sniedz neapgāžamus pierādījumus nedzimušas dzīvības cieņai un aizsardzībai. Agrīnā Baznīca izvēlējās 25.martu – datumu, kas ir deviņus mēnešus pirms mūsu Kunga dzimšanas, kā dienu, kad svinēt pasludināšanu. Šodienas Baznīcai jāpievērš vairāk uzmanības šai tradicionālajai atcerei, jo dzīvojam laikmetā, kad nedzimušus cilvēkus legāli iznīcina visu deviņu grūtniecības mēnešu laikā katra iemesla dēļ. Tam, ka Dieva Dēls ienāca pasaulē tāpat kā mēs – caur mātes miesām – vajadzētu izsaukt gan godbijību visos, gan bailes tajos, kas uzdrošinās iebrukt šajā svētnīcā ar iznīcināšanas rīkiem.