Konferences iesākumā arhibīskaps Jānis Vanags dalījās savās pārdomās par šo tēmu, pieminot filozofa Frīdriha Nīčes sacīto, ka „upuriem par upurēšanu ir cits priekšstats un uzskati, tikai gadsimtiem ilgi viņus neviens nelaiž pie vārda”. Pēc arhibīskapa domām tas ir labs atgādinājums, kad mēs runājam par dzīvības svētumu un abortiem, jo tas mūs aicina būt iejūtīgiem, censties iedziļināties un iejusties tajos, kas šajā stāstā ir patiesie upuri. Diskusijās par abortu jautājumu, arhibīskapu visvairāk šokē tas tonis, kādā runā par abortu nepieciešamību, jo par to runā kā par kādu lielu ieguvumu, dārgu vērtību. Mūsdienu sabiedrība vēlas, lai abortu var izdarīt sterilos apstākļos, bez kāda riska, bez sāpēm, ar absolūtu sirdsapziņas komfortu, lai neviens tevi nesatrauktu, lai neviens tev neliktu justies slikti. Tas ir tas, kas vissmagāk apsūdz mūsu sabiedrību, un varbūt ne pati abortu problēma šai pasaulē, bet kā mēs vēlamies to darīt un darām. Varbūt daudziem liekas, ka cīņa par abortu aizliegšanu Latvijā ir bezcerīga, ka neko mēs nepanāksim, jo tas atkal tiks uzskatīts par kaut ko aizvēsturisku. Tomēr mēs varam cilvēkus aicināt uz tādu sevis izvērtēšanu, savas pozīcijas ieraudzīšanu, lai cilvēks varētu iejusties un ieraudzīt nevis sevi kā upuri, bet ieraudzīt tos bērnus, kurus nogalina. Savas uzrunas noslēgumā arhibīskaps Jānis Vanags klātesošos uzrunāja ar vārdiem no Salamana pamācībām: „Atdari savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj!”/Sal.pam.31:8/ Tas ir mūsu ikviena aicinājums. Zīmīgi, ka šī konference notiek vienā dienā ar jaunā Bībeles tulkojuma atklāšanu, jo acīmredzot Dieva Vārds – gan bauslība, gan evaņģēlijs, gan tiesa, gan Viņa žēlastības pasludinājums ir tas, kas visdziļāk var uzrunāt cilvēkus šajā jautājumā.