Nesen sabiedrību satricināja ar rīkles vēzi slimā Viestura Bundžas vēlme izbeigt savu dzīvi ar eitanāziju. Šis jautājums raisījis diskusiju sabiedrībā, un arī manī tas ir raisījis pārdomas, ar kurām vēlējos padalīties.
Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt…? /Ec.33:11/

Ņemot vērā šī cilvēka lielās ciešanas, vēlme aiziet no šīs pasaules šķiet tik ļoti saprotama, jo gandrīz katram cilvēkam ir nācies iet cauri mazākām vai lielākām ciešanām vai pie sevis vai pie saviem tuviniekiem. Un tomēr paceļas liels jautājums: vai ir pareizi atņemt sev dzīvību? Vai ir pareizi palīdzēt kādam cilvēkam atņemt sev dzīvību?

Sauksim lietas īstajos vārdos. Pēdējā desmitgadē sabiedrībā visos līmeņos ir vērojama cilvēku vēlme maskēt kādas sliktas un nevēlamas lietas ar “mazāk sāpīgiem” vārdiem, piemēram, kādas iestādes slēgšanu aizvietot ar “apvienošanu” vai “konsolidēšanu”, nedzimuša bērna slepkavību aizstāt ar “mākslīgais aborts” vai “iekšējā tīrīšana”, laulības pārkāpšanu aizstāt ar “dzīvošanu kopā” u.tml.

Tāpat arī eitanāzijas gadījumā mums jāatceras, ka tā ir un paliek pašnāvība jeb sevis nogalināšana. Tai ir vainu mīkstinoši apstākļi, tomēr pārkāpums paliek pārkāpums, grēks paliek grēks…

Eitanāzija varētu likties kā visu ciešanu noslēgums… BET mēs taču zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas… Mums katram ir nemirstīga dvēsele, kurai pēc nāves būs jāstājas dzīvā Dieva priekšā (Ebr. vēst. 9:27) patīk tas mums vai nepatīk, gribam to vai nē, tā tas notiks ar visiem cilvēkiem uz pasaules. Un mums būs jāatbild par savu dzīvi un saviem darbiem. Šai tiesā būs divi varianti: pirmais – “Attaisnots!” un dodies uz debesu valstību; otrais – “Vainīgs!” un dodies uz elli! Un noteikti nebūs viegli Dieva priekšā stāties ar eitanāzijas (pašnāvības/sevis slepkavības) grēka nastu.

Dievs nolemj, kad cilvēkam būs dzimt un mirt, un, ja cilvēks šajā kārtībā iejaucas, viņš pārkāpj Dieva bausli “Tev nebūs slepkavot”. Un cilvēkam par to būs reiz Dieva priekšā jāatbild.

Lielu izbrīnu manī raisīja cilvēku atsaucība, ziedojot un atbalstot Viestura vēlmi doties nāvē. Emocionāli tas liekas ļoti saprotami, un tomēr – vai tiešām visi šie cilvēki, kuri ziedoja, neapzinās, ka ir līdzdalīgi pašnāvībā/slepkavībā, par ko arī viņiem reiz būs Dieva priekšā jāatbild?

Visbiežāk eitanāzija tiek attaisnota ar jautājumu – kāpēc cilvēkam ir bezjēdzīgi jācieš? Bet ne visas ciešanas ir bezjēdzīgas! Daudzas reizes, cilvēkiem izejot cauri kādām ciešanām, viņiem ir radusies kāda liela kompetence un viņi var palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgās ciešanās. Un, jo vairāk es domāju par ciešanām pasaulē, jo skaidrāk saprotu, ka iemesls visām ciešanām pasaulē ir atbildams divos vārdos: dvēseles pestīšana.

Kā lasām raksta titulpantā, Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli. Cilvēkam veicot eitanāziju, viņam tiek atņemta svētīgā iespēja (lai cik skarbi tas arī izklausītos) caur ciešanām nākt pie grēku nožēlas un ticībā iemantot mūžīgo dzīvību. Būsim godīgi: kamēr cilvēkam klājas labi, viņš dzīvo, par Dievu nospļaudamies, un tikai tad, kad saskaras ar ciešanām, viņš sāk uzdot dzīves būtiskākos jautājumus…

Tieši ciešanās lielākā daļa cilvēku nāk pie glābjošās ticības uz Jēzu Kristu, pie īstas un patiesas grēku nožēlas, kas galu galā var aizvest viņu uz debesu valstību. Ja cilvēks izšķiras atņemt sev dzīvību, viņš, pats to neapzinoties, ir uzgriezis muguru Dieva žēlastībai.

Ja mēs mūsu mīļajā zemē Latvijā atļautu eitanāziju, mums jāsaprot, ka mēs atļautu pašnāvību/slepkavību! Uz mūsu tautas pleciem jau gulstas milzīgs grēks – mākslīgie aborti jeb ārkārtīgi daudzo nedzimušo bērnu slepkavības, kad gadā Latvijā legāli tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Daudzi šodien runā par sievietes tiesībām izvēlēties – atstāt vai nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, bet neviens nerunā par šī bērna tiesībām. Viņam neviens neko nejautā… Kāpēc vajag vēl vienu grēku uzkraut uz mūsu tautas pleciem?

Atļaujot eitanāziju, pastāv bīstamība, ka pēc laika cilvēki tiks mudināti veikt eitanāziju noklusēta pienākuma pēc… To mēs redzam jau pie mākslīgiem abortiem, kad pie mazākajām problēmām viena daļa ginekologu mudina grūtnieces veikt abortu (patiesībā – sava nedzimušā bērna saraustīšanu gabalos).

Un visbeidzot Viesturam un citiem līdzīgās smagās ciešanās esošiem cilvēkiem gribētu sacīt: vēl ir laiks pārdomāt. Pašnāvība ir sliktākais risinājums. Kas tā ir par milzīgu nastu, ko jūs uzkraujat uz saviem pleciem un arī savu tuvinieku pleciem, ar ko viņiem būs jādzīvo visu atlikušo mūžu! Atgriezieties no šī nodoma, kamēr nav par vēlu!

Roberts Otomers, LELB Rīgas Sv. Gara, Vecumnieku un Valles draudžu mācītājs
2016. gada aprīlis.

 

 

Attēls: winnond – FreeDigitalPhotos.net