Salaspils evaņģēliski luteriskās draudzes jaunajā dievnamā nedēļas nogalē notika dzīvības svētuma konference. Kārtējo rudeni to rīkoja “Luterāņi Dzīvībai” kopā ar citām organizācijām, kas iestājas par cilvēka dzīvības vērtību. Šī gada konferences dalībnieku pārrunu tēma bija “Misija – Dzīvība”. “Mūsu pirmā misija pēc piedzimšanas ir dzīvot,” konferenci atklājot, sacīja “Luterāņi Dzīvībai” vadītājs Latvijā Jānis Diekonts. “Otrā – nest cilvēkiem Evaņģēlija vēsti – visspēcīgāko vārdu par dzīvību. Pasaulē nav nekā stiprāka par to.”

 dziviba (103)Atbrīvosimies no apmātības, kurā dzīvojam

Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers konferences sākumā dalījās pārdomās par to, kas ir misija un kāpēc mēs šodien par to runājam. “Misija ir Evaņģēlija vēsts izplatīšana tautā,” viņš teica. “Evaņģēlija vēsts centrā ir dzīvība. Kristus ir cietis, miris un augšāmcēlies, lai mums būtu dzīvība. Viņš ir uzvarējis grēku – uzvarējis nāvi. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem saka: “Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū.” Arī Kristus saka: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.””

Bīskaps atcerējās, ka pirms pāris gadiem, iesākot misijas vīziju, viņam bijušas pārdomas par to, kādā situācijā mēs šodien esam, jo nevar būvēt vīziju no nekurienes. “Toreiz man bija divējādi iespaidi par mūsu baznīcu,” atzīst P. Brūvers. “No vienas puses, daudzas mūsu draudzes un ļaudis tajās jūtas priecīgi, ka ir nonākuši bēgļu nometnē – izbēguši no pasaules, no mūžīgās nāves, no visām negantībām, ir saņēmuši Kristus piedošanu, un priecājas par to. Viņi ir nocietinājušies savā cietoksnī un negrib laist nevienu iekšā, ne arī paši iet ārā. Šajā cietoksnī ir ļoti labi un droši.”

Bīskaps uzsvēra, ka ir viens nopietns iemesls, kāpēc mēs tādi esam. Tā ir padomju laiku pieredze, kas joprojām ir dziļi mūsu apziņā, jo toreiz kristieši dzīvoja naidīgā ielenkumā. Naidīgā vara gribēja mūs iznīcināt, bet mēs tomēr pastāvējām, nocietinājušies kā tāds mazs ganāmais pulciņš stingrā aizsardzībā.

Šodien mēs esam citā situācijā. No vienas puses labi, ka ir tāda bēgļu nometne, kur no pasaules izglābtiem patverties un justies drošībā. Bet tajā tomēr nevajag pārāk ilgi uzturēties. “Mana doma par misijas vīziju ir, ka mums no bēgļu nometnes ir jākļūst par vienu efektīgu karaspēka vienību un jādodas uzbrukumā,” uzskata P. Brūvers. “Šodien es redzu, ka kustība “Luterāņi Dzīvībai” kopā ar citām dzīvības aizstāvju grupām ir kā mobilas vienības, kas dodas cīņā ar ļoti spēcīgu ieroci – dzīvības svētumu, kas pamatojas Dieva vārdā Bībelē. Ar to ir jāstājas pretī šai nāves kultūrai, kas veļas virsū kā liels mākonis un grib mūs pārņemt.”

Bīskaps atzīst, ka šo nāves kultūru veicina grēks un novirzīšanās no patiesības. Kā piemēru viņš minēja nupat masu medijos izskanējušo ziņu par māti, kura savu piecus mēnešus veco zīdainīti uz mirkli bija nolikusi uz slīdlentes, pa kuru lidostā pārvietojas lielā bagāža. Negaidīti sieviete bija pagriezusies, un bērniņš aizgāja bojā. Cilvēki pauda milzīgu sašutumu par šādu mātes rīcību, kas ir pamatots. Bet kāpēc sašutums par līdzīgu mātes rīcību tūdaļ pazūd, ja runa ir par pāris mēnešiem mazāku bērniņu, kurš vēl atrodas mātes miesās? Ar viņu mātei ir tiesības izrīkoties tāpāt, lemjot par abortu.

“Tā ir tāda kā apmātība, no kuras cilvēki pamostas tikai tad, kad bērniņš piedzimst,” saka P. Brūvers. “Tā ir grēka apmātība cilvēkiem, kuri ir novirzījusies no patiesības. Viņi nespēj saprast to, ka dzīvība ir svēta, ka tā ir Dieva dota, ka dzīvība ir Dieva elpa cilvēkā.”

Zinātnieki mēdz pārgalvīgi lielīties, ka reiz viņi sintezēs arī dzīvību. Bīskaps uzskata, ka tas nekad nenotiks: “Dievs ir dzīvība. Dievs ir mīlestība. Mīlestība un dzīvība ir cieši saistītas. Mīlestības dēļ nāk dzīvība, un par dzīvību mēs rūpējamies mīlestības dēļ. Lai Dievs palīdz mums šo patiesību aptvert vēl dziļāk, izprast un nest tautā. Lai mūsu cilvēki tiktu atbrīvoti no apmātības, kurā ir nonākuši un tiek ievilkti aizvien dziļāk – no tā, ka dzīvība netiek uzskatīta par svētumu. Lai mēs saprastu, ka dzīvība patiesi ir Dieva brīnums, kas mums ir dota kā Dieva dāvana. Mēs esam radīti, lai viens otram būtu par svētību, un Dievam par godu un slavu.”

Latvijā apmēram 80 % cilvēku ir dievbijīgi un atzīst sevi par piederīgu kādai no baznīcām. Un ir pavisam maza minoritāte – cilvēki, kuri nav dievbijīgi, bet uzspiež mums savus likumus, savu dzīvesveidu, un ir panākuši, ka viņu viedokļi dominē gan pasaulē, gan masu medijos. Tas ir tāpēc, ka šie ļaudis ir organizēti, viņi atvēlējuši tam vietu, finanses, bet mēs dzīvojam paļaudamies, kā būs, tā būs. “Mums ir jābūt aktīviem un jāstājas pretī šai nāves kultūrai,” aicina bīskaps Pāvils Brūvers.

dziviba (152)Dons Ričmans: “Pārveidosim savu prātu, lai izkļūtu no tumsas un dzīvotu gaismā”

Trīs soļi, kas mums jāsper
Par to, kā esošo situāciju vērst par labu, savā pieredzē dalījās Austrumeiropas Misijas tīkla dibinātājs, “Luterāņi Dzīvībai” starptautiskais pārstāvis Dons Ričmans: “Šodien, sēžot šajā konferencē, es pie sevis domāju, kā būtu, ja Dievs būtu radījis mūs tā, ka bērni mums varētu būt tikai tad, ja mēs būtu precējušies, ja mēs kā vīrs un sieva būtu uzticīgi viens otram un mīlētu viens otru. Diemžēl realitāte ir cita, kurā es gribu aicināt ieklausīties caur četriem vārdiem, kas sākas ar burtu B.

Pirmais vārds ir Bībele. Bībele mums māca, ka mēs esam radīti Dieva līdzībā. No ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei mēs esam cilvēki – Dieva acīs ļoti, ļoti svarīgi un dārgi.

Bērniņam mātes miesās no ieņemšanas brīža ir jābūt pasargātam un drošībā. Tāpēc Bībele dod mums norādījumus, no kuriem, iespējams, vissvarīgākais ir tas, ka Dievs izvēlējās kļūt par cilvēku tādā veidā, ka piedzima par mazu bērniņu. Viņš izdzīvoja visu to, ko piedzīvo bērniņš gan esot mātes miesās, gan no šī drošā patvēruma ienākot pasaulē. Bībelē ir ļoti, ļoti daudz rakstīts par bērniem.

Otrais vārds ir bioloģija. Pat, ja mums nebūtu Bībeles, šodien mums ir pieejamas tādas bioloģijas grāmatas, kurās arī zinātnieki atzīst, ka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī. Šajā mirkli mātes miesās jau ir cilvēka dzīvība. Mūsdienu medicīna, izmantojot modernās tehnoloģijas, mums var izstāstīt un parādīt pilnīgi visu bērniņa attīstību, līdz viņš klauvē pie durvīm, jo viņam ir laiks ienākt pasaulē.

Trešais vārds ir brutalitāte. Tas nav ne labs, ne patīkams vārds, bet mēs ar to sastopamies. Cilvēki, kuri zina bioloģiju, tanī pat laikā ir tā nocietinājuši savas sirdis, ka viņi šo mazo bērniņu mātes miesās spēj sadalīt gabalos. Tā ir brutalitāte, kas šodien pastāv, un mēs to zinām.

Ceturtais vārds ir būvēšana, veidošana no jauna jeb atjaunošana. Lai atjaunotu cilvēkos mīlestību pret dzīvību, no agras bērnības ar zēniem un meitenēm ir jārunā par to, ka seksuālās attiecības ir paredzētas tikai un vienīgi laulībai. Un bērniņi, kuri ienāk laulībā, ir jāpieņem un jāmīl.

Diemžēl šodien īstenība ir cita. Mēs zinām, ka ir grūtniecības, kuras dažādu iemeslu dēļ nav gribētas. Dieva plāns, kāpēc esam sapulcējušies šajā konferencē, ir tas, lai mēs censtos novērst šo brutalitāti. Ir svarīgi tas, ka mēs lūdzam. Arī par saviem mācītājiem un sludinātājiem, jo tik ļoti daudzi noklusē patiesību par abortu. Pie mums Amerikā ir ļoti daudz baznīcu, bet lielākā daļa no tām klusē. Mācītāji baidās runāt, jo varbūt kādā ģimenē no viņa draudzes ir bijis aborts, un sarunas par to cilvēkus var aizvainot. Viņi var sadusmoties un pamest draudzi, tāpēc labāk klusēt.

Taču patiesība ir pilnīgi pretēja. Kad mēs par šo grēku runājam no Bībeles perspektīvas, tad visu apņem Jēzus Kristus krusts. Mēs varam palīdzēt sievietēm un vīriešiem saprast, ka aborts ir grēks, tas ir noziegums ar lielo burtu. Bet mātei jau tas nav nekāds jaunums, viņa to zina. Katru dienu viņa to atceras. Tā vainas sajūta ir grauzusi viņas dvēseli mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada, un nozagusi viņai prieku dzīvot.

Tas, ko mēs varam darīt, sastopoties ar sievieti šādā situācijā, ir sekot Kristum, un palīdzēt viņai, bet ne nosodīt. Mēs esam aicināti pateikt viņai Kristus krusta vēsti par grēku piedošanu un mūžīgo glābšanu, jo Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no ikkatra grēka, arī no laulības pārkāpšanas, aborta, un ārsta aborta veicēja grēka. Mēs varama teikt: “Jēzus tevi gaida! Viņš tevi pieņems! To smagumu, ko tu klusībā nes sevī, tu vari aiznest pie krusta, un no visas sirds lūgt, lai tas smagums no šī grēka tev tiek paņemts prom. Ir tikai viens, kurš var tikt ar to galā – tas ir Jēzus Kristus pie krusta. Atdod to viņam. Un tavas ausis un sirds lai ir atvērta vārdiem, ka Kristus asinis mūs šķīstīja no visiem grēkiem. Ne tikai no tiem mazajiem, bet no visiem grēkiem. Dievs caur Jēzu Kristu mūs ir atbrīvojis – izvilcis no dzīves tumsā un pārveidojis mūs dzīvei sava mīļotā dēla Kristus valstībā, kurā mums ir glābšana. Nevis iespējams, varbūt, vai kaut kad nākotnē, bet tagad, jo ir teikts – mums ir. Tā ir atjaunošana. Tā ir tā labā ziņa.”

Šī vēsts mums ļauj ieraudzīt Jēzu ne tikai kā likumu devēju, bet iepazīt viņu arī kā atjaunotāju. Sievietes, kurām bijuši divi, trīs un vairāki aborti, bieži vien izbrīnā jautā: “Mani? Pēc visa tā, ko esmu izdarījusi? Jūs gribat teikt, ka es varu būt Dieva bērns? Ka man var būt mūžīga dzīvība?” Un Jēzus ir tas, kurš dod atbildi: “Jā! Tā ir patiesība! Tā ir realitāte! Dieva valstība ir tuvu! Atgriezieties un ticiet uz Evaņģēliju!” Ko nozīmē atgriezies? Atgriešanās nozīmē prāta pārveidošanu – prāta mainīšanu no tumsības un miesas domāšanas uz to, ka mēs varam domāt kā Jēzus.

Ebreju grāmatas 8. un 10. nodaļā ir teikts, ka Dievs to grēku vairāk nepiemin. Dievam ir grūti kaut ko aizmirst, jo viņš zina visu, viņš ir visu zinošs. Bet Jēzus dēļ, kurš uzņēma to grēku pats uz sevi, mūsu grēka vairāk nav. Pat Dievs to vairāk neatceras. Vai tas nav brīnišķīgi?

Tātad tie trīs soļi, kas mums jāsper, ir sekojoši – apzināmies, ka mums ir nocietinātas sirdis, ka mums ir nepietiekams respekts pret dzīvību, un mums ir iespēja aiznest grēku pie krusta, patiesi nožēlot to, un lūgt piedošanu.”

dziviba (111)Lelde Titava: Latvijas sabiedrībā nav pietiekamas līdzjūtības mirušu bērniņu vecākiem 

Organizācijas “Luterāņi Dzīvībai” vadītājs Latvijā Jānis Diekonts ir sacījis: “Mēs ejam tādus domu ceļus, ko esam pieraduši iet, bet Lelde Titava mums atklās kādu taku, par kuras esamību zinām, bet savā sirdī un prātā vēl neesam staigājuši.”

Oficiāli – spontānais aborts, vecākiem – bērna zaudējums
“Paula Stradiņa slimnīcā Garīgās aprūpes dienesta kapelāne esmu jau septīto gadu,” savu stāstījumu iesāk Lelde Titava. “Pirms tam man bija iespēja studēt ASV un apgūt klīnisko pastorālo aprūpi Sentluisas Barnes-Jewishslimnīcā. Atgriežoties Latvijā un strādājot Stradiņa slimnīcā, nonācu pie secinājuma, ka mūsu veselības aprūpes sistēmā daudzas jomas nav sakārtotas atbilstoši civilizētas valsts līmenim. Viena no tām ir saistīta ar medicīnas iestāžu rīcību, atbrīvojoties no spontāno abortu sekām.

No medicīnas viedokļa jēdziens “spontānais aborts” ir klīniski konstatējošs, tas apzīmē darbību, kas notikusi, pārtraucoties grūtniecībai. Šādus bērnus oficiālajā dokumentācijā dēvē par augļiem – vārdā, kas vairāk būtu attiecināms uz augu valsti.

Taču, raugoties no vecāku viedokļa, runa ir par priekšlaicīgi mirušo bērnu mirstīgajām atliekām. Un kapelānes darbā es sastapos ar to, ka vecāki sēro nevis par zaudēto grūtniecību vai spontāno abortu, bet par šo bērnu, kura viņiem nekad nebūs. Zaudējot viņu, tiek zaudēti visi dzīves notikumi, kas ģimenē ir saistīti ar bērna augšanu, priekiem, cerībām, apskāvieniem – visu, kas citiem var palikt nepamanīts, bet vecākiem ir tik svarīgs. Vecāki sēro, un ir svarīgi apzināties, ka cilvēcisku būtni nevar reducēt līdz norises statusam.

Kas notiek ar spontānā aborta bērniņiem
Iedziļinoties problēmas kontekstā, radās trīs būtiski secinājumi. Bērni, kuri mūsu valstī dzimuši līdz 22 grūtniecības nedēļai un kuru svars nesasniedz 500 gramus, netiek reģistrēti kopējā dzemdību statistikā. Vecāki no slimnīcas nesaņem nekāda veida oficiālus dokumentus par bērna dzimšanu – nedz viņu dzimšanas, nedz miršanas fakts netiek fiksēts. Un bērna mirstīgās atliekas kopā ar citiem medicīniskiem atkritumiem tiek utilizētas, oficiāla šo mirstīgo atlieku apbedīšanas vieta neeksistē. Izņemot gadījumus, kad vecākiem, konfliktējot un pastāvot uz savām vecāku tiesībām, izdodas iegūt bērnu mirstīgās atliekas no slimnīcas dzemdību vai ginekoloģijas nodaļām, lai neoficiāli, bet ar cieņu, savus mirušos bērnus apglabātu.

2007. gadā, veicot izpētes darbu kopā ar Stradiņa slimnīcas kapelāni Danu Kalniņu-Zaķi, sākot ar slimnīcas morgu un beidzot ar Rīgas pilsētas krematoriju, nonācām pie šokējošas atklāsmes. Izrādās, ka bērni, kuri ir miruši pēc likumā noteiktajām 22 nedēļām, tātad oficiāli miruši, gadījumos, ja vecāki paši emocionālu vai finansiālu motīvu dēļ nespēj uzņemties viņu apglabāšanu, pazūd bez pēdām.

Zinot to, ka Pierīgā ir izveidota pat dzīvnieku kapsēta, šis atklājums šķita sirreāls. Kā tas varēja notikt, ka mūsu valstī jau gadiem ilgi nepaglabā nedzīvi dzimušos bērnus, bet vienkārši kaut kur iznīcina?

Kad Latviju laiku pa laikam pāršalc šokējoša vēsts, ka kādā atkritumu konteinerā vai izgāztuvē ir atrasts miris jaundzimušais, cilvēki ir sašutuši par tik necilvēcīgu rīcību pret bērnu un viņa mirstīgajām atliekām. Tajā pašā laikā mēs nepadomājam vai pieveram acis uz ne mazāk šokējošu faktu, ka gadiem ilgi medicīnas iestādēs šāda attieksme saskaņā ar pastāvošajiem likumiem ir vērojama pret neskaitāmiem nedzīvi dzimušiem bērniem, kuri netiek vērtēti augstāk par medicīniskiem atkritumiem. Viņu apbedīšanai nav paredzēts neviens vismazākais zemes stūrītis, izņemot vienīgi tos gadījumus, kad vecākiem, apelējot pie savām tiesībām, izdodas atgūt savu pāragri zaudēto bērnu mirstīgās atliekas un apbedīt tās kaut kur neoficiāli.

Nozīmīgs šis jautājums ir tādēļ, ka skar ļoti daudzus vecākus, arī draudžu vidū, kuri piedzīvo bērna zaudējumu. Jo, kā liecina Veselības ekonomikas centra apkopotie statistikas dati, Latvijā, piemēram, 2010. gadā notika 3377 klīniski fiksēti spontānie aborti līdz grūtniecības 22. nedēļai, kas sastāda apmēram 15 % no visām grūtniecībām.

Sabiedrība no vecāku ciešanām norobežojas
Mūsdienās profesionāļu mērķis ir tik ļoti vērsts uz izvairīšanos no ciešanām, ka tas nemanāmi pārvērties par mērķi izvairīties no cilvēciskām attiecībām un kontaktiem vispār. Nevēlēšanās iedziļināties vecāku sāpēs raksturo mūsu sabiedrības attieksmi – par nedzīvi dzimuša bērna nāvi nemēdz runāt. Tas ir neredzams zaudējums, un kā tāds tas vecākiem ir jāiznes caur sabiedrību neapgrūtinošā veidā. Tādēļ tie, kuri saskaras ar šādu zaudējumu, pārsvarā piedzīvo izolējošu attieksmi. Un ne tikai slimnīcās, apkārtējā sabiedrībā, bet arī savās draudzēs, jo cilvēki nezina, kā par to runāt.

Publiski pieejamā informācija liecina, ka kristīgajās kopienās lielāka uzmanība tiek veltīta apzināti veiktajiem aborta gadījumiem, spontānā aborta jeb nedzīvi dzimuša bērna gadījumi reti kad tiek pieminēti. Tie visbiežāk tiek uzlūkoti kā neērtas parādības, kurām notiekot ar cilvēka zaudējumu saistītie pierastie rituāli tiek uztverti kā nepiemēroti un nepieejami. Kristīgās kopienas pasivitāte izpaužas tās nesagatavotībā, sastopoties ar šo dzīves realitāti un nespējot piedāvāt nedz liturģisku, nedz pastorālu, nedz arī teoloģisku skatījumu, lai sniegtu vecākiem atbalstu. Ir tikai daži mācītāji, kuri zvanījuši un meklējuši palīdzību, lai risinātu šo jautājumu.

Trīs mīti par nedzimuša bērniņa morālo statusu
Sabiedrības attieksmes pret nedzimušiem bērniem pamatā ir jautājums par nedzimuša bērna morālo statusu, ko ietekmē trīs galvenie mīti.

Pirmais mīts balstās uz Aristoteļa mācību, kas bija Rietumu civilizācijas izpratnes par cilvēka izcelšanos pamatā. Viņš uzskatīja, ka cilvēka auglis iziet trīs dažādas attīstības stadijas – veģetatīvo, sensitīvo un racionālo. Šī teorija par embrionālās attīstības stadijām (augi, dzīvnieki, cilvēki) ietekmēja sabiedrības apziņu no mūsu ēras sākuma līdz 17. gadsimtam, kad no tās pamazām sāka atteikties. Šodien embrioloģijas zinātne ir pierādījusi, ka apaugļota olšūna nav vienkārši šūnu masa bez savām īpašām pazīmēm. Tā nav līdzīga ne zieda pumpuram, ne dzīvnieka aizmetnim, bet pilnībā un absolūti ir cilvēciskas būtnes dzīvība. Tā ir tāda pati dzīvība, kāda piemīt jaundzimušam bērnam, nobriedušam un vecam cilvēkam.

Otrais mīts ir Aristoteļa akcentētais potencialitātes jēdziens, kas joprojām ietekmē uzskatus par cilvēka augļa morālo statusu un attieksmi pret viņu kā pret iespējamu. Embrijs tādējādi ir potenciālais piedzimušais bērns, vēlāk pieaugušais, bet noteikti nav potenciāls indivīds. Šodien zinātne apliecina, ka bērna individualitāte veidojas jau kopš mātes un tēva olšūnu saplūšanas, un viņa attīstībā nav nekāda pārtraukuma. Viņš jau ir tas indivīds, kas būs arī piedzimstot, līdz pat mūža galam.

Trešais mīts ir saistīts ar diviem iepriekšminētajiem mītiem. Lai gan sieviete un vīrietis uzlūko savu ieņemto bērnu kā personu, viņu viedoklim publiskajā telpā nav noteicošas nozīmes. Jautājums par ieņemtā bērna personas statusu ir cieši saistīts arī ar jautājumu par aborta ētiku. To ētiskās dimensijas atšķetināšanai tiek lietoti trīs kritēriji. Cilvēks kā būtne, kā persona, viņa dzimšana un dzīvotspēja. Ieņemtais bērns ir dzīvs, bet nav dzīvotspējīgs ārpus mātes organisma apmēram līdz 22. grūtniecības nedēļai. Viņš nav piedzimis un pierādījis savu dzīvotspēju. Viņš nav uztverams kā persona, jo nespēj veidot attiecības ar citiem. Un jautājuma “Kad sākas dzīvība?” vietā ir liekams jautājums: “Kad sākas individualitāte?” Ir pieņemts domāt, ka individualitāti raksturo spēja apzināties sevi kā atsevišķu būtni no citiem, attīstītu, apzinīgu, ar spēju domāt. Tomēr jaunākie pētījumi embrioloģijā apliecina ko citu. Vecāki veido kontaktus ar bērnu, un bērns ar vecākiem un apkārtējo pasauli jau no agrīnas grūtniecības laika. Cilvēka dzīves ritms no ieņemšanas brīža ir nepārtraukts.

Civilizētās valstīs vecāku sēras ir respektētas
Sabiedrībai, un jo īpaši kristīgajai kopienai, vajadzētu runāt par to, vai mēs vispār priecājamies par bērna nākšanu pasaulē. Tas nozīmē ne tikai runāt par dzīvības svētumu, smaidīt un būt apgarotiem, ieraugot mazu bērnu, bet gan ar darbiem pierādīt, ka bērns šajā valstī tiek gaidīts, piedalīties likumdošanā, apstrīdēt tos likumus, kas ir pret bērniem un mātēm, un vietā likt tādus, kas ir par bērniem, mātēm, vecākiem un ģimenēm.

Meklējot esošajai situācijai risinājumu, izgaismojās trīs jomas, kurās mūsu valstī ir nepieciešamas pārmaiņas. Tās ir: likumdošanas nepilnības attieksmē pret nedzimušu bērnu, veselības aprūpes iestāžu koncepciju un regulu neesamība, skaidri definēta medicīnas iestāžu respektējoša rīcība ieņemtā bērna nāves gadījumā, ar mērķi mazināt vecāku ciešanas. Jo, piemēram, māmiņas Īrijā, Anglijā, Vācijā, visur, kur latvieši ir aizbraukuši, saskaras ar kaut ko pilnīgi pretēju. Viņu sēras tiek respektētas, viņas drīkst apglabāt savus bērnus, vienalga, kurā grūtniecības nedēļā tie ir dzimuši un gājuši bojā. Vecāki sagaida rūpes par savu mirušo bērnu arī Latvijā, lai cik mazs viņš būtu. Nevērīgā attieksme pret viņu mirstīgajām atliekām ir spilgts piemērs zaudējuma ciešanu esamības noliegumam.

“Dvēseļu dārzs” – iespēja pārskatīt savu attieksmi pret nedzīvi dzimušajiem bērniem
Vēlme veidot “Dvēseļu dārzu” radās tādēļ, ka ikdienas darbā slimnīcā saskārāmies ar ģimenēm, kuras zaudēja bērnus grūtniecības laikā, kas nedaudz pārsniedza 22 nedēļas. Dažkārt tie bija atkārtoti zaudējumi, un tādos gadījumos vecākiem bija jāpieņem ļoti smags lēmums. Vai nu labprātīgi atsacīties no bērna mirstīgajām atliekām, vai rīkot bēres otro vai pat trešo reizi. Mēs sapratām, ka ir steidzīgi jāatrod īpaša vieta, kur var apbedīt nedzīvi dzimušo bērnu mirstīgās atliekas. Studējot un strādājot ASV, uzzināju par slimnīcas pārziņā esošo “Soul garden” jeb “Dvēseļu dārzu”. Slimnīca pati kremēja un apglabāja šo bērnu pelnus gadījumos, kad vecāki to nespēja uzņemties.

Domājot par piemērotāko atrašanās vietu šādam dārzam, pieņēmām lēmumu meklēt to kādas draudzes teritorijā, jo rūpes par šādu dārzu būtu iespēja kristīgai kopienai demonstrēt visai sabiedrībai savu labo gribu un attieksmi. Mēs sākām ar luterāņu draudzēm. Devāmies pie Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas vadības. Mūsu ideja saņēma atbalstu, par ko bijām ļoti priecīgas. Bija tikai jāatrod draudze, kas uzņemtos rūpes šādu dārzu.

Tikāmies ar vairākiem Rīgas draudžu mācītājiem cerībā, ka mūsu entuziasms atbalsosies cilvēkos, kurus satiksim, un draudze novērtēs unikālo kalpošanas iespēju. Tomēr tā nenotika. Mēs saņēmām dažādas atrunas. “Mums pašiem savu bēdu pietiek.” “Draudze nav ar mieru, tikai kapu teritorijā.” “Cilvēki nāks laulāties un te kaut kas tāds?!” Mums kā LELB kapelānēm tā bija ļoti sāpīga vilšanās, jo šie atteikumi liecina par ļoti nopietnu tendenci kristīgajā kopienā – katra atsevišķa draudze var kļūt par klubu, kurā svešinieks ar savām sāpēm netiek ielaists.

Tomēr mēs turpinājām darbu pie projekta, un devāmies uz Svētā Alberta Romas katoļu baznīcu. Kardināls Pujats uzklausīja mūsu priekšlikumu un deva savu svētību. Šī ir Stradiņa slimnīcai vistuvākā baznīca, jo atrodas ielas pretējā pusē. Pie šī draudzes dievnama ir plaša zaļā zona, un mēs atradām brīvprātīgu dārza dizaineri, kura izstrādāja “Dvēseļu dārza” projektu. Kāda ģimene mums uzticēja savu apdrupušo eņģelīti, kuru mākslinieks restaurēja, atlejot kopiju. Un mēs atradām mecenātu, kurš nedomājot piešķīra dārza izveidei nepieciešamo naudas summu.

Šodien par “Dvēseļu dārza” nozīmi un nepieciešamību vairs nav nekādu šaubu. Kopš atklāšanas brīža tajā ir notikušas daudzas priekšlaicīgi nedzīvi dzimušo bērniņu bēres. Reizi gadā tur tiek apbedīti visi tie pelni, kas gada laikā tiek uzkrāti īpašā urnā Rīgas pilsētas krematorijā tajos gadījumos, ja vecāki savus nedzīvi dzimušos bērniņus paši nespēj apglabāt.

Jau dārzu veidojot sapratām, ka reizi gadā tajā ir nepieciešams kopīgs svētbrīdis, jo īpašam rituālam ir svarīga nozīme gan vecāku dzīvē, gan slimnīcas kapelāna darbā, gan visas sabiedrības dzīvē. Cilvēkiem ir jāuzzina par iespēju pārskatīt, mainīt vai veidot savu attieksmi pret nedzīvi dzimušajiem bērniem, kuri ir pelnījuši cieņas pilnu attieksmi pret viņu mirstīgajām atliekām kaut vai tikai viena fakta dēļ – viņi ir tādi paši cilvēki, kādi kādreiz bijām arī mēs visi.

Ir ļoti daudz iespēju, kā uzzināt kopienas vajadzības un rūpes, un tam nevajadzētu aprobežoties tikai ar savas draudzes sienām, bet arī ieklausīties nesadzirdētajās balsīs ārpus tām. Iekļaut savas uzmanības, mīlestības un rūpju lokā arī marginalizētās grupas, tādas, kā, piemēram, šos vecākus, kuri piedzīvo pat vairāku bērnu (līdz 22 grūtniecības nedēļām) zaudējumus.

Vai viņu balsis pirms “Dvēseļu dārza” kāds dzirdēja? Mums, veidojot “Dvēseļu dārzu”, šāda ieklausīšanās bija galvenā motivācija. Kopiena sākas tur, kur mēs sākam saprast citu stāstus. Un tam vajadzētu mūs visus rosināt meklēt jaunus veidus, kā apzināt “pelēkās zonas” jeb šos neuzklausītos stāstus, iekļaut tos kopējā stāstā un risināt jautājumus, kas vērsti uz kopienas saliedēšanu.”

Rakstu sagatavoja Rasma Rudzāte 2013.gada septembris

Konferences afiša

Raksts pārpublicēts ar atļauju no www.aprinkis.lv