aaaaa

Helēna Rožanska, poļu skolotāja, kura nonāca Aušvicas nāves nometnē 1942.gada 17.augustā. Viņai piešķīra numuru 17540 un turpmāk viņa vairs netika uzskatīta par cilvēku. Viņa izturēja 45 dienas.

Helēna bija 61 gadu veca poļu skolotāja. 1939.gada 1.septembrī, nedēļu pēc Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas, nacistiskās Vācijas karspēks ieņēma viņas dzimteni. 1942.gada 17.augustā Helēna nonāca Aušvicas nāves nometnē. Pēc 45 dienām, 30.septembrī viņa mira mokošā nāvē. No 150 tūkstošiem poļu, kuri nonāca Aušvicā un tās paplašinājumā Birkenau, izdzīvoja 96. Kopējais nāves nometnē nogalināto skaits pārsniedza miljonu.

Tas pats ceļš…

Septiņdesmit divus gadus vēlāk, saulainā piektdienas rītā, es stāvēju viņas vietā pie Aušvicas nāves nometnes vārtiem un gatavojāmies tajā ieiet. Apkārt bija ļoti daudz cilvēku. Cauri muzeja kasēm nepārtraukti plūda apmeklētāju straumes. Galvenā nometne bija pārāk pilna, tādēļ mums nācās doties vispirms uz Birkenau nometni, kas tika izveidota tieši tādēļ, ka galvenā nometne arī toreiz bija pilna. Pēc neilga laika mēs jau bijām pie nāves nometnes vārtiem. 150 hektāru platība, kas paredzēta cilvēku garīgai, psiholoģiskai un fiziskai iznīcināšanai. Dzelzceļa sliedes ved iekšā pa galvenajiem vārtiem. Tad vagoni nonāca šķirošanas laukumā, kur tika izšķirtas ģimenes. Ar vienu rokas kustību atbildīgais norādīja, kurš tūlīt nonāks gāzes kamerā un kurš paliks vergu darbam un medicīniskiem eksperimentiem. Viens no vagoniem vēl joprojām stāv uz sliedēm. Tu vari tam pieskarties. Tu vari iedomāties, ka esi tikko no tā izgrūsts un tūlīt tiksi novērtēts. Brīdī, kad nacistu ārsta roka norādīja tavu virzienu, viss bija skaidrs. Ja tās bija gāzes kameras, tad jau nākošajā mirklī tu biji rindā pie pazemes tuneļa durvīm. “Izģērbties. Atcerieties, kur nolikāt savas mantas.” Vēl mirklis un tu kopā ar vēl vairākiem simtiem cilvēku nonāci pazemes telpā, kur pie griestiem varēja redzēt dušas. Tev teica, ka mazgās. Tevi muļķoja līdz pēdējai minūtei. Tad atvērās lūkas griestos un pa tām tika iebērtas gāzes granulas. Lūkas aizvērās. Gāze ceļas augšup ātri. Stiprākie samin zem kājām vājākos, lai tiktu tuvāk griestiem un mēģinātu no tās kaut vēl mazliet paglābties. Pēc 20 minūtēm viss ir beidzies. Lūkas tiek atvērtas. Telpa tiek izvēdināta un ierodas līķu transportētāji. Mirušie tiek pārmeklēti. Dārglietas, zelta zobi vai jebkas cits vērtīgs tiek savākts. Mati tiek nodzīti un pārdoti rūpnīcām, līķi tiek sadedzināti un pelni izmantoti lauku mēslošanai.

Ja tevi novirzīja darba nometnē, tad tevi gaidīja vergu darbs, nežēlīga spīdzināšana, pazemošana un medicīniski eksperimenti. Visapkārt dzeloņdrātu žogi, kuri pieslēgti elektrībai. Pārpildītas barakas bez ūdens un apkures. Ziemā stindzinošs sals bez apģērba un apaviem. Vasarā karstums bez dzeramā ūdens. Viena vienīga nežēlība. Ja dažu mēnešu laikā tava dzīvība vēl bija tevī, tad arī tevi gaidīja gāzes kamera vai nāvējoša injekcija. Tur tas viss vēl ir. Dzelzceļa sliedes, šaurās baraku lāvas, sagrautās gāzes kameras, krematorijas, dzeloņdrātu žogi, sargu torņi. Būve pie būves. Viss tikai vienam mērķim. Iznīcināt un nogalināt, pēc iespējas vairāk un ātrāk, pēc iespējas efektīvāk un lētāk. Prāts vēl tikai mēģina domāt tajā virzienā, kad jau jūti, ka no daudz dziļāka dvēseles nostūra acīs laužas asaras. Te tavā priekšā ir kaut kas tik pretējs Dieva tēlam cilvēkā, ka tas laužas uz āru. Kaut kas nenovērtējami dārgs un vērtīgs ir ticis padarīts absolūti lēts un nevērtīgs. Cilvēka dzīvība, kura ir tikusi radīta pēc Dieva tēla un līdzības un par kuru Dieva Dēls ir atdevis savu dzīvību, ir pilnībā piesmieta. Grēks un nāve ir svinējuši uzvaru. Pēc vairāku stundu garas sekošanas gidam pa barakām, cietuma blokiem, soda izpildes vietām un istabām pilnām ar nogalināto personīgajām mantām, mēs tikām atstāti Aušvicas galvenās nometnes krematorijas durvju priekšā. Mēs tikko ar savām kājām bijām stāvējuši vietā, kur iespējams stāvēja arī skolotāja Helēna. Mēs tikko bijām pagājuši garām speciālām iekārtām, kuras būvētas, lai vieglāk ķermeņus iestumtu krāsnīs. Pat gidi klusēja šajā nāves kambarī. Viņi tikai izstiepa roku, lai norādītu uz lūkām griestos. Te nu mēs stāvējām un klusējām. Joprojām bija saulaina diena un vējš viegli čaloja koku zaros.. Ekskursija bija beigusies, tomēr mums joprojām bija sajūta, ka viss nav pateikts līdz galam.

Kur esam šodien?

 Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas propagandas plakāts, uz kura bija uzraksts: “60000 reihmarkas. Tik šis cilvēks, kurš cieš no iedzimtiem defektiem, savas dzīves laikā izmaksā Vācijas sabiedrībai. Dārgais pilsoni, tā ir arī tava nauda”

Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas propagandas plakāts, uz kura bija uzraksts: “60000 reihmarkas. Tik šis cilvēks, kurš cieš no iedzimtiem defektiem, savas dzīves laikā izmaksā Vācijas sabiedrībai. Dārgais pilsoni, tā ir arī tava nauda”

Viena no lietām, kas nāca prātā, bija, ka šodien šeit staigādami, mēs jūtamies drošībā. Mums šķiet, ka šī nāves nometne ir apturēta. Režīms, kurš to atvēra ir kritis un mēs esam to uzvarējuši. Šķiet, ka varam uzelpot un vieglu sirdi aplūkot šīs liecības ar domu, ka tās nu pieder vēsturei. Diemžēl tā tas nebūt nav. Mūsu mērķis dodoties šajā braucienā, nebija Aušvica Polijā. Mēs devāmies uz Čehiju, kur norisinājās konference ar nosaukumu “Dievs ir par dzīvību”. Un te ir vietā jautājums: kādēļ mums, kas uzskatām, ka nāves nometnes pieder pagātnei, būtu jāpulcējas uz konferenci, kas runā par cilvēka dzīvības svētumu un neaizskaramību? Vai tad Aušvicas barakas nav tukšas? Vai tad gāzes kameras nav apturētas? Pa to vārtiem vairs neiebrauc lopu vagoni ar uz nāvi nolemtajiem, taču šo nometņu gars joprojām ir dzīvs un spēcīgs. Mēs esam apturējuši Aušvici, taču neesam apturējuši garu, kas Aušvici padarīja par realitāti. Šā gada februārī Beļģijas parlaments pieņēma likumu, kurš atceļ visus vecuma ierobežojumus slimu bērnu eitanāzijai (1). Šā gada martā klajā nāca informācija, ka vairākās Anglijas slimnīcās mākslīgajos un spontānajos abortos bojā gājušo bērnu mirstīgās atliekas tiek sadedzinātas slimnīcu apkures iekārtās (2). Šā gada maijā Eiropas komisija noraidīja 1,7 miljonu Eiropas iedzīvotāju ierosināto likumprojektu, kas aizliegtu eksperimentu ar cilvēku embrijiem finansēšanu un vēsi paziņoja, ka finansējums tiks turpināts (3). Šā gada jūlijā Lietuvas veselības ministre paziņoja, ka Lietuva nav nekāda labklājības valsts, kura var atļauties koncentrēties uz paliatīvo aprūpi, tāpēc jāievieš slimo likvidēšana ar eitanāzijas palīdzību (4). Atmiņā nāk 1938.gada Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas propagandas plakāts, uz kura bija uzraksts: “60000 reihmarkas. Tik šis cilvēks, kurš cieš no iedzimtiem defektiem, savas dzīves laikā izmaksā Vācijas sabiedrībai. Dārgais pilsoni, tā ir arī tava nauda”. 1939.gada oktobrī Hitlers parakstīja “žēlsirdīgās nāves” dekrētu, kas paredzēja nederīgo un slimo iznīcināšanu programmā ar nosaukumu Aktion T4, kurā pēc oficiāliem dokumentiem tika iznīcināti vairāk kā 70 tūkstoši “nevērtīgo”. Stāvot Aušvicas nometnes pagalmā ir skaidrs, ka argumenti, kuri būvēja tās ideoloģiju, joprojām mitinās cilvēku prātos, meklēdami realizēties dzīvē. Un tie ir atraduši auglīgu augsni arī mūsu tautā. Ik dienu mūsu valstī mākslīgā abortā iet bojā ap 18 bērnu, kuru sirds jau pukst. Ilgstošas pūles mainīt šo nāves likumu nav devušas panākumus. Politiķi, birokrāti, juristi, mediķi un pat garīdznieki mūsu valstī ir nostājušies mūsu pašu nāves nometnes sargu posteņos. Mūsu valsts īsajos neatkarības gados šādi iznīcināti jau apmēram 400 tūkstoši cilvēku un joprojām tiek meklēti veidi, kā to izdarīt ātrāk, efektīvāk un lētāk.

Čehija dzīvos!

Čehijas luterāņi nav gatavi klusi noskatīties, kā tas notiek viņu valstī, tāpēc sestdiena bija dzīvības pilna. Jau agri no rīta cilvēki sāka pulcēties jaunuzceltajā Augsburgas ticības apliecības Silēzijas evaņģēliskās baznīcas Trinecas draudzes namā. Tur bija jaunieši, kas vēl vakar bija pulcējušies kopā, lai kopīgi slavētu Dievu. Tur bija draudžu mācītāji un bīskapi. Tur bija draudžu darbinieki un vienkārši interesenti, kas bija ieradušies no visa apgabala. Starp uzaicinātajiem lektoriem bija Austrumeiropas Misijas tīkla dibinātājs Dons Ričmans, kristīgais publicists Dāvids Floriks, profesionāla dūla un dzemdību speciāliste Dagmāra Hricova un “Luterāņi Dzīvībai” vadītājs Latvijā Jānis Diekonts. Līdz ar to konference aptvēra plašu dzīvības jautājumu spektru. Dons Ričmans runāja par dzīvības vērtību, kuru Dievs piešķir cilvēkam. Viņš lieliski parādīja vairākas Svēto Rakstu vietas, kurās Dievs aizstāv cilvēka dzīvību un kā elku kalpošana prasīja cilvēku upurus Vecajā Derībā. Dagmāra Hricova dalījās ar savu pieredzi, izmantojot vairākus piemērus no savām konsultācijām, kuras saistītas ar abortu un pēc-aborta sindromu. Dāvids Floriks izvērta plašu pārskatu par seksuālās revolūcijas būtību un sekām sabiedrībā. Lielu daļu no savas lekcijas viņš veltīja tieši ģimenes un laulības stāvoklim mūsdienu sabiedrībā un tam, kā šodien notiekošajos procesos var redzēt kādu kopīgu iezīmi – tiek izmainīts cilvēka tēls. Dieva tēls un līdzība, kas definē cilvēku, tiek aizstāta ar citādu cilvēka tēlu un tas izraisa visas Dieva iedibinātās kārtības noārdīšanu. “Luterāņi Dzīvībai” lekcija pievērsās tādiem jautājumiem, kā: “Kāpēc cilvēki izvēlas abortu?”, “Kā reaģē sirdsapziņa ārpus Kristus un Kristus baznīcā?” Pēc lekcijām bija arī paneļdiskusija, kurā katrs varēja uzdot sev interesējošos jautājumus. Diskusijā iesaistījās arī draudžu mācītāji un bīskapi. Cilvēki bija atvērti un nekautrējās atzīt, ka konference bijusi viņiem ļoti noderīga un vērtīga.

Dzīvība Kristū

Bija klāt svētdiena. Lai arī laika apstākļu prognozes solīja stipras lietus gāzes un lietu, Trinecā bija saulains un silts laiks. Tā bija gluži kā Dieva dāvana Baznīcas dienām, kuras bija paredzētas šajā datumā. Jau no agra rīta cilvēki pulcējās ap dievnamu un draudzes namu. Kopīgā dievkalpojumā piedalījās ap tūkstotis dalībnieku. Visam cauri vijās dzīvības tēma. Visa nedēļa bija veidota ar domu par Dieva doto dzīvības dāvanu. Brīnišķīgais laiks ļāva notikt visām bērnu aktivitātēm, sadraudzībai un daudzām interesantām sarunām. Dzīvība bija visapkārt. Tā bija kļuvusi redzama ticīgajiem sanākot kopā un ar prieku izpaužot savu ticību uz Kristu. Visa nedēļa noslēdzās ar svētbrīdi baznīcā, kur izskanēja lasījums no 1.Jāņa vēstules 5:11-12 “Un šī ir tā liecība: Dievs mums ir devis mūžīgo dzīvību, un šī dzīvība ir viņa Dēlā. Kam ir Dēls, tam ir dzīvība, bet, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” Dievs mums ir devis mūžīgo dzīvību. Taču, ja mēs lūkojamies uz sevi un šo pasauli, tad viss, kas ir mūsos un mums apkārt, bieži vien norāda uz pretējo. Mēs dzīvojam nāves ieskautā pasaulē, kurā iegūstam visai sāpīgu pieredzi. Dzīve ir īsa un pilna smaga darba un ciešanu. Mūsu ķermenis noveco un sāp. Daba mums nodara sāpes un ciešanas. Ja mēs vēlētos pēc tā spriest par to vai Dievs mūs mīl, tad visai drīz mēs izdarītu secinājumu, ka nē. Mēs pieredzam tikai to, ka galu galā nāve mūs uzveic. Šajā pieredzē nav liecības par mūžīgo dzīvību. Taču Čehijas ticīgo atmiņās ir spilgti palicis laiks, kad viņiem sava ticība Kristum bija jāapliecina tieši ar ciešanām un pat ar savas fiziskās dzīvības atdošanu. Te nu mēs atrodam pavedienu, kas mūs cieši savij kopā ar šo Čehijas novadu. Tā ir Brāļu draudžu kustība, kas aizsākusies Morāvijā, kontrreformācijas laikā gandrīz pilnībā tikusi iznīcināta no Romas Katoļu baznīcas puses, taču atrodot patvērumu Vācijā, spējusi izpausties kristīgā misijā. 18. gadsimtā Brāļu draudžu misionāri no Vācijas nonāca arī pie mums Latvijā un burtiski pamodināja latviešus, kas šo vienkāršo un kristīgā mīlestībā nākošo brāļu iespaidā pieķērās Kristum. Kā savā grāmatā “Latvijas baznīcas vēsture” raksta mācītājs Roberts Feldmanis: “Tas notika tāpēc, ka šie vienkāršie ļaudis nāca patiesā kristīgā pārliecībā un uzskatā, kas tā arī tika uzsvērts, ka mēs taču esam viena saime Kristū un tiešām vārds – brāļi un māsas – arī bija satura pilns vārds, tas nebija nekāds titulējums.”(5) Mūsu brāļi un māsas Silēzijā vēl šodien tur piemiņā laiku, kad riskējot ar savu dzīvību kristieši pulcējās kalnu mežos, kur luterāņu dievkalpojumus noturēja pāri kalniem atnākušie Slovākijas mācītāji, lai pēc tam katrs slepeni atgrieztos mājās. Viņi vēl šodien atceras laiku, kad mainoties valdniekiem tika atļauta tikai viena luterāņu baznīca visā apgabalā un kā ticīgie, riskēdami nonākt cietumā vai uz moku rīkiem, gāja kājām milzīgus attālumus, lai piedalītos dievkalpojumā Jēzus baznīcā, tur censtos atcerēties mācītāja sprediķi no galvas un pārnākuši to atstāstītu pārējiem. Kas gan lika šiem vienkāršajiem cilvēkiem šādi riskēt? Dieva liecība. Dievs ir sacījis, ka mums ir dota mūžīgā dzīvība un ka šī dzīvība nav atrodama mūsu pieredzē, sajūtās vai darbos, ko darām. Tā ir Kristū – Viņa Dēlā. Te nu ir kaut kas vērtīgāks pat par fizisko dzīvību, kuru viņi bija gatavi zaudēt, lai dzirdētu šo liecību no Dieva. Dievs ir mums devis mūžīgu dzīvību, kas ir atrodama tikai Viņa Dēlā. Kam ir Dēls, tam ir dzīvība. Kā teica Trinecas draudzes mācītājs Mihals Kluss, šajā reģionā vēl joprojām ir visvairāk kristiešu un baznīcas ir aktīvas tieši šo vēstures notikumu dēļ. Dzirdot šo Dieva liecību par mūžīgo dzīvību, cilvēki atrod Kristū spēku pārvarēt šo nāves ieskauto pasauli, kas visai bieži līdzinās nāves nometnei, no kuras neviens nespēj iziet dzīvs. Dievs ir apsolījis mūžīgu dzīvību katram, kurš tic Viņa Dēlam, kurš visus mūsu grēkus uznesa pie krusta un tos tur pienagloja. Šo liecību atcerējās tie Aušvicas gūstekņi, kas uz cietuma sienas bija ieskrāpējuši Kristus krustā sistā tēlu. Šo Dieva liecību atcerējās Morāvijas brāļi smago vajāšanu laikā. To pašu Dieva liecību sirsnīgi mums atnesa misionāri un mūsu senči tai no sirds pieķērās. Šo pašu liecību mēs atceramies un sludinām šodien, kad dzīvojam sakropļotas un samaitātas paaudzes vidū, kurā tie, kas seko dzīvības devējam Kristum, mirdz kā zvaigznes pasaulē (Filipiešiem 2:15). Šī Dieva liecība dod drosmi stāvēt pretī mūsu nāves pieredzei. Tā dod drosmi atvērt savu muti un aizstāvēt tos brāļus un māsas, kurus šodien neievērotus ved uz modernajiem nāves kambariem. Vēl vairāk, tā dod drosmi un pārliecību sludināt par mums krustā sistā Jēzus Kristus piedošanu tiem, kas grēkojuši pret cita cilvēka dzīvību. Tāpēc nāvei vairs nav varas pār tiem, kas uzticas Kristum. Kristus viņus ir ietērpis dzīvībā. Un lai gan mūsu pieredze mums liecina, ka visapkārt ir tikai ciešanas, Dieva liecība mums dod cerību un pārliecību, ka Kristū ir tikai dzīvība. Tāpēc apustulis Jānis tik droši vairākkārt apgalvo, ka “esam no nāves pārgājuši dzīvībā” (1.Jāņa 3:14). Kristus saka: “Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā” (Jāņa 5:24). Paliksim šajā dzīvībā.

 Dzīvības svētuma konference Latvijā  notiks šā gada 1.novembrī Rīgā, Mazā  Pils ielā 4, LELB virsvaldes zālē.  Sākums plkst. 11:00.

 

Fotoattēli no konferences “Dievs ir par dzīvību” Čehijā, Trinecā

Fotoattēli no Aušvicas galvenās nometnes un paplašinājuma Birkenau

1 http://www.bbc.com/news/world-europe-26181615

2 http://www.telegraph.co.uk/health/healthnews/10717566/Aborted-babies-incinerated-to-heat-UK-hospitals.html

3 http://luteranidzivibai.lv/raksti/es-komisija-noraida-viens-no-mums-ierosinajumu/

4 http://www.delfi.lt/news/daily/health/naujoji-ministre-kelia-nepatogia-ideja.d?id=65382836

5 Latvijas baznīcas vēsture, Roberts Feldmanis, Luterisma Mantojuma Fonds, 2010, 213lpp.