Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: “Pārcelsimies uz viņu malu.” Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?” (Marka 4:35-41)

    Tie, kas cenšas būt tēvi un tie, kas nevēlas būt tēvi, te varētu izsaukties: “Celies, Dievs! Man ir nopietnas problēmas!” Mācekļi redzēja gulošu Jēzu, nevis Visuvarenā Dieva klātbūtni. Uzticēties Jēzum, kad mēs redzam Viņu darbojamies mūsu dzīvē, ir viegli. Taču uzticēšanās “guļošam” Jēzum mūs attur no bailēs pieņemtiem lēmumiem grūtību priekšā.