Pastāv uzskats, ka “Dzīvošana kopā” ir:
1 Labākais veids, kā praktizēt monogāmiju (viens partneris).
2 Labākais veids, kā izvairīties no šķiršanās sāpēm.
3 To dara, kamēr apprecas un var atļauties uzrīkot lielas kāzas.

Šodienas kultūrā visi šie iemesli šķiet patiesi. Kopā dzīvojoši vīrieši un sievietes apgalvo, ka šāda dzīvošana apmierina viņu vajadzību būt ar kādu kopā, tajā pašā laikā neuzliekot nekādas saistības un solījumus.
Tomēr saistības nozīmē uzticēšanos. Tās nozīmē uzticamību. Laulības saites pārliecināti pasaka: “Lai kas notiktu, es apsolu palikt ar tevi.” Tieši šīs saistības ne tikai veido, bet uztur sabiedrību.
Laulība ir Dieva ideja, bet Viņš to veidoja paturot prātā to, kas ir vislabākais sabiedrībai kopumā. Dievs radīja laulību starp vienu vīrieti un vienu sievieti kā ģimenes un sabiedrības pamatstruktūru. Tāpēc laulība nav tikai reliģiska institūcija. Tā ir laicīga institūcija ar nākotnes cerību.
Jānis un Ilze dzīvoja kopā jau divus gadus. “Mēs mīlam viens otru, bet baidāmies no šķiršanās. Mēs vēlamies izvairīties no šīs nelaimes un sāpēm.” Bet kas notiek, kad vienas “kopdzīves” attiecības izjūk un sākas jaunas? Kas notiek ar uzticēšanos? Uzticību? Solījumiem? Kristieši un šķiet arī nekristieši saprot, ka cilvēki ir gan attiecību, gan garīgas būtnes. Kāds ir risks, kuram pakļauta mūsu sirds un dvēsele, kad mēs iesaistāmies un pārtraucam intīmas attiecības?
Kopdzīve var šķist “droša”, bet tā nepavisam tāda nav. Solījums “mīlēt, cienīt un rūpēties” ir tā saite, kas tur kopā veselīgu kopdzīvi. Solījuma neesamība pilnīgi pretēji viegli rada vidi, kurā valda neuzticēšanās un bailes.

Kā ar bērniem?
Daudzi pētījumi pierāda, cik bērnu augšana ir atkarīga no saskaņas, stabilitātes un vadības, ko viņi saņem no tēta un mammas, kas nodevušies viens otram uzticīgā laulībā.
Tas ir Dieva perfektais plāns, kurā bērnus audzina tēvs un māte, kuri viens otram solījušies ar laulības saitēm. Dieva plāns nemainījās arī tad, kad pirmais vīrs Ādams un pirmā sieva Ieva visu sabojāja. Viņu grēks laulības dzīvē ienesa grūtības, vilšanos un sēras. Taču laulība starp vienu vīrieti un vienu sievieti joprojām ir labākais veids kā:
Sagatavoties ģimenes dzīvei un veidot ģimeni.
Ievest šajā pasaulē jaunu dzīvību caur dzīvību radošu seksu.
Radīt vidi, kurā tēviem parādīt vīrišķības, bet mātēm sievišķības paraugu.
Uzturēt drošību un stabilitāti, kas pasargāta no pasaules.
Mācīt bērniem par viņu pagātni un dot viņiem ceļu nākotnē.

Šajā grēka pilnajā pasaulē ģimenes ir ar trūkumiem, taču vēsture joprojām pierāda, ka civilizētas nācijas ir būvētas uz laulības un ģimenes pamatiem. Bībelē dotā laulība starp vienu vīrieti un vienu sievieti ir vislabākā gan bērniem, gan sabiedrībai, kurā tie uzaug.
Daudzi piekrīt, ka ārlaulības bērni ir liela problēma sabiedrībai. Viņi tic, ka to varēs atrisināt ar dažādām valsts programmām, kas palīdzētu vīriešiem būt atbildīgākiem tēviem. Taču pirms tie spēj būt atbildīgi tēvi, tiem ir jābūt atbildīgiem vīriem.

Kopdzīve sāpina
Laulība atnes unikālu ekonomikas pienesumu sabiedrībai. Ģimenē, kurā tēvs ņem nopietni savu ģimenes apgādnieka lomu, ir jūtama lielāka ticība saviem spēkiem. Tas, ka vīrs jūtas atbildīgs par sievu un bērniem, dod viņam milzīgu pamudinājumu būt labākam mājās, ar kaimiņiem un darbavietā. (Pētījumi parāda, ka nabadzības līmenis bērniem, kas dzīvo neprecētās ģimenēs ir daudz augstāks, kā bērniem, kas aug laulāto savienībā.)
Kopdzīve jauniem cilvēkiem ļauj atteikties no laulības un pakļauj bērnus riskam, īpaši, ja vīrietis mājās nav bērnu īstais tēvs. Ko zēns iemācās no “kopdzīves” partnera, kurš nav solījies viņa mātei? Ko meitene iemācās no savas mātes, ja tā dala gultu ar vīrieti, taču nekad nesaņem godājamo un aizsargājošo laulības solījumu no šī vīrieša?

Pārrunu tēmas
Laulības centrā nav saderība. Tā ir nodošanās.
“Mums šķiet, ka vajadzētu vispirms padzīvot kopā, lai noskaidrotu vai viens otram deram.” Divas unikālas personības nekad nesader kopā ideāli visu laiku. Tas prasa darbu, pašuzupurēšanos un pat dažus kompromisus, lai vīrs un sieva spētu palikt saskaņā viens ar otru. Pāriem, kas dzīvo kopā tāpat, ir citāda attieksme kā tiem, kas apprecas. Pāris, kurš dzīvo kopā bez laulības, būtībā viens otram saka: “Es palikšu ar tevi tik ilgi, kamēr mēs varēsim vienoties.”
“Esmu dzirdējis, ka laulība iznīcina romantiku.” Romantika ir laba lieta, taču tā nevar uzturēt attiecības. Spēcīga seksuāla pievilcība un “rozā briļļu” mīlestība nāk un iet atkarībā no garastāvokļa, veselības vai dzīves apstākļiem.
“Maniem vecākiem bija ļoti nejauka šķiršanās. Es nevēlos, lai man notiek tāpat.” Dieva brīnišķīgais laulības modelis ir ticis grēka sabojāts. Bet tas nenozīmē, ka Dievs saka: “Es padodos! Dariet, kā paši gribat!” Tieši pārbaudījumos kristietis mācās patiesu uzticību un nodošanos. Kad mēs bijām grēka salauzti, Dievs mūs nepameta. Viņš nešķīrās no mums. Tieši pretēji, Viņš parādīja nesavtīgu, upurējošu un kalpa veida mīlestību. “Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8). Jā, salauztā un grēka pilnā pasaulē ir salauztas laulības. Tomēr paliek arī patiesa, garīga nodošanās, ko mēs varam lasīt 1. Korintiešiem 13:4-8 (izlasi to!).
“Vai ģimene, kura nesatiek, bērniem nenodara vairāk ļaunuma, kā vecāki, kas nekad nav bijuši precējušies?” Arī ar nepilnīgiem vecākiem mājas var radīt bērnam drošības sajūtu. Dievs, kurš rada bērnus, zina, ka tiem vajadzīgas gan tēva, gan mātes rūpes, kas parāda vīriešu un sieviešu lomas un praktizē uzticību arī grūtībās. Vīri un sievas vienmēr paliks unikālas personības ar savām stiprajām un vājajām pusēm (reizēm tās ir pretējas vīram un sievai). Taču bērni, kas uzaug redzot vecākus upurējot savas personīgās vēlmes un ejot cauri grūtībām viņu dēļ, ir bērni, kas izaug ar savas vērtības apziņu.
“Es vēl neesmu gatavs laulībām un es pavisam noteikti nevēlos zaudēt savu brīvību.” Ja tu neesi gatavs laulības solījumam, tad tu arī neesi gatavs laulības ieguvumiem.
“Vai laulība nav tikai viena no valdīšanas un apspiešanas formām?” Dieva pasaulē – nē. Kristīgs vīrs ir aicināts mīlēt savu sievu tā, kā Kristus mīlēja Draudzi (Efeziešiem 5:25). Šī mīlestība bija tik liela, ka Kristus pat atdeva Savu dzīvību.
“Man bail, ka sevi pazaudēšu par daudz.” Daudzi vīrieši un sievietes augstu novērtē laulību, savai kāzu dienai izvēloties pantus no Sālamana mācītāja grāmatas 4:9-12 (izlasi arī tos!). Tikai Dievs, laulības Radītājs, var palīdzēt diviem dažādiem dzimumiem un divām unikālām personībām dzīvot saskaņā viens otra un apkārtējo labumam. Prieks Jēzū Kristū nāk no došanas, nevis ņemšanas.
“Es nevēlos viņu pazaudēt. Viņš teica, ka mēs apprecēsimies, kad viņš dabūs labāku darbu un mēs varēsim atļauties labāku māju. Tāpēc es ļāvu viņam ievākties.” Ir ļoti svarīgi, lai vīrieši un sievietes apzinātos savu cieņu kā Dieva radības. Viņu vērtība nāk no tā, ko Jēzus ir darījis viņu dēļ. Pati būdama par to pārliecināta, sieviete var palīdzēt arī vīrietim, kuru viņa mīl, iedrošinot viņu uz augstākiem uzvedības standartiem. Daudzkārt tā ir tieši sieviete, kas ienes svētumu un cieņu laulībā. Viņa to dara, jo Dieva radības kārtībā, viņa ir tā, kura uztur attiecības un ir dzīvības nesēja. Šajā lomā ir arī zināma dabiska ievainojamība. Sieviete patiesībā pakļauj sevi un savus bērnus lielākam riskam, ja ļauj vīrietim rīkoties bezatbildīgi un “spēlēt vīrus un sievas” un uzvesties it kā viņi būtu precējušies. Sieviete, kas negaida no sava vīrieša nodošanos un uzticību, baidīdamās, ka to pazaudēs, ir viegli ievainojama. Arī viņas bērni ir ātrāk ievainojami. Nodošanās un solījums ir tas, kas tur vīrieti un sievieti kopā. Tas tur kopā bērnu vecākus. Tas nav tikai vārdisks vai juridisks solījums. Kristietim tas ir svēts un godājams solījums.
Vienīgais kārdinošais Sātana jautājums, ko viņš jautāja Ievai Ēdenes dārzā bija šāds: “Vai tiešām Dievs ir teicis…?” Sātans uzdod tos pašus jautājums vīriešiem un sievietēm šodien. Viņš vēlas, lai mēs apšaubām Dieva plānu laulībai un ģimenei. Izveidojuši paši savu plānu, mēs tūlīt ar baudu metamies savā modernajā izkropļojumā. Taču “kopdzīve” sāpina. Tā nodara pāri vīriešiem, sievietēm un visvairāk viņu bērniem. Tā nodara zaudējumus sabiedrībai. Tā pilnībā atkrīt no Dieva brīnišķīgi radītās kārtības, kas nāk par labu visiem.

Kāpēc vienkārši nedzīvot kopā?
Jo šāda dzīvošana ir nepacietīga un meklē savu labumu. (1. Korintiešiem 13:4-5)
Jaunā dzīve Kristū aicina uzticēties laulības Radītājam – pašam Dievam. (2. Korintiešiem5:17)
Dieva mīlestība “nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu.” (1. Korintiešiem 13:6-7)

Tulkojumam izmantots “Lutherans for Life” materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.