Sauksim viņu par Kristīni. Kad viņa palika stāvoklī, viņa iedrošinājās neko nestāstīt saviem vecākiem, kuri viņu joprojām uzskatīja par “jauku” meiteni. Viņas draugs neatlaidīgi uzstāja, ka jātaisa aborts. Būdama pārliecināta, ka tas ir vienīgais risinājums, kas pasargās viņu no sāpīgas nākotnes, viņa piekrita.
Kristīne raksta: “Mani aizveda uz mazu klīniku, un tieši pirms man vēnā tika ievadīts valiums, es lūdzu Dievu, lai Viņš man piedod un uzņem mani debesīs, ja es mirstu. Redziet, mans gars zināja, ka es gatavojos darīt grēku, pat ja mans prāts to noliedza. Mans gars zināja, ka es daru smagu grēku. Vai Kristīnes aborts bija glābšana no sarežģītas situācijas, vai arī smags grēks? Kāda ir Baznīcas vēsts?
Baznīcas Vēsts vēsturē (1)
Ortodoksālais pētnieks Aleksanders Vebsters (Alexander Webster) raksta: “Tas [aborts] ir viens no tikai dažiem morālajiem jautājumiem, par kuriem Baznīcas Tēvi nekad nav izteikuši nevienprātīgus spriedumus.”(2) Vebsters ietver Rietumu autorus no Apustuliskajiem Tēviem līdz Gregorija Lielā perioda autoriem un Austrumu Tēvus visā Bizantijas tūkstošgadē (M.ē. 330.-1453.) “Pat pavirša patristiskās literatūras lasīšana atklāj nerimstošu kampaņu pret necilvēcīgo aborta grēku” (3)
Didahē pavēl: “Neslepkavo bērnu abortā…” un tad saista to ar otru lielāko bausli “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (4)
Sašķelšanās starp Austrumiem un Rietumiem neatstāja iespaidu uz ekleziālo mācību par abortu. Abas – Roma un Konstantinopole brīdināja par to. Vienprātība saglabājās arī Protestantu Reformācijas laikā, kad notika šķelšanās. Mārtiņš Luters rakstīja: “Jo tie, kas nerūpējas par sievieti stāvoklī un nesaudzē vārgo augli, ir slepkavas un bērnu nogalinātāji.” (5) Kalvins liecināja: “Ja tas šķiet daudz briesmīgāk nogalināt cilvēku viņa paša mājās kā uz lauka, jo cilvēka mājas ir viņa visdrošākā patvēruma vieta, tad par daudz nežēlīgāku rīcību vajadzētu tikt uzskatītai vēl nedzimušā iznīcināšanai mātes miesās, pirms tas ieraudzījis gaismu. (6)
20.gadsimta ievērojamākie Baznīcas vadītāji turpināja viņu mācību. Dītrihs Bonhēfers (Deitrich Bonhoeffer): “Iznīcināšana mātes miesās ir dzīvības tiesību atņemšana tam, kura dzīvei Dievs tās ir dāvinājis. Jautāt par to, vai mums šeit ir darīšana ar cilvēcisku būtni vai nē, ir tikai un vienīgi apjukuma radīšana. Mums priekšā ir pavisam vienkāršs fakts, ka Dievs bija nodomājis radīt cilvēcisku būtni un ka šai topošajai cilvēciskajai būtnei tika tīši atņemta tās dzīvība. Un tas nav nekas cits kā slepkavība.”(7)
Karls Bārts (Karl Barth): “Vēl nedzimis bērns ir bērns jau no paša iesākuma. Viņš joprojām attīstās, un viņam nav savas neatkarīgas dzīves. Bet tas ir cilvēks, nevis lieta, ne arī daļa no mātes ķermeņa… Tas, kurš iznīcina dīgstošu dzīvību, nogalina cilvēku… Fakts, ka vismaz mūsdienās jebkurās tālākajās diskusijās mums jāpieņem skaidra NĒ pozīcija, ir neapstrīdams.”(8)
Helmuts Tīliks (Helmut Thielicke): “Auglim ir viņa paša atsevišķa dzīvība, kura neskatoties uz abpusējo saistību ar mātes organismu, ir kas vairāk kā tikai daļa no šī organisma un kurai pieder noteikta neatkarība… Šiem elementārajiem bioloģiskajiem faktiem jābūt noteicošajiem, lai nostiprinātu viņa statusu kā cilvēciskai būtnei… Tas padara skaidru, ka šeit nav jautājumu, kā tas ir kontracepcijas gadījumā. Vai nu piedāvātā dāvana tiek atbildīgi pieņemta, vai drīzāk jau uzdāvināta dāvana tiek ar nicinājumu atraidīta, jo cilvēks iedrošinās atstumt Dieva roku, kad tā jau viņam ir pasniegta”(9)
Dieva Vārda Vēsts
Cauri gadsimtiem Baznīcas vēsts ir bijusi skaidra. Ir arī skaidrs, ka šī vēsts ir ņemta no Dieva Vārda, it īpaši no Vārda, kas attiecas uz radīšanu. Ja dzīvība ir Dieva radošo roku darbs, tad dzīvībai ir patiesa vērtība, un tāpēc dzīvības iznīcināšana, ieskaitot vēl nedzimušo, ir grēks pret Dievu.
Iesākumā Dievs bija dzīvības radītājs. “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1.Mozus 1:27). “Pēc Dieva tēla” atšķir šo dzīvību un paceļ to pāri pār citām dzīvības formām. Pat ja šī līdzība tika pazaudēta pēc grēkā krišanas, cilvēka dzīvība saglabā savu vērtību, pateicoties tās oriģinālajai un ļoti augstajai pozīcijai. “Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis.” (1.Mozus 9:6).
Dieva kā dzīvības autora un radītāja loma turpinās. “Viņa rokās ir visu dzīvo dvēseles un visu cilvēku miesu gars” (Ījaba 12:10). “Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu” (Ap. darbi 17:25b). “Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis – un ne mēs paši – par Savu tautu un par Savas ganības avīm.” (Psalms 100:3).
Dieva radošās rokas darbojas no paša iesākuma. “Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. ” (Psalms 139:13). “Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi vadījis no mātes miesām: “Es esmu Tas Kungs, kas visu radījis, kas debesis izklājis, Es viens pats, un arī zemei nospraudis robežas, – bez Manis tur neviena cita nebija!” (Jesajas 44:24). Tāpēc, ka Dievs ir visas dzīvības devējs, Viņam riebj nevainīgo asins izliešana. “Tev nebūs nokaut.” (2.Mozus 20:13). Viņam riebjas bērnu upurēšana. “Savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem un izlēja nenoziedzīgas asinis – savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaānas elkiem: tā tapa zeme negodā likta ar asinsgrēkiem. Tā viņi kļuva nešķīsti ar saviem darbiem un atkrita no Tā Kunga ar savu dzīves veidu. Tad iedegās Tā Kunga dusmas pret Viņa tautu, un Viņam bija riebums pret Savu mantojumu” (Psalms 106:37-40).
Baznīcas vēsts mūsdienās
Baznīcas mācība vēsturē un Rakstu vēsts sakrīt, aborts ir grēks. Tikai pavisam nesen Baznīcas vēsts ir bijusi arī “aborts ir atbrīvošana”- pieņemams veids, kā atrisināt smagu situāciju. Šo vēsti skaļi pasludina Baznīcas klusējošā garīdzniecība. “Es nesprediķoju par abortu. Tas ir politisks jautājums.” “Es nesprediķoju par abortu. Es negribu nevienu apvainot.” “Es nesprediķoju par abortu. Es pasludinu tikai Jēzus evaņģēliju.”
Aborts nekad nav tikai politisks jautājums. Dieva dzīvības dāvanas iznīcināšana padara to par smagu teoloģisku jautājumu. Tomēr Baznīcas un tās ganu klusēšana skaļi sauc, ka tas tā nav. Jūs varat atsaukties uz to, ka Dievs neizturas laipni pret tiem ganiem, kas grib Viņa tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav. (Jeremijas 6:14)
Nesprediķot par abortu nozīmē apvainot sievietes vēl smagāk, kā sprediķojot par to. Ja aborta grēks nekad netiek pieminēts, tad Evaņģēlijs, kuru Evaņģēlija sludinātāji ir aicināti pasludināt, nekad netiek attiecināts uz šo grēku, ne arī uz tiem, kurus sagūstījušas sāpes un vainas sajūta par abortu. Tā vietā sātans čukst caur klusumu: “Šis grēks ir tik briesmīgs, ka pat Jēzus nevar tev piedot.” Pētījumi parāda, ka arvien vairāk un vairāk sievietes patiesībā nemaz nevēlas atrasties aborta klīnikās. Ne visas sievietes abortu redz kā izvēli, bet gan drīzāk kā rezultātu sajūtai, ka viņām nav izvēles. Tas ir tā, kā tas bija Kristīnei. Viņa juta, ka nosodījums būs viss, ko viņa sagaidīs no saviem vecākiem. Viņas baznīca klusēja. Viņa jutās iesprostota un spēja redzēt tikai vienu izeju. Rezultātā Kristīne un ļoti daudzas kā viņa aiziet no abortu klīnikām ar dziļu vainas un bezcerības sajūtu. Baznīcai ir piedošanas un cerības vēsts, kas var nest dziedināšanu.
Grēks vai Atbrīvošana?
Kristīne neatrada atbrīvošanu no savām problēmām caur abortu. Drīzāk viņa atrada “smagu grēku”. Aborts ir grēks pret Dievu, kurš ir dzīvības autors. Tas padara to par Baznīcas vēsts vajadzīgu sastāvdaļu. Ir daudz kristiešu, kuriem ir bijis aborts vai kuri apsver aborta iespēju. Ir daudz kristiešu sieviešu, kurām ir bijuši aborti un kuras ir apkrautas ar nepanesamu vainu. Tas padara to par Baznīcas vēsts daļu – vēl vienu iespēju pasludināt Jēzus Evaņģēlija cerību.
Māc. Dr. Džims I. Lembs
Izmantotie materiāli:
1 Abortion and the Marks of the Church (Grand Rapids: William B. Eerdmans Publishing Company, 1995), pp. 4-6. Original sources will also be noted.
2 “An Orthodox Word on Abortion” (Paper delivered at the Consultation on The Church and Abortion, Princeton, 1992), pp. 8-9.
3 Ibid.
4 Michael Gorman, Abortion and the Early Church (Downers Grove, IL; InterVarsity Press, 1982).
5 What Luther Says: An anthology, compiled by Ewald M. Plass (St. Louis: Concordia Publishing House, 1959), Vol. 2, NO. 2826, p.905.
6 Commentaries on the Four Last Books of Moses (Grand Rapids: Eerdmans Publishing Company, 1950), pp. 41-42.
7 Ethics, trans. Neville Horton Smith (New York: Macmillan, 1955), p.131.
8 Church Dogmatics, trans. G.W. Bromiley and T.E. Torrance (Edinburgh: T. & Y. Clark, 1961), 4.3, pp. 415-417.
9 Ethics of Sex (New York: Harpers, 1964), pp. 227-228.
Tulkojumam izmantots “Lutherans for Life” materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.