Cienījamais mācītāj!
Paldies jums, ka esat atvēlējis dažas minūtes, lai izlasītu to, ko esmu vēlējies jums uzrakstīt. Es vēlos ar jums diskutēt kā ar brāli Kristū par lietām, kas skar sirdi. Ja jūs esat paņēmis šo vēstuli tāpēc, ka kāds labu gribošs kristietis jums to ir “iespiedis rokās”, lūdzu, piedodiet viņam un turpiniet lasīt.
Pirms lasāt šo rakstu, es vēlētos, lai jūs paturat prātā dažas lietas:

Jēzus Kristus evaņģēlijs ir pasaulē visspēcīgākā un pozitīvākā vēsts par dzīvību.

Baznīcas un tās mācītāju pienākums ir runāt par dzīvības jautājumiem, jo tie ir garīgi un teoloģiski jautājumi.

Baznīcai un tās mācītājiem ir viss, kas vajadzīgs, lai to darītu – Evaņģēlijs.

Viens no manas pirmās draudzes locekļiem, Dons Berhovs, bija teoloģiski diezgan izglītots lajs. Viņš, piemēram, regulāri studēja pats savu Pīpera dogmatikas izdevumu! Viņam bija jādzīvo pansionātā triekas dēļ, tomēr viņa prāts joprojām bija ass, tāpat kā viņa joki. Kapelāns pansionātā bija dānis, bet es esmu vācu tautības. Donam patika citiem stāstīt, ka viņa garīgā dzīve ir lieliska dāņa un vācu gana rokās. Es apciemoju Donu tieši pirms došanās uz Sentluisu, kur man bija jāsaņem doktora grāds kalpošanā. Viņš izrādīja prieku, ka esmu pabeidzis šo programmu, bet man pateica, ka pēc atgriešanās nesauks mani par “doktoru Lembu”. “Es jums došu daudz cienījamāku titulu – mācītājs.”
Jūs esat aicināts un jums ir dots šis godājamais amats “mācītājs”, gans – Labā Gana palīgs un Labā Gana avju pārraugs. Šis godājamais aicinājums var vienlaicīgi būt gan priecīgs, gan nomācošs, spēcinošs un nogurdinošs. Kāds mūsdienu gans no Palestīnas reiz teicās zinām, kāpēc Dievs savus ļaudis salīdzina ar aitām: “Aitas ir stulbas, tās smird un tās kož!” (Es gan neieteiktu šo citēt sprediķī!) Taču Dieva avis arī tiek ievainotas, pagurst un pazūd. Tām ir vajadzīgs gans. Kad darbojaties pie avīm, “ko Viņa roka gana” (Psalms 95:7), jūs saskaraties ar to, ko man patīk saukt par “sirds lietām”. Ebrejiem “sirds lietas” bija tās, kas dziļi ietekmēja dvēseli. Līdzīgi kā prieku var izteikt ar “sirds palecās”, skumjas var izteikt ar “smaga sirds” un vainas sajūtu var izteikt ar “satriekta sirds”. Bet man vismīļākā ir Jesajas 40:2, kur pravietis ir aicināts “runāt sirsnīgi” ar Dieva ļaudīm. Jūs, mācītāj, esat aicināts ne tādēļ, lai izplūstu skaisti skanošos vārdos, bet gan, kā Valters saka, sprediķotu ar “mērķi”. (C.F.W. Valters. Bauslība un evaņģēlijs. 99-100 Angļu val. izdev.). Šo savu lekciju viņš beidz ar vārdiem: “Lai Dievs jums palīdz, ka jūs savā turpmākajā kalpošanā nekļūstat par bezmērķīgiem pļāpām.” Iedrošinoši! Tomēr jūs esat aicināts sev uzstādīt mērķi ar bauslību un evaņģēliju un sludināt to tā, lai tas aizskar cilvēku dzīves, viņu sirds lietas. Cik gan godājams uzdevums! Un cik grūts uzdevums! Ar tik daudz avīm un tik daudz sirds jautājumiem, nav nekāds brīnums, ka mācītāji reizēm izvēlas nerunāt par tiem visiem, īpaši, ja tie ir strīdīgi un šķeļoši vai pilni ar politiku – jūs zināt, kurp jūs vedu – dzīvības svētuma jautājumi. Es vēlētos kopā ar jums apskatīt šos sirds jautājumus un censties to darīt ar vislielāko cieņu pret jūsu pastorālo kalpošanu, cienot apustuļa Pāvila brīdinājumu, runāt patiesību mīlestībā.
Patiesība, kurā vēlos ar jums dalīties ir šāda:
Neskatoties uz dzīvības jautājumu politisko, sociālo un morālo “bagāžu”, savā būtībā tie ir teoloģiski jautājumi. Tāpēc mums ne tikai vajadzētu, bet mēs esam spiesti ar tiem darboties. Tās ir sirds lietas.
Tam ir vairāki iemesli:

Dzīvības jautājumi un elku kalpība
Parasti mēs abortu un citus jautājumus, kas skar dzīvību, apskatām kopā ar piekto bausli, un tas ir pareizi. Taču ir ļoti slikti, ka tā ir vienīgā vieta, kur tie katehismā ir pieminēti. Teoloģiski tos var apskatīt dažādās jomās. Luters Lielajā Katehismā par pirmo bausli saka: “ja tā [sirds] pieķeras kam citam, no tā sagaidīdama vairāk labuma un palīdzības nekā no Dieva, un nelaimē nevis glābjas pie Dieva, bet bēg no Viņa, – tad tev ir elks. ” (M. Lutera Lielais Katehisms, 22). Jūsu draudzes locekļi dzīvo sabiedrībā, kura arvien biežāk vada cilvēkus pie nāves, kā pie “labuma un palīdzības” avota. Padomājiet par to. Sabiedrība norāda jaunai meitenei uz nāvi caur abortu, kā palīdzības avotu un sauc to par “labu”. Sabiedrība smagi slimajiem norāda uz cilvēku embriju nāvi, kā palīdzību un sauc to par “labu”. Sabiedrība tiem, kas ir nedziedināmi slimi un smagās ciešanās, norāda uz nāvi caur asistētu pašnāvību vai eitanāziju, kā palīdzību un sauc to par “labu”. Katru dienu sabiedrība ved jūsu cilvēkus pie “elka, cita dieva”. Viņiem no jums jādzird, ka nāve nav ne viņu dievs, ne glābējs, ne draugs. Raksti ļoti skaidri saka, ka nāve ir viņu ienaidniece. Labā vēsts ir tā, ka nāve ir uzvarēta ienaidniece un ka to ir uzvarējis Dzīvības Kungs ar Savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. To ir uzvarējis Kāds, kurš nepametīs tos, kuru dēļ Viņš izcīnījis šādu uzvaru. Kad grēka samaitātība ienes cilvēku dzīves grūtībās, Viņš dod patiesu “palīdzību un labumu”. Jūs nejaucaties politikā, kad brīdināt savus ļaudis no aborta, embriju cilmes šūnu izpētes vai asistētas pašnāvības. Jūs viņus brīdināt no viltus dieva, kas atņems tiem ticību. Jūs vadāt viņus pie viņu patiesā Glābēja, Jēzus Kristus.

Dzīvības jautājumi un Dieva Vārds
Ja es paņemtu savas vecmāmiņas seno gravīru, kas nodota man mantojumā, un tīšām to sasistu druskās, es ne tikai iznīcinātu ko vērtīgu, bet arī noniecinātu vecmāmiņas piemiņu un vārdu. Katra cilvēka dzīvība ir dārga, bet ne tas liek jums kā mācītājam par to runāt un to aizstāvēt. To jums liek darīt tas, ka katra cilvēka dzīvība ir dārga Dievam. Viņš Pats savām rokām ir radījis katra cilvēka dzīvību (Psalms 139:13). Viņš izstiepa Savas rokas pie krusta, cieta un mira, lai atpirktu un iegūtu ikviena cilvēka dzīvību (Ebrejiem 7:27). Viņš vēlas katru cilvēka dzīvību aicināt mūžīgās attiecībās ar Sevi un turēt to Savās rokās (1.Timotejam 2:4). Kad kāds zaimo dzīvību, to noniecinot vai izmetot, tas zaimo Radītāja, Pestītāja un Svētdarītāja vārdu. Kad jūs runājat par to no kanceles un aizstāvat dzīvību no sabiedrības uzbrukumiem, jūs nesprediķojat par “sociāliem jautājumiem”. Jūs aizstāvat Dieva kā Dzīvības Kunga vārdu. Jūs norādāt cilvēkiem uz patiesu cilvēka vērtības avotu, kas ir pārāks par katru cilvēku veidotu “dzīves kvalitātes” standartu. Cilvēka vērtība nāk no tā, ko Dievs dara, nevis no tā, ko mēs spējam vai nespējam darīt. Viņa ļaudīm tas ir jādzird.

Dzīvības jautājumi un klusums
Daži mācītāji izvairās runāt par dzīvības svētumu, lai izvairītos no konflikta un kādu neapvainotu. Jums jāsaprot, ka klusēšana nav neitrāla pozīcija. Klusums runā. Ja mēs klusējam, pasaule ir vairāk kā laimīga šo tukšumu aizpildīt. Un sabiedrība to dara Sātana interesēs. “Vai tad tiešām Dievs ir teicis?” (1.Mozus 3:1) Jaunietei stāvoklī tā saka: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis, ka aborts ir ļauns? Tu taču neko par to nedzirdi baznīcā, vai ne?” Ģimenei, kas saskaras ar vecmāmiņas smago slimību tā saka: “ Vai tad tiešām Dievs ir teicis, ka eitanāzija ir slikta? Tu taču neko par to nedzirdi baznīcā, vai ne?” Sātans izmanto klusumu un pasauli, lai vestu cilvēkus grēkā un šis klusums aug kā vēzis, kuru viņš pēc tam izmanto pret viņiem. “Vai tad tiešām Dievs ir teicis, ka tev var piedot to, ko esi izdarījis? Tu izraisīji cita cilvēka nāvi. Nedomā, ka tu ar šo vari iet pie sava Jēzus. Tu taču neko par to nedzirdi baznīcā, vai ne?” Ja kancelē valda klusums, tad tie, kuri ir šī grēka salauzti – un mūsu baznīcas solos tādu ir daudz – šaubās vai viņus vēl kāds vēlētos redzēt baznīcā, ja visi uzzinātu, cik briesmīgas lietas viņi ir izdarījuši. Pārtraukt šo kanceles klusumu dzīvības jautājumos, nenozīmē moralizēt. Tā ir cīņas uzsākšana ar Sātanu, kas liek viņam bēgt ar Dzīvības Kunga vārdu. Sludināšana dod jūsu cilvēkiem vadību, spēku un cerību, kad viņi saskaras ar cīņu savās sirdīs. Daži var apvainoties, bet vislielākais apvainojums ir klusēt, kad jums ir tas, kas jūsu cilvēkiem vajadzīgs. Runāt par šīm sirds lietām ir kas vairāk, kā būt pret kaut ko “tur ārā”. Tas ir būt par tiem cilvēkiem, kas ir “iekšā”.
Jēzus Kristus un Viņa ļaužu dēļ, neklusējiet!

Dzīvības jautājumi un evaņģēlijs
Pašu svarīgāko un labāko esmu atstājis beigām. Luterāņi Dzīvībai valdes sanāksmē kāds reiz teica: “Mums jāmāca mūsu mācītājiem tikt galā ar dzīvības jautājumiem.” Lai gan es ļoti reti nepiekrītu valdes locekļiem, šoreiz man nācās iebilst. Es atbildēju, ka mācītājiem jau ir tas, kas vajadzīgs, lai runātu par šīm lietām – Jēzus Kristus evaņģēlijs. Evaņģēlijs ir visspēcīgākā un pozitīvākā vēsts par dzīvību pasaulē! Šī vēsts ir kā radīta tādiem jautājumiem kā vērtība un jēga, dzīvība un nāve, sāpes un ciešanas, sēras un vainas sajūta.

Evaņģēlija vērtība
Es patiesībā uzskatu, ka mēs kļūdāmies, ja, runādami par dzīvības jautājumiem no kanceles, sprediķojam tikai par piekto bausli. Ticības apliecības otrais artikuls ir pat vēl svarīgāks, jo tas palīdz jūsu cilvēkiem iesakņoties lielajā vērtībā, kuru Dieva darbi piešķir cilvēka dzīvībai Jēzū Kristū. Dieva iemiesošanās notiek brīnumaini un mikroskopiski sievietes olvadā. Mūsu ticības apliecības to pareizi atzīst. “Šis cilvēks tika uzņemts Dievā jau tad, kad no Svētā Gara tika ieņemts mātes miesās, un jau tad Viņa cilvēcība bija personas vienībā ar visaugstākā Dieva Dēlu.” (Konkordijas formula, Eptiome VIII, 10.). Svētais Dieva Dēls ieņem mūsu vietu no paša sākuma. Svētā zigota – vienas šūnas cilvēciska būtne – ieņem nesvētās zigotas vietu (Lūkas 1:31 un Psalms 51:7). Pīpers raksta: “Jo Raksti saka … par embriju mātes miesās, ka tas ir Dievs Tas Kungs” un tad secina, “Kristus izgāja caur visām mūsu eksistences stadijām, lai Viņš varētu pilnībā labot mūsu nešķīsto ieņemšanu un dzimšanu.” (Pīpera Dogmatika Vl. II, 84). Dieva klātbūtne mātes miesās no ieņemšanas brīža bija daļa no visas cilvēces izpirkšanas cenas sākot no ieņemšanas brīža. Ceļš uz krustu nesākās silītē, bet gan Marijas olvadā. Tas piešķir iedzimtu un nenovērtējamu vērtību katram cilvēkam šajā attīstības stadijā. Tā nav politika, tā ir inkarnācijas teoloģija.

Evaņģēlija motivācija
Evaņģēlijs dod pamatu cilvēka vērtībai un arī izvēlēm, kuras mēs izdarām ikdienu savās dzīvēs. Ar asinīm atpirktajiem, Svētais Gars dod spēcīgu apsolījumu: “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Romiešiem 8:32) Apstākļiem nav jādiktē izvēles. Tās izplūst no paļāvības uz To, kurš pat Savu Dēlu nesaudzēja mūsu dēļ. Piemēram, mums ir daudz spēcīgāka vēsts jauniešiem, kā tikai “Nedari to, jo tas ir slikti.” Mēs varam teikt, “Tev tas nav jādara, jo Dievs ir labs un Viņš ir parādījis tev Savu labvēlību un mīlestību Jēzū Kristū pie krusta”. Jauniešus jāiedrošina izdarīt labas un Dievam patīkamas izvēles, jo viņi ir Svētā Gara templis. Viņi var pagodināt Dievu ar savu miesu. Mums visiem nepieciešams šis evaņģēlijā pamatotais atgādinājums, kad saskaramies ar dzīves grūtībām, īpaši dzīvības lietās.

Evaņģēlijs un dziedināšana
Dieva mīlestības vēsts, kas parādīta pie Jēzus krusta un grēku piedošana, kas tur iegūta, uzrunā cilvēkus sarežģītās situācijās, kas skar dzīvību. Tā uzrunā jaunu meiteni stāvoklī, cilvēkus, kas cīnās ar ilgstošu slimību, tos, kas izdarījuši nepareizas izvēles, ģimenes pie vecmāmiņas gultas, pansionātā. Tā runā par Dieva klātbūtni, Viņa mīlestību, Viņa piedošanu, Viņa spēku un Viņa dziedināšanu. Tie nav tikai skaisti vārdi, kuriem vajadzīgs kāds emocionāls pacēlums, lai tos satvertu. Tā ir objektīva realitāte, kuru tādu padara krusts un tukšais kaps. Mācītājiem šīs lietas jāsavieno ar dzīvības jautājumiem.

Evaņģēlija cerība
Sāpes un ciešanas ir lieli spēlētāji dzīves arēnā. Tie, kas veicina asistēto pašnāvību un eitanāziju, uzbrūk jūsu cilvēkiem, lietojot tās kā ēsmu. “Kas tur slikts, ka tu beidz savas ciešanas un esi kopā ar Jēzu?” Jums jāsargā savi cilvēki no šiem uzbrukumiem. Un atkal, jums jau ir viss, kas vajadzīgs, lai to darītu – evaņģēlijs un krusta teoloģija. Jūs varat norādīt cilvēkiem uz Dievu, kurš zina par ciešanām ne tikai tāpēc, ka Dievs ir, bet tāpēc, ka Viņš Pats cieta! Jūs norādāt viņiem uz Dievu, kas Kristū apsola būt klātesošs un darboties viņu ciešanās, saskaņā ar Savu labo un žēlsirdīgo prātu. Jūs norādāt cilvēkiem uz Dievu, kas reizi par visām reizēm ir uzvarējis galveno ciešanu cēloni un kurš apsola – Viņa noliktajā laikā – brīnišķīgo un mūžīgo dzīvi bez ciešanām.

Noslēgums
Paldies jums par man veltīto laiku. Es lūdzos, lai mana mīlestība un cieņa pret jūsu darbu būtu jūtama. Es arī lūdzos, lai jums kā Kristus ganāmpulka ganam, dzīvības jautājumu steidzamība būtu saprotama. Tās ir sirds lietas, kas skar avis katru dienu. Un katru dienu viņas dzird pietiekoši daudz lietu, kas tās ved prom no uzticības Dievam pie krusta. Taču jums ir daudz ieroču, lai to atvairītu – jums ir vispilnīgākā Jēzus Kristus evaņģēlija vēsts – visspēcīgākā un pozitīvākā vēsts par dzīvību pasaulē, vēsts, kas ir tieši kā radīta sirds lietām. Es lūdzu, lai Dievs jums dod drosmi ne tāpēc, lai iesaistītos politiskos jautājumos, bet gan tāpēc, lai risinātu bibliskas un teoloģiskas sirds lietas, un ka jūs to varētu darīt ar pārliecību un prieku, uzticoties Labajam Ganam, kuram mēs visi kalpojam.

Jūsu kalps dzīvībai,
Māc. Džims Lembs
www.lutheransforlife.org