Kaut gan mēs neatrodam tieši pieminētu abortu vai eitanāziju luterāņu ticības apliecībās, tomēr tās runā pavisam skaidri par dzīvības jautājumiem. Tās runā par to, kurš ir cilvēka dzīvības Autors, kurš ir radījis bērnu mātes miesās un par to, ka Kristus ir tapis visās lietās mums līdzīgs, izņemot grēku. Tieši Kristus nākšana pasaulē, augšana Marijas miesās un piedzimšana mums norāda uz vēl nedzimuša bērna cilvēciskumu un vērtību. Viņš ir persona – patiess Dievs kopš mūžības, patiess cilvēks kopš ieņemšanas brīža.

Tālāk apskatīsim dažus citātus no luterāņu ticības apliecībām, kas skar šo tēmu:

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju.

Un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas… /Apustuļu ticības apliecība/

Tātad pareiza ticība ir tā, ka mēs ticam un apliecinām, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls ir – Dievs un cilvēks. Dievs no Tēva būtības pirms pasaules sākuma dzimis, un cilvēks no mātes būtības pasaulē dzimis, pilnīgs Dievs, pilnīgs cilvēks ar saprātīgu dvēseli un cilvēka miesu, vienāds ar Tēvu pēc dievišķības, mazāks par Tēvu pēc cilvēcības. /Atanasija ticības apliecība rakstīta pret ariāņiem/

“Baznīca māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās Jaunavas Marijas klēpī, tā ka divas dabas – dievišķā un cilvēciskā – ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu sevi ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem.” /Augsburgas ticības apliecība III artikuls, Par Dieva Dēlu/

Tev nebūs slepkavot.

Kas tas ir?

Atbilde. – Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka sava tuvākā dzīvībai nekādi nekaitējam, viņam ciešanas neradām, bet tam palīdzam un kalpojam visās dzīves vajadzībās. /M.Lutera mazais katehisms,I desmit baušļi/

Es ticu, ka Dievs mani radījis līdz ar visu radību, ka Viņš man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprātu un visas maņas… /M.Lutera mazais katehisms, Pirmais ticības artikuls: Par radīšanu/

Tev nebūs slepkavot. Pirmkārt tas nozīmē nevienam nedarīt pāri – vispirms ar rokām un darbiem; kā arī neizmantot mēli, lai (uz pāri darīšanu) kūdītu un dotu padomu; tāpat arī – nelietot un neatļaut nekādus līdzekļus vai paņēmienus, kas kādam varētu nodarīt ļaunu(…)

Tāpat – ja tu redzi kādu bez vainas uz nāvi notiesātu vai līdzīgā postā, bet to neglāb, lai gan zini līdzekļus un ceļus, kā viņu glābt, tomēr to nedari, tad tu esi viņu nogalinājis. Un nelīdzēs, ja tu aizbildināsies, ka neesi pielicis savu roku, devis padomu vai darījis kaut ko tādu, lai viņu nepiemeklētu šāda nelaime; jo tu viņam esi liedzis mīlestību un laupījis labu darbu, kas būtu palīdzējis viņam palikt dzīvam.

Tāpēc Dieva padoms ir tāds, lai mēs neļaujam ļaunam notikt ne ar vienu cilvēku, bet darām viņam visu labu, turklāt mīlestībā.

/M.Lutera lielais katehisms, Pirmā daļa: Piektais bauslis/

Bet sadaļām, kas viena pēc otras seko šajā artikulā, nav cita uzdevuma, kā tikai šo pestīšanu skaidrot un paust: kā un kādā veidā tā notikusi, tas ir, cik tā Viņam maksājusi, ko Viņš tajā ieguldījis un ko uzņēmies, lai mūs iegūtu un pakļautu savai varai, kā Viņš ir tapis cilvēks, bez grēka ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas, lai būtu Kungs pār grēku. /M.Lutera lielais katehisms II daļa, Par ticību – otrais artikuls/

Jo Dievs ir radījis ne tikai Ādama un Ievas miesu un dvēseli pirms grēkā krišanas, bet arī mūsu miesas un dvēseles pēc grēkā krišanas, lai gan tās ir samaitātas. Dievs arī tagad mūsu dvēseles un miesas atzīst par savu radījumu un darbu, kā ir rakstīts Īj.10:8 “Tavas rokas ir mani veidojušas un … radījušas, kāds es viscaur esmu..” (5.Moz.32:18, Jesajas 45:9, 54:5, 64:8, Ap.d. 17:28, Ps.100:3, 139:14, Sāl.māc. 12:1)

Raksti liecina, ka Dievs ne vien pirms grēkā krišanas radījis cilvēka dabu, bet ka šī daba arī pēc krišanas ir Dieva darbs un radība (5.Moz.32:6, Jes.45:11, 54:5, 64:8, Ap.d.17:25, Jņ.atkl. 4:11).

Šie Rakstu vārdi skaidri liecina, ka arī pēc cilvēka krišanas Dievs ir viņa Radītājs un rada viņa miesu un dvēseli.

Dieva radīšanas veikums ir tas, ka cilvēkam ir miesa un dvēsele, tāpat Dieva darbs ir tas, ka cilvēks spēj domāt, runāt, darīt un strādāt; jo “Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam” (Ap.d.17:28)

 

Artikulā par pestīšanu vārdi spēcīgi liecina, ka Dieva Dēls pieņēmis mūsu cilvēcisko dabu bez grēka, tā kļūdams mums, saviem brāļiem, līdzīgs visās lietās, izņemot grēku (Ebr.2:14) /Konkordijas formula. Epitome. Par iedzimto grēku/

 

Jo, ja Kristum bija jābūt Dieva Dēlam, Viņam vajadzēja arī dabiski un personiski atrasties mātes miesās un tapt cilvēkam. /Konkordijas formula; Par Kristus personu/

 

Rakstā izmantoti citāti no “Vienpratības Grāmata, Liber Concordiae, Luterāņu ticības apliecības”

© SIA Augsburgas Institūts 2001