Man šķita, ka līdzība par žēlsirdīgo samarieti varētu būt laba līdzība par dzīvību. Taču tajā pašā mirklī es arī iedomājos, cik gan kārdinoši būs par dzīvību esošajiem cilvēkiem norādīt uz žēlsirdīgo samarieti, kurš iet pa ceļu un teikt: “Redziet, jums jābūt tādiem, kā viņš.” Mācītāji to teiktu savām draudzēm. Draudžu locekļi to teiktu saviem mācītājiem un viens otram. “Tev jābūt tādam kā viņš. Viņš bija par dzīvību! Tev jāpasniedz roka vājajiem un ievainotajiem. Tev jāaizsargā nedzimuši bērni, jāpalīdz grūtniecības krīzēs nonākušajām, jāaizsniedz tie, kas cieš savu nepareizo izvēļu dēļ, jāizrāda līdzjūtība slimajiem, invalīdiem un tiem, kuru slimība vairs nav ārstējama. Jā, tev jābūt par dzīvību tāpat, kā žēlsirdīgajam samarietim.”

Šīs pamācības diemžēl var arī ietvert lepnu attieksmi: “Es esmu kā žēlsirdīgais samarietis. Es esmu par dzīvību. Es esmu tik ļoti par dzīvību, ka pat zinu, ka “par dzīvību” cilvēki vairs nelieto frāzi “par dzīvību”, bet gan saka, ka viņi apstiprina un atbalsta dzīvību. Esmu visu pareizi sapratis. Tev jābūt tādam kā es.” Jā, patiešām ir kārdinājums sākt tieši tā. Daudzi tā arī dara. “Esi tāds, kā žēlsirdīgais samarietis, kas gāja pa ceļu”. Taču luterāņi nevar sākt ar šādu attieksmi. Mums jāsāk, nevis lepnībā, bet gan grāvī, kur guļ ievainotais.

Ja mums ir jālīdzinās kādam šajā līdzībā, tad mums jābūt kā tam vīram, kurš bija grāvī: piekauts, asiņojošs, bezpalīdzīgs, pamests un atstāts nomiršanai.

Mums apkārt ir daudz grāvju. Ziemā tie bieži ir aizputināti. Vējš sniegu sapūš dažādās kupenās. Kamēr šīs kupenas neaizsprosto ceļu, tās pat liekas skaistas. Taču, kad nāk atkusnis, tad viss skaistums izkūst. Kušana parāda netīru sniegu, kritušus dzīvniekus, atkritumus, lietotus autiņus un daudz dažādas pieaugušo dzērienu pudeles. Būt grāvī ir pretīgi.

Taču tieši tur mums jāsāk. Mums jābūt cilvēkiem grāvī. Jo tieši tad, kad nokūst paštaisnības fasāde, viss kļūst diezgan netīrs. Mēs ieraugām samaitātu un pūstošu cilvēka dabu, kas ir sasista, asiņojoša, bezpalīdzīga, pamesta un atstāta nomiršanai. Taču tas ir labi. Tādēļ, ka ieraudzījušu savu nožēlojamo stāvokli, mēs beidzot patiesi saprotam tā Cilvēka milzīgo žēlastību, kurš nāca pa ceļu. Viņam nebija mums jāparāda līdzjūtība. Viņam nebija pat jāapstājas. Bet Viņš apstājās. Un tad par lielu pārsteigumu, Viņš nokāpa grāvī pie mums!

Pirms dažiem gadiem es saņēmu vēstuli no sievietes, kurai bija bijis aborts un citēju to vēl joprojām. Īpaši to daļu, kurā viņa rakstīja: “Es nekad nevarēju iedomāties, ka Jēzus Kristus gribētu nokāpt manā mēslu un dubļu pilnajā dzīvē un izcelt mani no manām smirdošajām problēmām. Viņš man ir parādījis, kāds Viņš patiesībā ir.” Jēzus ne tikai vēlas nokāpt mūsu mēslu un atkritumu pilnajās dzīvēs – Viņš to patiešām izdarīja. Viņš nāca mūsu piemēslotajā grāvī, kad Viņš karājās pie krusta piekauts, asiņojošs, bezpalīdzīgs, pamests un atstāts nomiršanai. Mūsu grēka samaitātību Viņš absorbēja Sevī. Viņš dziedē mūsu brūces ar Savām brūcēm, aptur mūsu asiņošanu ar Savām asinīm, novērš mūsu nāvi ar miršanu un pieceļ mūs, dodams jaunu dzīvi, caur Savu augšāmcelšanos no mirušajiem. Viņš apklāj mūsu nešķīstību ar Savu šķīstību, kā sniegs apklāj netīros grāvjus ziemā. “ja jūsu grēki būtu kā purpurs [netīri kā grāvis], tie būs balti kā sniegs ”(Jesajas 1:18).

Viņš ienes mūs šajā baltumā, šajā jaunajā dzīvē caur Kristības ūdeņiem. Viņš rūpējas par mūsu tālāko dziedināšanu un pieaugšanu, kad atceramies savu Kristību un dalāmies Viņa svētajā mielastā. Viņš mūs noliek atpakaļ uz ceļa ar drošu cerību uz mūsu pašu augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi, kas mums ir priekšā.

Tagad mēs varam iet pa ceļu un būt kā žēlsirdīgais samarietis, vai precīzāk – būt kā Kristus, vēl precīzāk – būt kā Kristus, kas caur Kristību dzīvo mūsos. Kad mēs ejam, acis pievērsuši priekšā esošajai augšāmcelšanās cerībai, mēs vērojam arī grāvi. Mēs meklējam tos, kas ir pazuduši, piekauti, asiņojoši, bezpalīdzīgi un pamesti. Kad mēs viņus ieraugām, mēs neiedrošināmies pāriet otrā ceļa pusē. Mēs NEVARAM iet pa ceļa otru pusi. Mēs nevaram izvēlēties. Mēs nevaram skatīties uz kādiem ievainotajiem un teikt: “Tas ir pārāk strīdīgs jautājums. Es tam neskaršos klāt.” Mēs nevaram lūkoties uz kādiem bezpalīdzīgajiem un teikt: “Tas ir politisks jautājums. Es tam neskaršos klāt. Tas var būt nešķīsts. Es varētu cilvēkiem nepatikt. Mēs zaudētu savu sabiedriskā labuma statusu.” Kristus mīlestība nesaka mums, ka mums vajadzētu aizsniegt cilvēkus grāvī. Kristus mīlestība mūs piespiež to darīt.

Tādēļ, kad mēs redzam embriju “grāvī”, kad ar viņu tiek veikti pētījumu, kad viņš ir neaizsargāts, bezpalīdzīgs un nolemts iznīcināšanai – mēs esam spiesti runāt, aizstāvēt un palīdzēt. Un ne tāpēc, ka tā būtu pareiza vai morāla rīcība, bet gan tāpēc, ka tā ir Kristus rīcība. Mūsu Dievs kļuva cilvēks, kļuva embrijs, dodams visiem embrijiem vērtību.

Kad mēs redzam nedzimušus bērnus “grāvī”, neaizsargātus, bezpalīdzīgus, nolemtus iznīcināšanai, mēs esam mīlestības spiesti runāt, aizsargāt un palīdzēt. Ne tāpēc, ka tā ir pareizi vai morāli, bet gan tāpēc, ka tā dara Kristus. Viņa rokas, kuras tika caurdurtas un ķermenis, kurš mira un augšāmcēlās, bija veidots dzemdē, tādā veidā dodot vērtību visiem, kas tur ir dzīvojuši.

Kad mēs redzam sievieti, kura nonākusi grūtniecības krīzes “grāvī”, neaizsargātu, bezpalīdzīgu, domājot, ka viņai palikusi tikai viena izvēle, mēs esam spiesti runāt, aizstāvēt un palīdzēt – tāpēc ka tas ir Kristus darbs. Tā, kā Viņš nokāpa grāvī pie mums, mēs kāpjam lejā pie viņas. Mēs izceļam viņu ārā un piedāvājam viņai Kristus līdzjūtību reāli un praktiski.

Kad mēs redzam sievietes un vīriešus pēc aborta “grāvī” neaizsargātus, bezpalīdzīgus, iespējams nolemtus sevis iznīcināšanai, mēs esam spiesti runāt, aizsargāt un palīdzēt, jo tas ir Kristus darbs. Gluži kā Kristus, mēs nokāpjam grāvī pie viņiem. Mēs piedāvājam palīdzību, kura nāk tikai no patiesas un pilnīgas piedošanas Kristū. Mēs viņus pieceļam un ejam viņiem blakus.

Kad redzam tos, kas sirgst ar kādu slimību vai invaliditāti “grāvī” neaizsargātus, bezpalīdzīgus, kad citi tos nolēmuši asistētai pašnāvībai vai eitanāzijai, mēs esam spiesti runāt, aizstāvēt un palīdzēt, jo to dara Kristus. Kristus mums parāda Dievu, kurš zina par ciešanām ne tikai tāpēc, ka Viņš ir Dievs, bet tāpēc, ka Viņš pats cieta. Mums vēsts no Dieva, kurš ir klāt ciešanās, darbojas ciešanās, piepilda Savu mērķi ciešanās.

Kamēr mēs “ejam pa ceļu”, mēs joprojām esam šīs valsts pilsoņi. Mums jālūdz par mūsu prezidentu, valdību un Saeimu. Mēs lūdzam par izmaiņām likumos un par attieksmes maiņu tajos, kas tos pieņem.

Bet mēs ejam arī kā Debesu valstības pilsoņi. Mēs ejam vienotībā ar Kristu. Mēs ejam, atcerēdamies mūsu unikālo luterāņu kristiešu skatījumu. Jo mēs zinām, ko nozīmē būt grāvī un mēs zinām, Kurš nāca mūs izglābt. Mēs pazīstam Viņa krusta nāves spēku un Viņa augšāmcelšanās spēku dziedināt un atjaunot. Mēs zinām, ka Viņa vārdi maina sirdis un dzīves. Tā ir vēsts, kuru mums jāpasludina. Tā ir vēsts, par kuru mums jākļūst. Mēs esam cilvēki no grāvja, kas nokāpj grāvī un palīdz cilvēkiem grāvī. Tas ir Kristus darbs.

 

Māc. Dr. Džims I. Lembs

Tulkojumam izmantots “Lutherans for Life” materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.

Attēls: Jānis Diekonts