Luterāņu katehisms par abortu un dzīvību

I daļa. Luteriskā nostāja mācībā un praksē

1. Kāda ir luteriskā nostāja, nosakot mācības pareizību?

Atbilde: Viens no vadošajiem principiem luteriskajā teoloģijā ir Sola Scriptura (tikai Raksti). Šis katehisms balstās uz to, ka tikai Rakstu apgalvojumi to tiešajā nozīmē var būt par pamatu pareizai mācībai un praksei.

2. Kur ir apkopots un formulēts Rakstu princips Sola Scriptura un citi bibliski standarti?

Atbilde: Vienprātības grāmata (Liber Concordiae). Luterāņu ticības apliecības. Šo teoloģisko rakstu grāmatu sastādīja luterāņu teologi 1585. gadā, lai nostiprinātu pareizu mācību un ticību Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tā satur astoņus teoloģiskus darbus: Trīs galvenie simboli, Augsburgas ticības apliecība (1530), Augsburgas ticības apliecības apoloģija (1531), Šmalkaldes artikuli (1537), Par pāvesta varu un primātu (1537), Mazais katehisms (1529), Lielais katehisms (1529), Konkordijas formula (1577).

3. Kur tieši Vienprātības grāmatā ir teikts, ka Bībeles apgalvojumi ir vienīgais likums un standarts pareizai mācībai un praksei?

Atbilde: Vienprātības grāmatā ir apmēram 16 vietas, kurās tiek apgalvots vai secināts, ka Bībele ir vienīgais likums un standarts pareizai mācībai un praksei. Divi vispazīstamākie ir: “Ticības artikulus rada Dieva vārds un neviens cits” (Šmalkaldes artikuli II, 2. artikuls, 297. lpp.) un Bībele “paliek par vienīgo tiesnesi, normu un mērauklu, par atskaites punktu, pēc kura visām mācībām ir jātop izvērtētām un iztiesātām, vai tās ir labas vai ļaunas, patiesas vai nepatiesas” (Konkordijas formula. Epitome. 467. lpp.).

4. Vai mums vajadzētu izmantot arī cilvēciskus spriedumus, lai noteiktu pareizo mācību un praksi?

Atbilde: Cilvēka prāts var palīdzēt saprast patieso Rakstu nozīmi, bet tas jāizmanto kā darba rīks, nevis kā noteicējs. Tas nozīmē, ka mēs varam izmantot savu prātu tā, lai tas kalpotu Rakstu saprašanai, nevis, lai noraidītu Rakstos skaidri teikto. Concordia Self Study Bible (Konkordijas Bībele pašmācībai) paskaidro to šādi: “Lai arī spēja domāt, kas atšķir cilvēkus no dzīvniekiem, ir Dieva dāvana, prāts netiek uzskatīts par kritēriju, pēc kura tiek izšķirti reliģiska rakstura jautājumi. Tur, kur parādās paradoksi, bērnišķīgai ticībai jāgūst virsroka pār loģiskiem spriedumiem. Prātam ir jāpakļaujas Rakstiem. Tas nozīmē, piemēram, kad Dieva vārds māca par Svēto Trīsvienību – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, mēs pazemīgi paklausām Bībeles atklāsmei, pat, ja šāda mācība ir aiz cilvēka saprašanas robežas. Tāpat Raksti ir patiesi, kad runā par Jēzus piedzimšanu no jaunavas, par Viņa divām dabām (Dievišķo un cilvēcisko), par Viņa augšāmcelšanos un debesbraukšanu, par dalību Viņa miesā un asinīs Svētajā Vakarēdienā. Mēs ticam visām šīm mācībām, jo tās ir apstiprinātas Rakstos, kaut arī tās ir pāri mūsu saprašanai” (XVII daļa).

5. Vai Mārtiņš Luters ticēja Sola Scriptura principam?

Atbilde: Izlasījis Mārtiņa Lutera darbus, slavenais metodistu teologs Filips Vatsons uzrakstīja savas teoloģijas izskaidrojumu. Viņš nosauca savu grāmatu Let God be God (Ļausim Dievam būt Dievam). Tieši to arī Mārtiņš Luters būtībā darīja. Viņš nelokāmi uzstāja, lai visa kristīgā teoloģija tiktu veidota no ebreju un grieķu manuskriptu tulkojumiem to tiešajā nozīmē. Viņš mūs brīdina: “ja cilvēku mācība ienāk Baznīcā, tad izmetiet ārā katru tās drusku, un ziniet skaidri, ka tāpat, kā Dievs ir dzīvs, tā arī katra cilvēku ieviesta mācība ir elku kalpība” (What Luther Says. 1201).

Vairums cilvēku vēlas kalpot Dievam, bet tikai tik ilgi, kamēr paši ir noteicēji. Mēs kalpojam Dievam, sekojot Viņa Vārdam.

II daļa. Kas ir aborts?

1. Kas ir aborts?

Atbilde: Vārda ‘aborts’ sakne (latīniski aborior) nozīmē ‘priekšlaicīgi iet bojā’. “Aborts tiek definēts kā grūtniecības pārtraukšana, kas saistīta, beidzas ar, vai kurai seko embrija vai augļa nāve. Tas izpaužas kā:

a) spontāna embrija vai augļa izvadīšana (sk. jaut. par spontāno abortu);

b) mākslīga embrija vai augļa izvadīšana.”

(Merriam-Webster Dictionary. 2000)

2. Kas ir spontānais aborts?

Atbilde: Spontānais aborts ir dabīga un negaidīta grūtniecības pārtraukšanās. Parasti augošais bērns mirst attīstības traucējumu vai placentas defektu dēļ. Pēc tam sākas dzemdes muskulatūras automātiska saraušanās, kas līdzīgi izpaužas arī dzemdībās un izstumj bojā aizgājušo bērnu un placentu.

3. Vai spontānais aborts ir bīstams?

Atbilde: Spontānie aborti parasti ir droši un dabiski. Tomēr reizēm tā var būt stipra asiņošana, kā arī nereti placentas izstumšana no dzemdes var būt nepilnīga. Tādos gadījumos vajadzīga medicīniska palīdzība. Procedūras laikā ķirurgs uzmanīgi atver dzemdes kaklu un ar karotei līdzīgu instrumentu, kas pazīstams kā kirete, atdala atmirušās placentas paliekas. Šī ķirurģiskā operācija tiek saukta par terapeitisko dilatāciju un kiretāžu .

4. Kas ir mākslīgais aborts?

Atbilde: Mākslīgais aborts ir augļa nedabiska jeb mākslīga izņemšana no dzemdes dobuma, lietojot dažādas metodes.

5. Kādi ir daži no mākslīgā aborta veidiem?

Atbilde: Daži hormonālās “kontracepcijas” veidi, RU-486 1, IUS 2 kontracepcija, vakuuma metode, dilatācija un kiretāža, dilatācija un izņemšana, noindēšana ar sāli, prostaglandīna injekcija, histerotomija un daļējo dzemdību aborts.

6. Kā ar hormonālo “kontracepciju” (avārijas tabletes, implanti, dzimstības kontroles tabletes)?

Atbilde: Lai arī bieži šie līdzekļi tiek reklamēti kā kontraceptīvi, daži no tiem patiesībā izraisa abortu, padarot dzemdes sieniņu neuzņēmīgu un neļaujot jau esošai cilvēciskai būtnei implantēties. Avārijas tabletes, tādas kā Preven, ir patiešām lielas kontracepcijas devas. To darbība pavisam noteikti ir implantācijas nepieļaušana. Implantu darbības mehānismu eksperti raksturojuši kā “tikai daļēji izskaidrotu”. Tomēr viens no to darbības veidiem ir implantācijas nepieļaušana, padarot dzemdes sieniņu neuzņēmīgu.

Viens no visplašāk izmantotajiem kontracepcijas veidiem ir OKT (orālās kontracepcijas tabletes). Par to darbības principu daudz diskutē pat profesionāļi no dzīvības aizstāvju aprindām. Produkta aprakstā šo tablešu lietošanas pamācībā uzskaitīti trīs darbības veidi: 1) ovulācijas nomākšana, 2) dzemdes kakla gļotu sabiezināšana, kas apgrūtina spermatozoīdu nokļūšanu dzemdē, 3) dzemdes sieniņas vājināšana. Pēdējais tiek saukts par “avārijas” mehānismu, kad pirmie divi nenostrādā – ovulācija notiek un olšūna tiek apaugļota. Daži farmaceiti, kas iestājas par dzīvību, uzskata, ka šo tablešu aborta mehānisms nostrādā apmēram 2 līdz 10 procentos gadījumu no visiem sievietes menstruālajiem cikliem gadā. No otras puses, daudzi atzīstami ginekologi un dzemdniecības speciālisti, kas arī iestājas par dzīvību, norāda – ja ovulācija un apaugļošanās ir notikusi, tad izveidojas pavisam cita hormonālā vide, kas pārveido dzemdes sieniņu tā, ka tā kļūst uzņēmīga implantācijai.

7. Kā darbojas RU-486?

Atbilde: Organizācija “Planned Parenthood” (ASV) kopā ar citiem aborta atbalstītājiem pasludina, ka RU-486 ir “droša un efektīva” aborta metode. Taču tas prasa uzmanīgu līdzi sekošanu. Tā ir procedūra, kuras laikā sievietei jālieto divi spēcīgi medikamenti. Pirmais izraisa dzemdes virskārtas noārdīšanos, kas nogalina pavisam mazo, vēl nedzimušo bērnu. Otrs izraisa jau mirušā bērna izstumšanu no dzemdes. Tādējādi, lietojot šos medikamentus, pati sieviete kļūst par aborta veicēju un tas ir viņas organisms, kas liek abortam notikt. Šis process var ilgt pat divas nedēļas un prasa atkārtotus ārsta apmeklējumus. Sastopamās komplikācijas ir asiņošana, sāpes un reizēm – nepabeigts aborts. Iespējamas arī emocionālas sekas. Sieviete bieži redz savu mirušo, izstumto bērnu.

8. Kas ir IUS (intrauterīna sistēma) kontracepcija?

Atbilde: Īpašas ierīces ievietošanu dzemdē, lai novērstu grūtniecību, sauc par IUS kontracepciju. IUS nenovērš apaugļošanos. Tāpēc tā nepavisam nav kontraceptīva. Drīzāk tā ir abortīva. Jebkurš līdzeklis, kas izraisa abortu, ir abortīvs. Ar dažiem izņēmumiem, gandrīz visi zinātniskie materiāli piekrīt, ka IUS darbības rezultāts ir – jau dzīvam embrijam neļaut ieligzdoties dzemdes sieniņā, kas tam nodrošinātu barības vielas. Ir pavisam skaidrs, ka tas izraisa abortu.

9. Kas ir vakuuma metode?

Atbilde: Vakuuma metode, reizēm saukta par menstruālo ekstrakcijas metodi, tiek izmantota 95 % mākslīgo abortu. Caur paplašinātu dzemdes kaklu tiek ievietota jaudīga sūkšanas caurule. Tā sāpīgā veidā sadala augošā bērna ķermeni un izplēš placentu no dzemdes, iesūcot to visu konteinerā. Ja dzemdē tiek atstātas kaut niecīgas fetālās vai placentas paliekas, viegli var sākties dzemdes asiņošana un/vai infekcija.

10. Kas ir dilatācija un kiretāža?

Atbilde: Lietojot šo tehniku, dzemdes kakls tiek ieplests vai paplašināts, līdz ir iespējams ievietot āķveida tērauda karoti un ar to nokasīt dzemdes sienu. Tas sāpīgi sagriež bērna ķermeni gabalos un nogriež placentu no dzemdes sienas. Reizēm ir ļoti smaga asiņošana. Šo metodi lieto galvenokārt laikā no septītās līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai. To nedrīkst sajaukt ar terapeitisko dilatāciju un kiretāžu, kuru veic ar karotei līdzīgu instrumentu pavisam citu iemeslu, nevis nevēlamas grūtniecības pārtraukšanas dēļ (sk. 3. jaut. – par nepilnīgu spontāno abortu).

11. Kas ir dilatācija un izņemšana?

Atbilde: Šī metode ir līdzīga dilatācijas un kiretāžas metodei un tiek lietota, lai izņemtu no dzemdes bērnu, kurš ir jau vismaz 18 nedēļas vecs. Atšķirība ir šāda – lai satvertu augošo bērnu, kura kauli jau ir pārkaulojušies, tiek lietotas ķirurģiskās knaibles (lielas pincetes). Ķermeņa daļas tiek sāpīgi mežģītas līdz tiek izrautas. Placenta tiek atdalīta no dzemdes sieniņas. Asiņošana var būt ļoti spēcīga.

12. Kas ir sāls amniocentēze?

Atbilde: Noindēšana ar sāli, dažkārt saukta “sāls amniocentēze” vai “nosāļošana”, tiek lietota pēc 16. grūtniecības nedēļas, kad augļa apvalkā, kas aptver bērnu, ir sakrājies pietiekoši daudz amniotiskā šķidruma. Caur mātes vēdera sienu augļa apvalkā ar adatas palīdzību tiek ievadīts koncentrēts sāls šķīdums. Mazulis veic ieelpu, norij sāls šķīdumu un tādā veidā tiek noindēts sāpīgā veidā. Bērns mirst ātri, un apmēram pēc vienas dienas mātei sākas dzemdības, kurās viņš piedzimst miris un sačokurojies. Šī ir otra populārākā mākslīgā aborta metode ASV, tomēr tā ir aizliegta Japānā un citās valstīs, jo ir ļoti riskanta mātei. Sāls amniocentēze bija visierastākā 2. grūtniecības trimestra abortu metode septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tos vairs neveic tik bieži, jo tie ir bīstami mātei.

13. Kas ir prostaglandīna injekcija?

Atbilde: Prostaglandīni ir vielas, kas palīdz dzemdību procesā. Prostaglandīna koncentrāta injekcija augļa apvalkā izraisa piespiedu dzemdības un bērna priekšlaicīgu piedzimšanu. Parasti bērns vēl nav pietiekoši attīstījies, lai izdzīvotu. Šo metodi parasti izmanto grūtniecības perioda otrajā pusē. Lai patstāvīgi veiktu abortu pirmajā trimestrī, ir izstrādātas prostaglandīna svecītes un tamponi. Nopietnu komplikāciju gadījumā var rasties dzemdes plīsums vai pat apstāties sirds.

14. Kas ir histerotomija?

Atbilde: Šī metode ir līdzīga ķeizargrieziena operācijai dzemdībās un galvenokārt tiek lietota, ja noindēšana ar sāli un prostaglandīna injekcijas nenostrādā. Ķirurgs veic griezumu mātes vēdera sienā un dzemdes sienā. Tad bērns tiek izņemts. Lietojot šo metodi, bērns dažreiz piedzimst dzīvs. Šādā gadījumā lieto apzīmējumu “šausmīgas komplikācijas”. Rodas daudz jautājumu, piemēram – kad nogalināt bērnu un kurš to darīs? Ir zināms, ka daži bērni, kuri tikuši aprūpēti pēc histerotomijas, ir izdzīvojuši un vēlāk viņu mātes tos pieņēmušas vai arī nodevušas adopcijai. Šī metode satur visaugstāko risku mātes veselībai un dubultu risku ētiskā ziņā, salīdzinot ar dilatāciju un izņemšanu.

15. Kas ir daļēju dzemdību aborts?

Atbilde: Daļējo dzemdību abortā, aborta veicējs pagriež bērnu dzemdē ar kājām pa priekšu un izvelk to visu, izņemot galvu. Ar divu trulu šķēru palīdzību tiek pārdurta galvaskausa pamatne. Pēc tam tiek ievietota caurule un izsūktas bērna smadzenes. Bērns mirst, galvaskauss sabrūk un “dzemdības” ir pabeigtas. Šī procedūra kļūst arvien ierastāka vēlīnos aborta gadījumos. Tā kā bērna ķermenis pēc šīs procedūras ir nebojāts, tad viņa vai viņas ķermeņa daļas tiek ievāktas un izmantotas dažādos fetālo audu izpētes projektos.

16. Kādas ir potenciālās mākslīgā aborta komplikācijas?

Atbilde: Argumentu “aborts ir drošāks kā dzemdības”, kuru lieto daudzi mākslīgā aborta veicinātāji, ir grūti aizstāvēt medicīnisko pierādījumu gaismā, kas liecina pretējo. Atlantas Slimību kontroles centra Aborta uzraudzības nodaļa apgalvo, ka mākslīgais aborts ir drošāks kā dzemdības. Viņi saka, ka nopietnas komplikācijas pēc mākslīgā aborta iestājas mazāk kā 1 % gadījumu un ka mākslīgais aborts ir labs risinājums, kad pieviļ kontracepcija. Tomēr privāto ārstu un ginekologu pieredze neatbalsta šo apgalvojumu, jo ir ziņas par daudziem komplikāciju un pat nāves gadījumiem. Sentluisas Medicīnas universitātes pasniedzējs Dr. med. Daniēls J. Martins (Daniel J. Martin) kādā pētījumā (1983. g. aprīlis) konstatē: “Aborta ietekme uz sievieti, kura izvēlējusies abortu, ir liela un vienmēr negatīva. Es nevaru nosaukt nekādu pozitīvu iespaidu uz sievietes ķermeni gadījumos, kad tiek veikts aborts sociālu apsvērumu dēļ.” Medicīnas pētnieki ir identificējuši psiholoģisko problēmu kopumu, kas raksturīgs sievietēm, kuras veikušas abortu. Tas pazīstams kā pēcaborta sindroms (PAS), kas atzīts par “pēctraumas stresu un traucējumiem”. Vairumam sieviešu aborts tiek veikts bez nozīmīgām traumām, tomēr joprojām liels skaits pārcieš fiziskus ievainojumus un dažas pat mirst. Daudzas sievietes saskaras ar nopietniem emocionāliem blakusefektiem un vainas sajūtu. Pat tie, kas atbalsta abortu, tam piekritīs. Psihiatrs un akušieris Dr. Juliuss Fogels (Julius Fogel), kurš ilgu laiku ir bijis aborta aizstāvis un pats personīgi veicis vairāk kā 20 000 abortu, kādā intervijā teica:

“Katrai sievietei, neatkarīgi no viņas vecuma, kvalifikācijas vai seksualitātes, grūtniecības pārtraukšana ir trauma. Bieži ievainojums var nogrimt zemapziņā un nekad sievietes dzīvē neparādīties virspusē. Bet tas nav tik nekaitīgs un ikdienišķs, kā to neatlaidīgi apgalvo aborta aizstāvju pūlis. Tiek maksāta psiholoģiskā cena. Tā var būt novēršanās no apkārtējiem, cilvēciska siltuma atgrūšana attiecībās, iespējams, mātes instinkta nocietināšanās. Sievietes dziļākajā zemapziņā kaut kas notiek, kad viņa iznīcina grūtniecību. Es to zinu kā psihiatrs.”

Ir vēl kādas sekas, par kurām sievietēm būtu jāzina. Starptautisks lektors un Pensilvānijas Medicīnas universitātes absolvents Dr. med. Kriss Kalenborns (Chris Kahlenborn)1993. gadā apmeklēja profesionālu konferenci, kurā kāds lektors apgalvoja, ka pastāv saikne starp abortu un risku saslimt ar krūts vēzi. Tā kā Kalenborns bija skeptiski noskaņots, viņš apņēmās atspēkot šo apgalvojumu. Taču pēc piecu gadu ilgiem atbilstošas medicīnas literatūras pētījumiem viņš atklāja, ka šādas saiknes pierādījums ir gandrīz neapstrīdams. Līdz 1999. gada janvārim 11 no 12 epidemioloģiskajiem pētījumiem Amerikas Savienotajās Valstīs un 25 no 31 pētījuma pasaulē parādīja, ka sievietēm, kuras izvēlas mākslīgo abortu, ir paaugstināts risks saslimt ar krūts vēzi. Mākslīgais aborts nav drošs sievietei un, protams, tas nekad nav drošs nedzimušam bērnam.

III daļa. Kad sākas cilvēka dzīvība?

Ko saka Bībele?

1. Ko par cilvēka dzīvības sākumu saka Bībele?

Atbilde: Bībele skaidri parāda cilvēku kā personu kopš ieņemšanas brīža. Ievērojamais teologs un advokāts Dr. Džons V. Montgomerijs (John Warwick Montgomery) citē 51. psalma 7. pantu – “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi” – kā pārliecinošu pierādījumu tam, ka Dāvids uzskatīja sevi par “es” nevis “tas” jau ieņemšanas brīdī. Viņš secināja: “Bībeles rakstītājiem personība tās vispatiesākajā nozīmē sākas ne vēlāk kā ieņemšanas brīdī. Turpmākās cilvēka darbības ilustrē šo personību, nevis rada to” (Cristianity Today. 1970, 5. jūn.).

Psalmists vēlreiz pasludina: “Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.” (Ps. 139:13) Dž. R. Dummelovs (J. R. Dummelow) sacīja, ka šajā kontekstā Dāvids atsaucas uz “noslēpumaino cilvēka personības izcelsmi mātes miesās” (One Volume Bible Commentary. 376. lpp.). Un, pavisam noteikti, Svētais Gars uzskatīja Jeremiju par ko vairāk, kā “miesas gabalu”, kad Viņš teica: “Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām” (Jeremijas 1:5).

2. Vai Jaunā Derība kaut ko saka par vēl nedzimušiem bērniem?

Atbilde: Grieķu vārds brephos Jaunajā Derībā atrodams vairākkārt. Taiera Jaunās Derības grieķu-angļu valodas vārdnīca (Thayer’s Greek-English Lexicon of the NT) 105. lpp. paskaidro brephos kā ‘vēl nedzimis bērns, embrijs, auglis .. jaundzimušais, zīdainis, mazulis’. Jānis Kristītājs kā brephos lēca mātes miesās (Lūkas 1:41). Mazais Jēzus kā brephos tika guldīts silītē (Lūkas 2:12,16). Tātad, ja kāds var attaisnot brephos (augļa) iznīcināšanu Jāņa Kristītāja gadījumā, kāpēc kāds ar tādām pašām tiesībām nevarētu iznīcināt brephos (mazuli) mazā Jēzus gadījumā? Viens un tas pats vārds brephos ir izmantots abos verbāli iedvestajos apgalvojumos. Pavisam skaidrs ir tas, ka saskaņā ar Jauno Derību, atšķirība starp vēl nedzimušu bērnu (augli) un jaundzimušo ir tikai laika un atrašanās vietas ziņā.

3. Kas ir dzīvības autors un devējs?

Atbilde: Humānisma filozofija attaisno abortu, balstoties uz to, ka cilvēks ir dzīvības autors un devējs, un tāpēc cilvēki var pārtraukt dzīvību, ja to vēlas. Vairāki Bībeles panti skaidri parāda, ka vienīgais patiesais Dievs, trīsvienīgais Bībeles Dievs, ir dzīvības Autors un Devējs. Viņš bija cilvēka dzīvības Autors pašā iesākumā (1. Mozus 1:26–27; 2:7, 22). Tad Dievs teica Ādamam un Ievai, lai tie “augļojas un vairojas”, tādā veidā iedarbinot bioloģisko procesu radīšanai un dzemdēšanai. Tomēr Dievs pats sevi neizslēdza no šī radošā procesa. Viņš paliek dzīvības Autors (1. Mozus 30:2, 22; Ījaba 12:10; Psalmi 139:13; Jesajas 49:5; Apustuļu darbi 17:28). Mēs atstājam šo Viņa brīnumaino noslēpumu Dieva rokās (Salamans mācītājs 11:5).

4. Ko darīt tiem kristiešu vīriešiem, kas pieļāvuši abortu, un kristiešu sievietēm, kurām ir bijis mākslīgais aborts?

Atbilde: Kristietis, kurš atgriežas no grēkiem, kas darīti tīši vai spriešanas kļūdu dēļ, var turpināt dzīvot un kalpot ar pilnu pārliecību par piedošanu. Tomēr dievišķās piedošanas iespēja cieš no nepieļaujamas izmantošanas ikreiz, kad tā tiek uzskatīta par pašsaprotamu un tiek brīvi lietota, lai pārkāptu skaidros morālos principus, kas attiecas uz cilvēka dzīvības svētumu. Tomēr Dieva gribas sagrozīšana un Viņa žēlastības ļaunprātīga izmantošana tiek piedota tiem kristiešiem, kas atgriežas no šiem grēkiem un pieņem mūsu mīlošā Glābēja Jēzus Kristus piedošanu.

IV daļa. Kad sākas cilvēka dzīvība?

Ko saka zinātne?

1. Kas nosaka, vai organisms ir dzīvs vai nav?

Atbilde: Jebkurš organisms, kas izrāda septiņas dzīvības pazīmes, ir dzīvs. Šīs pazīmes ir: vielmaiņa, reakcija uz stimuliem, vadāmība, spēja savilkties, augšana, diferenciācija un reprodukcija.

2. Kāda ir cilvēka dzīvības pirmā pazīme?

Atbilde: Plaši pazīstamais grāmatas Foundations of Embriology (Embrioloģijas pamati) autors Dr. Bredlijs M. Peitens (Bradley M. Patten) paziņoja, ka katrs no augstākajiem dzīvniekiem sāk savu dzīvi kā viena šūna – apaugļota olšūna (ola), kuru sauc par zigotu. Zigota izveidojas, saplūstot vienai olšūnai no mātes un vienai spermas šūnai no tēva. Zinātniski tas ir jauna indivīda dzīvības sākums. Lai izveidotu unikālu cilvēcisku būtni, savienojas 23 hromosomas no mātes un 23 hromosomas no tēva. Šīs jaunās personas dzīvības attīstībā vairāk nekāds ģenētiskais ieguldījums nebūs vajadzīgs.

Embrioloģija pēta organisma augšanu un diferenciāciju no apaugļošanās brīža līdz piedzimšanai.

3. Vai augošs embrijs izrāda septiņas dzīvības pazīmes?

Atbilde: Jā, zigota un tās nākamās stadijas – morula, blastocista, embrijs un auglis – visas izrāda septiņas dzīvības pazīmes. Tīši pārtraukt indivīda augšanu un dzīvību jebkurā viņa dzīves posmā nozīmē izsaukt šī indivīda nāvi.

4. Vai tā ir patiesība, ka starp zinātniekiem nav vienprātības jautājumā par dzīvības sākumu?

Atbilde: Jā, bet nesaskaņas nav balstītas zinātniskos faktos. Kad 1981. gadā Amerikas Akušieru un Ginekologu kolēģijas valde (ACOG) izplatīja paziņojumu pret aborta aizliegumiem, kā arguments tika minēts, ka neviens nevar pateikt, kad sākas cilvēka dzīvība. Tā koncentrējās uz aborta “izmaksu efektivitāti”, salīdzinot ar sociālām, ekonomiskām un psiholoģiskām problēmām sabiedrībā. Morālo izvēli viņi nomainīja ar ekonomisko izvēli. Tā kā ir lētāk nodrošināt abortu, nekā mīlēt un audzināt bērnu, daži cilvēki mūsu sabiedrībā drīzāk nogalinās savu nevainīgo, vēl nedzimušo bērnu, nekā pieņems jebkādu ekonomisku atbildību. Daudzi ACOG locekļi protestēja pret šo jauno attieksmi, kas balstījās uz to, ka “neviens nezina, kad sākas cilvēka dzīvība” .Piemēram, Dr. Ričards Džeins (Richard Jaynes) “Dzemdniecības un Ginekoloģijas Ziņās” (Obstetrics and Gynecological News) paziņoja: “Teikt, ka cilvēka dzīvības sākumu nav iespējams zinātniski noteikt .. ir pavisam smieklīgi.”

5. Vai ASV Kongress ir pētījis, kad sākas cilvēka dzīvība?

Atbilde: Jā. 1981. gadā ASV Senāta Juridiskās komitejas apakškomiteja apsprieda jautājumu: kurš brīdis uzskatāms par cilvēka dzīvības sākumu? Aborta aizstāvji, lai arī tika ļoti iedrošināti to darīt, nespēja piedāvāt pat vienu eksperta liecību, kas īpaši apliecinātu, ka dzīvība sākas kādā citā punktā, nevis apaugļošanās vai implantācijas brīdī. Lielais vairākums ekspertu apliecināja, ka dzīvība sākas apaugļošanās brīdī. Viens no lieciniekiem norādīja, ka neviens nevar zināt, kurā brīdī sākas cilvēka dzīvība, bet nepiedāvāja nekādus zinātniskus faktus. Šie ir daži citāti no nospiedošā vairākuma zinātnisko ekspertu sacītā (Shettles and Rorvik, Rites of Life. Zondervan, 114.lpp.).

Dr. Vatsons Bovs juniors (Watson Bowes) no Kolorādo Medicīnas universitātes paziņoja, ka “No bioloģiskā skatu punkta ikviena cilvēka dzīvības sākums ir skaidrs un vienkāršs – sākums ir apaugļošanās. Šis vienkāršais bioloģiskais fakts nedrīkst tikt sagrozīts, lai kalpotu socioloģiskiem, politiskiem vai ekonomiskiem mērķiem.”

Hārvardas Medicīnas universitātes zinātniskā līdzstrādniece Dr. Mišiline Metjūsa-Rutsa (Michiline Matthews-Roth) apgalvoja: “Teikt, ka bioloģiskie dati nevar būt izšķiroši, ir nepareizi .. Zinātniski pareizi ir teikt, ka katra individuāla cilvēka dzīvība sākas apaugļošanās brīdī .. Mūsu likumiem, kuru viena no funkcijām ir palīdzēt sargāt mūsu nācijas cilvēku dzīvības, jābalstās uz pareiziem zinātniskiem datiem.”

Dr. Makartijs De Mere (McCarthy De Mere), kurš ir praktizējošs ārsts un tieslietu profesors Tenesī Universitātē, paziņoja: “Personības un cilvēka ķermeņa sākums ir precīzi apaugļošanās brīdī.”

6. Vai ir kādi, kas apgalvo, ka dzīvība sākas implantācijas brīdī?

Atbilde: Implantācija ir process, kurā apaugļota olšūna dažas dienas pēc apaugļošanās ieligzdojas dzemdes virskārtā. Daži argumentē, ka bez implantācijas jaunais organisms nevar tikt apgādāts ar barības vielām un izdzīvot. Implantācija ir svarīgs embrioloģisks notikums, bet tas nekādi nenosaka dzīvību. Tas ir stāvoklis, kurš tiek sasniegts pēc tam, kad ir radies dzīvs organisms. Ar tā palīdzību dzīvība, kura jau ir sākusies, tiek uzturēta.

7. Vai patiešām auglis darbojas gluži kā pieaugušais?

Atbilde: Vēl nedzimuša bērna augšana un attīstība ir brīnumaina. Īpaši pirmajos mēnešos. Neonatālā pētniecība ir norādījusi, ka sirds sāk sisties pat jau 18. dienā pēc apaugļošanās, un 40. dienā tās darbības spēks ir apmēram 20% no pieauguša cilvēka sirds spēka. 43. dienā var uztvert smadzeņu viļņus, un astotajā nedēļā visi ķermeņa orgāni ir klātesoši un funkcionē. Strauji augošais bērns kļūst ļoti jutīgs pret skaņu, spiedienu, siltumu, gaismu un pat sāpēm.

8. Vai zinātne apstiprina, ka dzīvība sākas apaugļošanās brīdī, tāpat kā to saka Svētie Raksti?

Atbilde: Jā. Gan zinātne, gan Raksti piekrīt, ka apaugļošanās brīdī bērns ir cilvēciska būtne ar potenciālu, nevis potenciāla cilvēciska būtne. Dzimšana nav dzīvības sākums. Tā ir tikai atrašanās vietas maiņa jau dzīvojošam bērnam.

V daļa. Vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem

1. Vai pastāv aborti, kas ir Dievam patīkami un ir pieļaujami?

Atbilde: Aborts nekad neiepriecina Dievu. Ir gadījumi, kad aborts ir nenovēršams rezultāts medicīniskai procedūrai, kas vajadzīga, lai glābtu mātes dzīvību (sk. 15. jautājumu). Šādi gadījumi ASV ir ļoti reti, to nav gandrīz nemaz. Ja mātes dzīvība patiešām tiek apdraudēta, apzinīgs ārsts vispirms mēģinās glābt abus – māti un bērnu. Tajos retajos gadījumos, kad ir jāizdara izvēle starp vienu vai otru, sievietei un viņas vīram vajadzētu meklēt padomu pie ārstējošā ārsta un luterāņu mācītāja, cenšoties nonākt pie Dievam, cerams, vistīkamākā lēmuma.

2. Vai aborts pēc izvarošanas nav “mazākais no diviem ļaunumiem”? Vai Dievs nepieļaus šādu izņēmumu?

Atbilde: Ikviens vēl nedzimis bērns, neatkarīgi no apstākļiem, kādos viņš ticis ieņemts, ir Dieva radīts. Vissvarīgākais ir tas, ka vēl nedzimušajam ir dvēsele, kurai jātiek izglābtai ar Evaņģēliju. Tāpēc vēl nedzimušiem bērniem jāļauj piedzimt. Ir jāsaprot, ka grūtniecība pēc izvarošanas iestājas ārkārtīgi reti. No 1000 izvarošanas upuriem, kas tika apsekoti tūlīt pēc izvarošanas, nevienā no gadījumiem netika ziņots par grūtniecību (Kuthera, L. Post Contraception with DES. JAMA, 1971, 25. okt.). Apdomājiet arī to, ka nogalināt nevainīgu, vēl nedzimušu bērnu par viņa vai viņas tēva grēku ir izkropļota loģika. Mēs nesodām bērnus par viņu tēvu noziegumiem. Izvarotājam par izvarošanas noziegumu jātiek sodītam ar tiesu sistēmas palīdzību. Saprotot mātes milzīgo emocionālo nemieru, kas saistīts ar izvarošanā ieņemta bērna dzemdēšanu, viņai jātop iedrošinātai ar Dieva palīdzību mīlēt šo bērnu, kā tas jādara visiem patiesiem kristiešiem. Sieviete, kurai nodarīts liels ļaunums, nav jāiedrošina uz vardarbību pret savu bērnu. Piemērota iespēja šādos gadījumos ir nodot bērnu adopcijai.

3. Vai aborts nav pareiza izvēle asinsgrēka gadījumā?

Atbilde: Asinsgrēks ir dzimumsakari starp tēvu un viņa meitu, vai tēvoci un brāļa vai māsasmeitu, utt. Par laimi, grūtniecība ir ļoti reta. “Pētījumi, kas skar asinsgrēka upurus, parāda, ka lielais vairākums izvēlas bērnu iznēsāt līdz galam. Mazākā daļa, pakļaujoties vecāku spiedienam un viņu vēlmei noslēpt asinsgrēku, izvēlas abortu. Dažiem asinsgrēka upuriem bērna iznēsāšana ir veids, kā izrauties no nepareizajām attiecībām ar saviem tēviem, kurus viņas – par spīti apjukumam un aizvainojumam, ko izraisījusi izmantošana par seksuāliem objektiem – iespējams, vēl mīl. Bērna iznēsāšana ne tikai atmasko asinsgrēku, bet arī dod cerību iesākt patiesas mīlošas attiecības” (Linda Bartlet. From Heartache to Healing. Concordia Publishing House. 50. lpp.). Kristīgiem draugiem, gluži tāpat kā izvarošanas gadījumā, jāatbalsta mātes centienus bērnu saudzēt un jāiedrošina darīt to, kas ir vislabākais viņai un viņas bērnam. Un atkal – adopcija ir labs risinājums.

4. Ko darīt, ja ārsts zina, ka bērns piedzims ar nopietniem fiziskiem traucējumiem? Vai šādā gadījumā aborts nav “līdzjūtīga” izvēle?

Atbilde: Dievs reizēm pieļauj tāda bērna ieņemšanu, kurš piedzims ar veselības traucējumiem (Jāņa ev. 9:1–3). Dievs nedod nevienam tiesības šo dzīvību iznīcināt, jo trūkums var kalpot kā stimuls, kurš izraisa mīlestību un ziedošanos personas raksturā. Dievs ar nodomu ir radījis bērnu ar dvēseli. Ne viņa vecākiem, ne sabiedrībai nav tiesību izbeigt viņa dzīvību. Bērns, kuram ir īpašas vajadzības, ir jāmīl tāpat kā visi citi bērni.

5. Vai auglis, vismaz grūtniecības sākuma posmā, ir daļa no sievietes ķermeņa?

Atbilde: Sievietes aklā zarna, kas nepārprotami ir daļa no viņas ķermeņa, var tikt izņemta medicīnisku apsvērumu dēļ. Aklās zarnas šūnas ir somatiskās šūnas un nes ģenētisko kodu, kurš ir identisks jebkurai citai somatiskajai šūnai sievietes ķermenī. Šī iemesla dēļ, nenoliedzami, tās ir daļa no viņas ķermeņa. Divu dzimumšūnu (spermatozoīds un olšūna) saplūšanas rezultātā izveidojas zigota, un dažādās savas attīstības stadijās tā vienmēr nes pilnīgi citādu ģenētisko kodu nekā mātes somatiskās šūnas. Mātes dzemdē augošs un vēl nedzimis bērns gan anatomiski, gan psiholoģiski ir pilnīgi atsevišķa cilvēciska būtne un nekad nevar tikt uzskatīts par daļu no sievietes ķermeņa. Vai sievietei ir tiesības rīkoties ar savu ķermeni? Jā, bet vēl nedzimis bērns viņas dzemdē nav viņas ķermeņa daļa. Tas ir citas personas ķermenis. Bērns var būt puika, vai arī tam var būt no mātes pilnīgi atšķirīga asinsgrupa.

6. Vai izdzīvotspēja var tikt uzskatīta par standartu, pēc kura var noteikt, vai auglis ir cilvēks vai nav?

Atbilde: Tas ir sekulārā humānisma arguments. Izdzīvošanas spējas lietošana par kritēriju, nosakot kāda tiesības uz dzīvību, diezgan ātri parāda biedējošu perspektīvu, kad mēs saprotam, ka pēc šī standarta jaundzimušais, vai jebkura vecuma bērns ar fiziskiem traucējumiem, arī ir “dzīvot nespējīgs”. Pēc šāda standarta sirms un vecs cilvēks, kas cietis no triekas, psihiski ļoti slims cilvēks, vai pat paraplēģiski slims kara veterāns ir “dzīvot nespējīgi”, jo viņi nav spējīgi uz neatkarīgu eksistenci. Dažiem no šiem cilvēkiem nav garīgas “spējas izdzīvot”. Noteikt, vai vēl nedzimušam bērnam ir tiesības dzīvot vai nav, balstoties uz viņa fiziskajām vai garīgajām spējām, nevis tikai uz faktu, ka bioloģiski un teoloģiski tas ir dzīvs cilvēks, ir nežēlīgs un kaprīzs veids, kā valstij lemt, kuram ir vērts dzīvot, kuram ne.

7. Vai ir saistība starp verdzību un abortu?

Atbilde: Jā.

(Avots: Wilkie, J. C. Abortion: Questions and Answer. Cincinnati, Ohio: Hayes Publishing Co, 18. lpp.)

8. Kā ar sievietes tiesībām uz privāto dzīvi?

Atbilde: ASV Augstākās tiesas lēmums lietā Roe v. Wade ir balstīts uz maldīgu priekšstatu par tiesībām uz privāto dzīvi. Šādu, tā saukto tiesību, nav ASV Konstitūcijā; tās tur tiek ielasītas, pateicoties humānistiskam domāšanas veidam. Ja jūs, būdams valsts pilsonis, stāvēdams aiz durvīm, redzētu un dzirdētu, kā māte nežēlīgi sit savu bērnu – ar vēlmi viņu nogalināt – , ko jūs darītu? Vai jūs respektētu viņas privāto dzīvi? Cilvēks, kuram nav sveša morāle, izsauktu policiju un, ja tas nepieciešams, izlauztu durvis un izglābtu bērnu. Ārstam vai jebkuram citam, kurš apmācīts sniegt pirmo palīdzību, būtu jāsagriež ievainotam cilvēkam drēbes, ja tas būtu nepieciešams viņa dzīvības glābšanai. Respektam pret privāto dzīvi vienmēr ir jāpiekāpjas mūsu tuvākā dzīvības tiesību priekšā. Neviena civilizēta valdība nevar pieļaut, ka prasība uz privāto dzīvi tiek lietota kā iemesls nevainīgu, vēl nedzimušu bērnu nogalināšanai. Mēs varam pastāvēt uz tiesībām netikt nepamatoti pārmeklētam un aizturētam (ASV Konstitūcijas ceturtie grozījumi), bet mēs nevaram ar tīru sirdsapziņu pieļaut, ka, izmantojot par ieganstu mātes tiesības uz privāto dzīvi, tiktu nogalināti vēl nedzimuši bērni.

9. Vai negribēto bērnu nogalināšana abortā ļaus piedzimt vairāk gribētajiem bērniem, un tādējādi samazināsies vardarbība pret bērniem?

Atbilde: Ir noticis tieši pretējais. Sešdesmitajos gados Ņujorkā notika vidēji 5000 vardarbības gadījumu pret bērniem gadā. Aborts tika legalizēts 1970. gadā. 1975. gadā tika reģistrēti 25 000 vardarbības gadījumu, kuros cietuši bērni. Kanādas pilsētas Ontario statistika parāda tādu pašu tendenci.

Jaunāki statistikas dati parāda, ka tendence turpinās.

Spriežot pēc datiem, kas pieejami no Nacionālā centra, kas nodarbojas ar vardarbības un nevērības pret bērniem gadījumiem (National Center of Child Abuse and Neglect), no 1980. gada līdz 1993. gadam bērnu skaits, kas ievainoti vardarbības gadījumos, ir palielinājies par 149%. Vēl zīmīgāks ir smagi ievainoto bērnu skaits, kas no 1986. gada līdz 1993. gadam pieaudzis par 400 %.

Psihiatrs Dr. Filips Nejs (Philip Ney) savā plaši pazīstamajā pētījumā par saistību starp vardarbību pret bērniem un abortu saka: “Gribēts aborts ir nopietns iemesls vardarbībai pret bērniem. Jaunākie pētījumi liecina, ka sievietes vēl ilgi pēc aborta nes sevī smagu vainas apziņu. Vainas apziņa ir nopietns iemesls, kas ietekmē bērnu sišanu un slepkavības. Aborts pazemina sievietes pašapziņu, un ir pētījumi, kas parāda – pašapziņas trūkums ir galvenais cēlonis tam, ka vecāki sit savus bērnus.”

10. Vai luterāņiem vajadzētu piketēt pie abortu klīnikām? Kā ar agresiju pret klīnikām, abortu veicēju ievainošanu vai pat nogalināšanu?

Atbilde: Kā daļa no Jēzus uzdevuma, kas dots visiem kristiešiem, – būt par gaismu un sāli, luterāņi var piedalīties miermīlīgās, lūgšanu pilnās un atļautās demonstrācijās. Tomēr luterāņiem jāatturas no jebkāda veida vardarbības. Aborta vardarbība netiks pārvarēta ar tālāku vardarbību. Kristieši zina, ka ļaunumu var pārvarēt tikai ar labu. Patiesā kauja pret abortiem nenotiek Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā vai aborta klīniku priekšā, bet gan katra cilvēka sirdī. Mēs mudinām visus luterāņus censties mainīt situāciju mierīgā un atļautā veidā, vēršoties pie savu ģimenes locekļu, draudžu locekļu, draugu un valdības pārstāvju sirdsapziņas.

11. Kāda ir Amerikas Mediķu asociācijas nostāja?

Atbilde: Amerikas Mediķu asociācija aizstāv šādu viedokli: ja nogalināt vēl nedzimušu bērnu ir atļauts, tad tas ir arī ētiski un pieļaujami.

12. Vai kādu lietu atļaujot, tā kļūst arī morāli pareiza?

Atbilde: Nacistiskajā Vācijā ārstam bija legāli atļauts nodarboties ar genocīdu. Amerikas Savienotajās Valstīs viņš tiktu pasludināts par slepkavu. Kopš 1973. gada Amerikas Savienotajās Valstīs ārstam ir legāli atļauts veikt abortus. Tagad aborts nav atļauts Vācijā un pret ārstu, kurš veic abortu, var tikt ierosināta krimināllieta [aborta veikšana ar sievietes piekrišanu līdz 12. grūtniecības nedēļai netiek sodīta. – Red. piez.]. Humānisma filozofija, kas valda ASV, ir izmainījusi paradumus tā, ka tie sāk līdzināties Nacistiskās Vācijas amoralitātei.

13. Vai Hipokrāta zvērests apgalvo, ka ārstam nekad nevajadzētu veikt abortu?

Atbilde: Jā. Tas apgalvo: “Nevienam, kas to lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, kā īstenot šādu nodomu. Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai.” Dažas medicīnas skolas vairs necitē šo zvērestu pie diploma iegūšanas vai arī izņem no tā aborta daļu un aizvieto to ar “es nedarīšu neko nelegālu.”

14. Kāpēc ārsti tomēr veic abortus?

Atbilde: Galvenokārt – naudas dēļ. Ja valsts jau rīt izdotu likumu, ka neviens mediķis nedrīkst saņemt nekādu atlīdzību par piedalīšanos abortā, diez vai ārsti tos veiktu.

15. Vai luterānis, kurš ir ārsts vai mediķis, drīkst veikt abortu?

Atbilde: Tā kā aborts pārtrauc cilvēka dzīvību, ārstam luterānim tas nav morāli iespējams. Mēs apzināmies, ka pastāv dažas ļoti retas procedūras, kuras ir nepieciešamas, lai glābtu grūtnieces dzīvību, un kuru laikā nenovēršami mirst viņas vēl nedzimušais bērns. Olvada izņemšana ārpusdzemdes grūtniecības gadījumā ir viena no šīm procedūrām. Bērna nāve nav šīs operācijas nolūks, un tā nav bērna nāve, kas glābj mātes dzīvību. Tas nav aborts, kas tiek veikts šādos apstākļos.

16. Vai luterānei, kura paliek stāvoklī, neesot laulībā, vajadzētu apdomāt aborta iespēju?

Atbilde: Viņai nekavējoties jāmeklē padoms pie luterāņu mācītāja. Viņai kopā ar bērna tēvu jāizlasa šisLuterāņu katehisms par abortu un dzīvību. Viņiem abiem jānožēlo savus grēkus un ticībā jāsaņem pilnīga piedošana, pateicoties viņu Glābēja – Jēzus Kristus – pestīšanas darbam. Dievam patīkams risinājums būtu, ja viņi apprecētos, dzemdētu bērnu un kā mīloši vecāki uzaudzinātu viņu kristīgā ticībā. Ja bērna audzināšana ģimenē nav iespējama, tad tēvam un mātei nopietni jāapsver plāns bērnu nodot adopcijai kādam kristīgam pārim.

17. Vai ir kāda cerība luterāņu sievietei, kura jau ir izdarījusi abortu?

Atbilde: Jā! Baznīcas kalpošana ir daudz kas vairāk nekā tikai atturēšanās no grēka un aborta. Baznīca irpar dzīvību vispilnīgākajā nozīmē. Dieva mīlestība ir paredzēta ne tikai bērniem, bet arī mātēm un tēviem. Tomēr grēka nozīmes mazināšana noniecina piedošanu, kuru mums dāvājis Jēzus Kristus, samaksājot ar savu dzīvi un nāvi. Baznīca var palīdzēt sievietēm pēc aborta nolikt savu smago nastu pie Kristus krusta. Tikai Jēzus, Dieva vienpiedzimušā Dēla, upuris dod mums visu grēku piedošanu. Kristus upura dēļ grēks nespēj mūs uzvarēt. Kā psalmists mums atgādina (Ps. 32:5): “Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.”

18. Kāds ir luteriskās nostājas kopsavilkums aborta jautājumos?

Atbilde: Runājot par abortu, luterāņiem jāatceras četri Rakstu principi:

1. Radītājam, Glābējam un Pestītājam cilvēka dzīvība jebkurā tās attīstības stadijā ir nozīmīga un dārga.

2. Dievs ir mums uzticējis cilvēku dzīvības, lai mēs par tam rūpētos.

3. Cilvēka brīvībai ir noteiktas robežas.

4. Ticībā savam Radītājam, Glābējam un Pestītājam mums, luterāņiem, ar prieku jāuzņem visus bērnus mūsu kopīgajā ģimenē.

19. Kā mēs Dieva mīlestības mudināti un Svētā Gara stiprināti varam atbalstīt biblisko un luterisko nostāju aborta un dzīvības jautājumos?

Atbilde: Jūs varat pievienoties un iesaistīties “Luterāņi Dzīvībai” programmās. Tā ir starptautiska organizācija ar pārstāvniecībām daudzās valstīs, lokālajām nodaļām un Dzīvības kalpošanas koordinatoriem, kas meklē veidus, kā izmainīt cilvēku sirdis ar lūgšanām, izglītību un kalpošanu. Lai uzzinātu vairāk, lūdzu, sazinieties ar “Luterāņi Dzīvībai”!

1 Medikaments ASV, ko izmanto medikamentozā aborta veikšanai. Latvijā tiek lietots mifepristons un mizoprostols. Skat. 7.jautājumu.

2 Intrauterīna sistēma. Skat.8.jautājumu.