Tā man ir skaidra atmiņa. Bija svētdienas rīts, un mūsu mācītājs vēlējās mūsu draudzei teikt ko personisku. Viņa meita Keitija bija stāvoklī. Visi zināja, ka Keitija nav precējusies. Protams, mācītājs paskaidroja, ka apstākļi nav tādi, kādus paredzējis Dievs. Viņš un viņa ģimene bija pārsteigti un vīlušies. „Taču,” mācītājs teica, „es esmu vectēvs.” Viņš un viņa ģimene apsolīja sniegt savai meitai un mazdēlam visu nepieciešamo atbalstu.

Visi mazbērni, tostarp tie, kas vēl ir mātes miesās, ir īpašas dāvanas no Radītāja, kurš viņus jau ir izpircis.

Vecvecāki turēja savu solījumu. Vecmāmiņa bija īpaši izpalīdzīga gaidīšanas dienās pirms bērna dzimšanas. Viņa un Keitija pārrunāja skarbo vientuļā vecāka realitāti. Un tad…

Keitija dzemdēja dēlu — manu krustdēlu! Viņš bija veselīgs, priecīgs un ļoti mīlēts mazs zēns, kurš uzauga, iepazīstot Jēzu. Savas bērnības laikā viņa vecvecāku apsolījums piepildījās nozīmīgos veidos. Kad Keitijai nebija ērti veikt garo mājupceļu, vecmāmiņa brauca pie viņas. Vectēvs lūdza Dievu kopā ar savu mazdēlu un mācīja viņam spēlēt golfu. Ar savu vecāku palīdzību Keitija spēja pabeigt koledžu un kļūt par skolotāju.

Nesen mans krustdēls kļuva par kristieti. Viņš piedzīvo tos pašus izaicinājumus, ar kuriem saskaras jebkurš pusaudzis, bet ar savas mammas — un vecvecāku —iedrošinājumu un padomiem. Dieva labo plānu Keitijas dzīvei mainīja grēks; taču piedošana un jauna dzīve Kristū kļuva par Keitijas un viņas dēla realitāti, daļēji tāpēc, ka vecvecāki nenovirzījās no ceļa.

Keitija nav vienīgā jaunā sieviete mūsu draudzē, kura izdarījusi izvēli, kas uz mūžu mainījusi viņas dzīvi. Esot koledžā, divas citas neprecētas sievietes sāka gaidīt bērniņu. Viņu ģimenes bija sāpinātas un vīlušās. Bija asaras un droši vien garas sarunas līdz vēlai naktij. Tomēr abu sieviešu vecāki saprata, ka viņu meitām Dievs ir uzticējis vērtīgu jaunu dzīvību. Daudz svarīgāk par ērtumu vai kaimiņu viedokli bija pasargāt šīs dzīvības. Tāpat kā Keitija, arī šīs divas jaunās, neprecētās mātes izsūdzēja savus grēkus, un viņām tie tika piedoti. Šodien viņu izvēles par labu dzīvībai pierāda viņu Debesu Tēva beznosacījumu mīlestību un viņu vecvecāku uzticamību.

Mēs dzīvojam grēcīgā pasaulē. Mēs ļaujam mūsu grēcīgajai dabai ietekmēt mūsu domāšanu un rīcību. Mēs nespējam uzticēties Dieva plānam mūsu dzīvei. Tā vietā mēs darām to, ko paši vēlamies. Sekas ir neizbēgamas. Tomēr Viņa lielās mīlestības dēļ Dievs vēlas mūs izvest no izmisuma cerībā; no tumsas gaismā. Šo vēsti pavisam skaidri izdzīvo vecāki, kuri bez nosacījumiem mīl savu meitu, kas nav precējusies, bet gaida bērniņu… Vai arī vecāki, kuri bez nosacījumiem mīl savu dēlu, kurš radījis bērnu ārpus laulības. Vēsti par Dieva beznosacījumu un mūžīgi uzticamo mīlestību izdzīvo vecvecāki, kuri pieņem savus mazbērnus — neatkarīgi no ieņemšanas apstākļiem — kā vērtīgas dāvanas no Dzīvības Kunga.

Šīs grēcīgās pasaules realitātē ne visi vecvecāki pieņem savus mazbērnus. Daži vecvecāki savu mazbērnu redz kā „apgrūtinājumu”. Varbūt viņi domā: „Mūsu meitai vispirms jādomā par savu nākotni.” Vai: „Mūsu dēls ir pārāk jauns, lai kļūtu par tēvu.” Nespējot uzticēties Dievam, viņi aizved savas meitas uz klīniku, lai veiktu abortu, vai iedod saviem dēliem naudu, ar kuru samaksāt par viņu mazdēla abortu. Mēs lūdzam Dievu par šiem vecvecākiem — lai viņi apzinātos savu grēku, nožēlotu savu mazticību un lūgtu piedošanu Dievam un savām meitām vai dēliem.

Vēl kāda šīs grēcīgās pasaules realitāte ir tā, ka daudzi vecvecāki būtu pieņēmuši savu „pāragri dzimušo” vai „neplānoto” mazbērnu. Tā vietā viņi sēro par zaudēto mazbērnu, jo viņu meitas vai dēli izvēlējās abortu kā „vieglāko risinājumu” grūtā situācijā. Dievs zina šo vecvecāku izjustās sāpes. Dievs vēlas, lai viņi uzticētu savus nedzimušos mazmazbērnus Viņa gādībā. Viņš vēlas, lai vecvecāki palīdz savām meitām vai dēliem atstāt aborta izvēles grēku pie krusta kājām, kur Jēzus piedod un dziedina.

Domājot par vecvecākiem, kuri ir aizmirsuši, ka katrs „auglis” („jaunais” latīņu valodā) ir Dieva radīts, atpirkts un mīlēts, lūdz, lai viņi meklētu Viņa žēlastību. Atceroties vecvecākus, kuri ir mīlējuši tāpat, kā mīl viņu Tēvs, lūdz, lai viņi tiktu mierināti.

Dievs savā žēlsirdībā un žēlastībā ir uzticams.

„Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem.” (Psalmi 103:17).

Vecvecāki, kuri mīl dzīvību, rada izmaiņas nākamajās paaudzēs.

„Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem, lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem.” (Psalmi 78:5-6).

„Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm, ka tās tautas, kas vēl celsies, arī lai slavē To Kungu!” (Psalmi 102:19).

Linda D. Bārtleta