Kad sākas dzīvība?
Šis jautājums kļūst aktuāls saistībā ar klonēšanu, embriju cilmes šūnām, ģenētisko testēšanu un “avārijas kontracepciju”. Ārsti, politiķi, filozofi un teologi piedāvā dažādas sarežģītas un atšķirīgas atbildes. Vai vispār kāds zina kā dzīvība īsti sākas?
Vai tiešām tas ir tik ļoti sarežģīti?
Atgriezīsimies pie pašiem pamatiem. Apskatīsim trīs galvenās lietas, kas ir pamatā dzīvības sākumam – Bioloģiju, Bībeli un Kristību.
Bioloģija
Bioloģijas joma, kas nodarbojas ar dzīvības sākuma jautājumiem ir embrioloģija. Tieši pie embriologiem, nevis pie sākumā uzskaitītajiem speciālistiem, mums jāvēršas ar jautājumu – kad sākas dzīvība. Embriologi un gandrīz visas cilvēka embrioloģijas mācību grāmatas saka, ka cilvēka dzīvība sākas apaugļošanās brīdī. Starptautiskā embrioloģijas komiteja “Nomina Embryologica” atzīst un apstiprina, ka šis apgalvojums ir pareizs.
Kad satiekas spermatozoīds un olšūna, ir klātesoša jauna un unikāla cilvēciska būtne. Tas tā ir neatkarīgi no vietas, kur šī savienošanās notiek – sievietes ķermenī vai pētījumu traukā. Embriologi par to runā kā par dzīvības kontinuuma sākumu. Tas nav “kaut kas”, kas attīstās par cilvēku. Tas ir cilvēks, kurš attīstās. Viņš vai viņa turpinās attīstīties dažādās dzīves stadijās. Nav neviena cita punkta, kurā būtu iespējams bioloģiski un loģiski pateikt: “Šeit sākas dzīvība”. Tā darīt būtu patvaļība, subjektīvisms un pretēji vispārpieņemtiem zinātnes faktiem.
Tomēr ļoti bieži tieši tas tiek darīts. Tādi termini kā “pirms-embrijs” un paziņojumi, ka “tas nav cilvēks, kamēr nav implantējies dzemdē” vai “tu neesi stāvoklī, kamēr embrijs nav implantējies” ir tikuši lietoti nevis, lai parādītu zinātniski pierādītu faktu, bet gan lai atņemtu cilvēcību cilvēku embrijiem. Šāda cilvēcības atņemšana ir nepieciešama, ja jūs vēlaties pieņemt klonēšanu, embriju cilmes šūnu izpēti vai “avārijas kontracepciju”, kura var neļaut augošam cilvēkam ieligzoties dzemdē.
Kad jautājam bioloģijai, atbilde uz jautājumu, kad sākas dzīvība, nemaz nav sarežģīta. Embriologi mums nepārprotami saka, ka ieņemšanas brīdī ir jauna un unikāla cilvēka dzīvība.
Bībele
Pirms mēs jautājam vai Bībele apstiprina bioloģijas teikto, ir svarīgi saprast, ka šāds apstiprinājums nemaz nav vajadzīgs, lai darbotos pārējie principi, kas rakstīti Bībelē. Tā, kā tas ir bioloģisks fakts, ka cilvēka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī, tad mēs meklējam Bībelē, kā mums jāizturas pret šo dzīvību, kas sākusies ieņemšanā. Ieņemšanas brīdī embrijs kļūst par mūsu tuvāko, kuru jāmīl (Mateja 22:39). Viņš vai viņa IR dzīvība, kuru jāsargā (2.Mozus 20:13). Tā kā cilvēku embriji ir tik neaizsargāti, tiem vajadzīga mūsu aizsardzība (Sakāmvārdi 31:8-9) un pret tiem jāizturas tā, kā mēs izturētos pret pašu Jēzu (Mateja 25:40).
Kristiešiem jābūt vienādai attieksmei pret visu cilvēku dzīvībām. Gluži tāpat kā tas ir nepieņemami pārcelt cilvēka dzīvības sākumu uz jebkuru citu laiku, nevis ieņemšanu, tāpat ir nepieņemami mainīt cilvēka dzīvības vērtību jebkurā dzīves kontinuuma laikā.
Tagad apskatīsim, ko Bībele saka par cilvēka dzīvības sākumu. Bībele nelieto tik specifiskus jēdzienus, kā spermatozoīds un olšūna, kas savienojas olvadā. Bībeles valoda mums parāda domu, ka Dievs ir īpaši tuvu klātesošs un iesaistīts mūsu veidošanā no paša sākuma. Psalms 139:13 saka, “Tu darināji manas īkstis, tu nopini mani mātes miesās!” Vārds “nopini” izsaka personisku iesaistīšanos ar rokām no paša sākuma. Ir ļoti interesanti lasīt šo pantu, vērojot DNS molekulas sarežģītību. Tā izskatās it kā būtu “sapīta kopā”! Vārdi “mātes miesas” šeit nav tik specifiski kā termins “dzemde”. Šī izteikuma doma galvenokārt ir “iekšpuse” un var tikt lietota, lai apzīmētu vēdera lejasdaļu. Mēz jau zinām, ka dzīvība nesākas dzemdē, bet gan olvados. Šis mazais puika vai mazā meitene ir attīstījusies jau apmēram sešas vai septiņas dienas pirms ieņem savu dzīvesvietu dzemdē. Vārdi “mātes miesās”, kas lietoti 139.psalmā, neierobežo Dieva darbību tikai dzemdē, tāpēc tas sakrīt ar bioloģiju.
Pats fakts, ka Jēzus cilvēciskā dzīve sākās tad, kad Viņš tika ieņemts no Svētā Gara, apstiprina, ka cilvēka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī. Elizabete un viņas vēl nedzimušais dēls Jānis atpazīst Jēzu, kā jau esošu Marijas miesās (Lūkas 1:39-45). Tā kā Marija devās apciemot Elizabeti uzreiz pēc eņģeļa apmeklējuma, šīs tikšanās laikā Jēzus varēja pat vēl nebūt implantējies viņas dzemdē. Lai izpildītu mūsu pestīšanu, Jēzus pieņēma mūsu cilvēcību (Ebrejiem 2:14). Viņš kļuva mums līdzīgs pilnīgi visā, izņemot to, ka bija bez grēka (Ebrejiem 4:15). Mēs esam grēcīgi jau kopš ieņemšanas brīža (Psalms 51:7), mēs esam cilvēki, kuriem vajadzīga pestīšana no ieņemšanas brīža. Jēzum bija jāiesāk sava cilvēciskā dzīve tā, kā mēs to iesākām. Embriologi tikai atklāja Bībeles patiesību, ka cilvēka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī.
Kristība
Ir ļoti svarīgi, ka mēs apskatām arī jautājuma “kad sākas dzīvība?” garīgo pusi. Pāvils saka, ka mēs esam “miruši savos pārkāpumos un grēkos” (Efeziešiem 2:1), ka mēs esam pēc savas dabas dusmības bērni (Efeziešiem 2:3). Tāpēc mūs vajadzēja “atdzīvināt” (Efeziešiem 2:5). Jēzus saka, ka mums “jāpiedzimst no jauna” (Jāņa 3:3). Kristība ir šīs jaunās dzīves sākums.
“Tā mēs Kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē.” (Romiešiem 6:4).
Šī jaunā dzīve ir dzīve ticībā. Tā ir dzīvošana uzticoties apsolījumiem. Nemainīgais apsolījums, kas ir šīs ticības pamatā, ir sabata miers, kas ir saglabāts Dieva tautai (Ebrejiem 4:9). Jēzus sagatavo mums vietu (Jāņa 14:2-3) – mūžīgas mājas. Šī vieta ir tik mūžīgi brīnišķīga, ka visas šī laika ciešanas šķitīs vieglas (2. Korintiešiem 4:17). Šā brīža realitātē mēs ticam vēl kādam apsolījumam. “Kā tad viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas?” (Romiešiem 8:32) Mūsu Dievs, kurš mūs ir atpircis par Sava Dēla cenu, neatstās mūs cīņā vienus pašus. Cilvēki, kuriem ir jauna dzīve ticībā, ir arī jauns veids, kā uzlūkot šo dzīvi un tās problēmas. Tā kā Jēzus krusts mūs pārliecina par Dieva mīlestību, nav nekā, kas varētu mūs šķirt no šīs mīlestības (Romiešiem 8:35-39). Problēmas mūsu dzīvēs atgādina par grēka klātbūtni šajā pasaulē, taču tās neliecina par to, ka Dievs mūs būtu atstājis un pārstājis mīlēt.
Kad sākas dzīvība? Tas ir vienkārši. Bioloģija un Bībele mums pastāsta, ka tā sākas ieņemšanas brīdī. Kristība iezīmē jaunas garīgas dzīvības sākumu. Šīs trīs lietas ir nesaraujami saistītas. Kristība un ticība dara mūs spējīgus ieraudzīt Dieva patiesību, kas atklāta Bībelē. Šī patiesība mums ļauj ieraudzīt katra cilvēka dzīvību kā ļoti vērtīgu Dievam jau no ieņemšanas brīža. Šī patiesība dara mūs spējīgus dzīvot savu dzīvi uzticoties apsolījumiem, nevis būt pārņemtiem ar savām problēmām.
Šai jaunajai dzīvei ticībā seko trīs praktiskas lietas:
- Kad saskaramies ar sarežģītām situācijām, mums nav jāvēršas pie pasaules pēc risinājumiem. Aborts nav atbilde uz krīzes grūtniecību. Embriju cilmes šūnu izpēte, kurā tīšām tiek iznīcināts mazs cilvēks, lai iegūtu viņa ķermeņa daļas, nav atbilde smagu slimību ārstēšanai. Palīdzēta pašnāvība nav atbilde hroniskai vai neārstējamai slimībai. Atbilde ir Jēzus, Dzīvības Kungs. Viņš ir apsolījis būt kopā ar mums, izvest mūs cauri bēdām, palīdzēt mums izturēt to, ko nevaram pārvarēt un izmantot to visu mūsu garīgajai labklājībai (Romiešiem 8:28, Ebrejiem12:7-11). Svētais Gars, kurš dod mums ticību, rada arī ticības augļus mūsu dzīvē un tas ietekmē mūsu izvēles (Galatiešiem 5:16-25).
- Palikt seksuālajā šķīstībā var būt lēmums, ko mēs pieņemam gan esot laulībā, gan būdami neprecēti. Mēs varam palīdzēt viens otram nest nastas tā vietā, lai uzskatītu cilvēkus par nastām. Mēs varam pazemīgi pakļauties Dieva gribai tā vietā, lai augstprātīgi ietu savu ceļu. Tie, kuriem Kristībā ir dota jauna dzīve, var ikdienu atcerēties Dieva apsolījumus, kurus tie saņēma Kristībā.
- Kad mēs pieļaujam kļūdas, Jēzus ir gatavs piedot (1. Jāņa 1:8-9). Grēkam nav mūs jānoved līdz bezcerībai un izmisumam. Jēzus piedošana nes jaunu dzīvību mūsu jaunajā dzīvē un izaicina mūs sasniegt labākas lietas (Jāņa 8:1-11).