Sabiedrībai pieejamā informācija par ārsta atbalstītu pašnāvību, kas atspoguļota Britānijas Meinardas „YouTube” video, kam sekoja šīs jaunās sievietes pašnāvība, palielinās spiedienu uz valstīm, lai ieviestu likumus par ārsta atbalstītu pašnāvību. Tas var likt kristiešiem uzdot tādus jautājumus kā…
Ar ko kristietim vajadzētu sākt, runājot par ārsta atbalstītu pašnāvību?
Mums vispirms jārunā par dzīves vērtību un nozīmi, ko Dievs tai piešķir neatkarīgi no apstākļiem. Dievs rada dzīvi, viņš atpērk dzīvi caur Jēzu un vēlas aicināt katru dzīvi uz attiecībām ar Viņu.
Vai eitanāzija šobrīd patiešām ir problēma? Neviens jau neatbalsta eitanāzijas likumus.
Tā ir problēma, jo ārsta atbalstīta pašnāvība noved pie eitanāzijas.
Kā mēs to varam zināt?
Mēs to zinām, aplūkojot valstis, kurās ārsta atbalstīta pašnāvība ir legalizēta. Nīderlande, piemēram, no ārsta atbalstītas pašnāvības nokļuva līdz eitanāzijai, no eitanāzijas neārstējami slimajiem līdz eitanāzijai hroniski slimajiem un no hroniski slimajiem līdz pacientiem ar psiholoģiskām ciešanām. Viņi no brīvprātīgās eitanāzijas ir nokļuvuši līdz piespiedu eitanāzijai.
Kā tas attiecas uz pašnāvību?
Ārsta atbalstītas pašnāvības aizstāvji runā par „dzīves kvalitāti” un apgalvo, ka dzīves vērtība un nozīme mazinās, samazinoties fiziskajām un mentālajām spējām. Taču spēju samazinājumam nav nozīmes, ja vērtība un nozīme nāk no Dieva. „Tev pietiek ar manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2. Korintiešiem 12:9a).
Labi, tad kamēr vien Dievs dod dzīvību, Viņš piešķir dzīvei jēgu un nozīmi. Taču neizskatās, ka Dievs darbotos ciešanās. Kā mēs varam zināt, ka Viņš tās vērš par labu?
Viņš to apsola. „Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28).
Mēs visi zinām šo apsolījumu, bet dažreiz tam ir grūti noticēt. Vai mēs varam būt pārliecināti?
Pārliecību sniedz cits apsolījums. „Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Romiešiem 8:32). Mēs zinām, ka Dievs ciešanas vērš par labu, tā labā dēļ — piedošanas un mūžīgās dzīvības —, ko Viņš dāvāja caur Jēzus ciešanām. Pārliecību, ka Dievs ciešanas vērš par labu, sniedz krusts un tukšs kaps, nevis apstākļi.
Vai mēs tomēr nevaram nāvi uzskatīt par savu draugu? Kad kristietis nomirst, ciešanas beidzas un iestājas mūžīgs miers.
Nāve nav mūsu draugs. Nāve ir mūsu ienaidnieks, un tā ir sveša Dieva nodomiem. Nāve ir grēka sekas un ir pielīdzināma Dieva dusmām.
Bet Pāvils saka: „Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk” (Filipiešiem 1:23). Kāpēc ir slikti gribēt šo „daudz labāk”?
Nav slikti to gribēt. Taču nākamajā pantā Pāvils saka: „Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā.” Mēs dzīvojam spriedzē starp „daudz labāk”, kas ir būt ar Kristu, un „nepieciešams”, kas ir turpināt dzīvot. Dievs ir atbildīgs par to, kas ir nepieciešams.
Ārsta atbalstīta pašnāvība bieži tiek salīdzināta ar eitanāziju. Kāda ir atšķirība?
Atšķirība ir tajā, kurš veic nāvi izraisošo darbību. Ārsta atbalstītas pašnāvības gadījumā ārsts izraksta zāles. Saņēmējs veic pēdējo darbību, kas izraisa nāvi, iedzerot zāles. Eitanāzijas gadījumā pēdējo darbību veic kāds cits, parasti tai esot letālai injekcijai.
Esmu ievērojis, ka šie likumi nekad nav nosaukti par „Ārsta atbalstītu pašnāvību”, taču tiem ir tādi nosaukumi kā „Nāve ar cieņu”. Kāpēc tā?
Aksioma paredz: „Pirms sociālās inženierijas vienmēr ir verbālā inženierija.” Pašnāvībai līdzi nāk kauna traips. Sātanam patīk ļaunumam likt izskatīties labi.
Tomēr tablešu iedzeršana un „aizmigšana” šķiet cienīgāka nāve par miršanu sāpēs, esot pieslēgtam aparātiem, vai ne tā?
Vairumā apstākļu mēs spējam kontrolēt sāpes, un vairākums cilvēku nemirst, esot pieslēgti aparātiem. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka „nāve ar cieņu” kristietim nozīmē pavisam ko citu. Stefans „aizmiga” (Apustuļu darbi 7:60), taču viņš tika līdz nāvei nomētāts ar akmeņiem. Tomēr Stefans nomira ar cieņu nevis viņa nāves apstākļu dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš nomira ticībā, paļaujoties uz Dieva žēlastību un gribu.
Megija Kārnere, bijusī Luterāņu baznīcas — Misūri sinodes „Life Ministries” vadītāja, kurai tika konstatēts smadzeņu audzējs ceturtajā stadijā, sacīja: „Nāve ir stulba. Lai arī tas daudziem palīdz nomākt bailes, tveroties pie personīgas kontroles pār situāciju, man kā kristietei ar Glābēju, kurš mani ļoti mīl un kurš mani ir atpircis no mirstošas pasaules, ir augstāks aicinājums. Dievs vēlas, lai es būtu pārliecināta savā paļāvībā uz Viņu un citiem, lai es dzīvotu ar Viņu mierā un drošībā neatkarīgi no tā, kas stājas manā ceļā. Kas attiecas uz manu vēža ceļojumu, apstākļi, ko es nespēju ietekmēt, nav sliktākais, kas ar mani varētu notikt. Sliktākais būtu zaudēt ticību, atsakoties paļauties uz Dieva mērķi manai dzīvei un mēģinot pašai sagrābt šo kontroli.”
Bet vai mēs nevaram iet par tālu, uzturot dzīvību ar visām modernajām tehnoloģijām?
Mums vajadzētu izmantot ārstēšanu, kas uztur mūsu dzīvību. Tomēr mums nevajadzētu izmantot ārstēšanu, kas tikai paildzina miršanas procesu. Kad cilvēks mirst, dažas ārstēšanas procedūras, piemēram, intravenozās vai barošanas caurules var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Mūsu spriedumiem jābūt pamatotiem ārstēšanas vērtībā, nevis pacienta „vērtībā”. Mēs varam un mums vajadzētu ļaut mirstošajiem nomirt. Mums nekad nevajadzētu paredzēt nāvi dzīvajiem.
Ja nu mēs saprotam, ka esam pieņēmuši nepareizus lēmumus vai neesam droši par izvēli?
Mēs dzīvojam žēlastībā. Nekas nespēj aizskart mūsu dzīves, neejot cauri žēlastībai. Dievs piedod nepareizus lēmumus. Viņš uztur mūsu ticību neskaidrībā. Mēs paļaujamies uz Viņa uzticamību, nevis savējo.
„Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā vietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā arī tagad atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi” (Filipiešiem 1:20).
Māc. Dr. Džeimss I. Lembs