Eitanāzija ir kļuvusi par vienu no apspriestām tēmām. Par to raksta mediji, izsakās smagu slimību piedzīvojušie, komentē ārsti un savas domas publicē mācītāji. Viedokļi atšķiras, taču diskusija ir sākusies. Parasti tas nozīmē vienu – ir sācies ceļš uz eitanāzijas legalizāciju Latvijā. Otra iezīme, kas vērojama šajā procesā ir tā, ka eitanāzijai ir arī savs atbalsts sabiedrībā. Par to esmu pārliecinājies gan personīgās sarunās ar cilvēkiem, gan vērojot latviešu vēlmi ziedot naudu šādas procedūras apmaksāšanai no saviem finanšu līdzekļiem. Iespējams, ka tas ir viens no svarīgākajiem signāliem par izpratnes maiņu. Ja latvietis ir gatavs par kaut ko maksāt, tad tas viņam ir svarīgs. Tātad varam secināt, ka vismaz daļai Latvijas iedzīvotāju eitanāzija šķiet pietiekoši svarīga brīvības izpausme, lai apmaksātu to kādam, kas to pats nespēj. Taču kas īsti ir eitanāzija un ko tā nozīmē sabiedrībai kopumā? Vai tai ir kādas dziļākas sekas, vai gluži pretēji, tā paliek katra indivīda lēmuma jautājums, kam nav nekādas ietekmes uz apkārtējo sabiedrību?
Lai arī sākumā šķiet, ka eitanāzija ir personīgās brīvības jautājums, tomēr analizējot dziļāk, tas nebūt tā nav.
Jebkurā eitanāzijas lēmumā tiek iesaistīti daudzi cilvēki ar saviem uzskatiem un kas ir vissvarīgāk – savu sirdsapziņu.
Šos iesaistītos var iedalīt vairākos lokos. Pirmajā lokā iekļaujas paša cietušā radinieki un draugi. Nākošajā lokā ir medicīnas personāls. Tālāk seko sabiedrība un valsts. Pārsvarā atbalsts pozitīvam eitanāzijas lēmumam balstās pārliecībā, ka cietušajam tā būs labāk un vieglāk. Pirmajā mirklī tas šķiet saprotams. Taču, kas tieši ir pamatā šādai pārliecībai? Zem šī uzskata slēpjas vesela uzskatu sistēma. Šī pārliecība neveidojas pati no sevis. Tai ir pamats un saknes. Svarīgākais šajā brīdī ir uzdot jautājumu – bet kā jūs zināt, ka nāve atrisina sāpju problēmu? Kā jūs zināt, ka patiešām šim cilvēkam “būs labāk”? Materiālistiskā pasaules redzējumā nāve ir brīnišķīgs risinājums daudzām problēmām. Ar šo risinājumu vēsturē ir mēģināts atrisināt slimo, nespējīgo un pat veselu tautu eksistences problēmu. Šos risinājumus mēs šodien atceramies ar šausmām. Tā ir akla ticība, ka nāve ir galējais risinājums un ka pēc nāves nekas neseko. Tā ir materiālisma dogma, ka līdz ar cilvēka fizisko eksistenci beidzas viss, kas ir saistīts ar cilvēku. Šāds uzskats nepieļauj domu, ka šim cilvēkam “būs labāk”. Šim cilvēkam “nebūs vispār”. Bet vai ievērojāt, ka tas ir apgalvojums, kurš prasa drošas zināšanas par situāciju aiz nāves robežas?
Jebkurš šāds apgalvojums, kurš iesniedzas tālāk par nāves robežu savā ziņā balstās kādā apsolījumā, kuru dod kāds, kas “zina”, kas ir aiz šīs robežas.
Materiālistiskais pasaules uzskats uzurpē šo varu un dod apsolījumu par cilvēka stāvokli pēc nāves, izejot no liela skaita dažādu dogmu, kuras pieņem par pašsaprotamām. Tādi apgalvojumi, kā “pēc nāves nekā nav”, “nomirst un viss”, “šī dzīve ir viss, kas ir” ir spēcīgi ticības apgalvojumi, kas iesaiņoti materiālistiskās frāzēs. Taču vai pats materiālisms var droši un nešaubīgi pierādīt savus dogmatiskos apgalvojumus, lai mierinātu eitanāzijā iesaistīto sirdsapziņu? Domājams ka nē. Tas balstās uz pašizveidotu domāšanas sistēmu, kura izslēdz pārdabisko, lai pēc tam uz tā bāzes paziņotu, ka tas neeksistē. Neviens no iesaistītajiem nevar būt pilnīgi drošs, ka pēc nāves nekā nav. Ne iesaistītie ārsti, ne pats cietušais, ne radinieki nevar saņemt neapšaubāmu sirdsapziņas mierinājumu. Apgalvojumu, ka tur nekā nav, izsaka cilvēki, kas nekad “tur” nav bijuši. Padomājiet – kas liek jums domāt, ka tur nekā nav? Vai tā ir droša informācija, vai gluži pretēji, mēģinājums nomierināt sirdsapziņu? Jebkurā gadījumā, šāda pārliecība prasa lielu ticību. Vai esat gatavs uzdot sev šos jautājumus un atbildēt uz tiem visas dzīves garumā, kad būs izdarīts lēmums? Vai spēsi sevi vienmēr pārliecināt un vai pietiks argumentu?
Varbūt šo pārliecību, ka nāve pārvērš izmisuma un sāpju pilno dzīvi par kaut ko labāku, cilvēks ir aizguvis no kristīgās mācības. Tajā patiešām nāve tiek redzēta kā pāreja uz kādu citādu eksistenci, taču nebūt ne tādā izpratnē, ka visi, kas to piedzīvo nonāk stāvoklī, kurā viss ir labāk. Kristīgais pasaules uzskats nāvi saredz kā ienaidnieci, kas uzbrūk Dieva dāvātajai dzīvībai. Katra nāve ir traģēdija, kurā tiek sarauta Dieva radība un tai tiek laupīts kas ārkārtīgi vērtīgs. Tā tiek redzēta kā briesmīgas sekas Dieva likumu pārkāpšanai. Aiz nāves robežas ir tikšanās ar savu Radītāju un lai cik tas arī nebūtu nepatīkami, atskaitīšanās par savas dzīves dāvanas izmantošanu zemes dzīves laikā. Tomēr kristīgajā uzskatā dzīvība ir stiprākā par nāvi. Kristīgā ticība nāvi redz kā pēdējo sakāvi, pēdējo uzbrukumu dzīvībai. Šādu uzbrukumu nāve veica arī Jēzum Kristum, kurš tika spīdzināts, nogalināts un guldīts kapā. Par to liecina vēsturiski dokumenti, aculiecinieku liecības, kas apkopotas kristiešu Svētajos Rakstos.
Viņa agonija un sāpes parādīja Dievu, kurš spēj absolūti nostāties cilvēka vietā un ciest cilvēka mokas. Kristīgajā ticībā šī Jēzus izciestā nāve deva grēku piedošanu visiem, kas Viņam uzticas.
Taču tad seko vēl kāda no kristīgās ticības neatdalāma lieta. Augšāmcelšanās. Jēzus Kristus ne tikai devās aiz stindzinošās nāves robežas, bet arī atgriezās no tās. Viņš patiešām uzcēlās no mirušajiem un atnesa informāciju par to, kas ir sagaidāms aiz šīs robežas. Par to atkal runā iesaistīto cilvēku liecības un vēstures dokumenti. Izrādās, ka nebūt nav patiess apgalvojums, ka tur nekā nav. Tur ir daudz. Cilvēkam, kurš tic un ir kristīts, tur patiešām būs labāk. Tur beigsies visas ciešanas un sāpes. Tur tiks noslaucītas visas asaras. Tur būs kaut kas tāds, ko sauc par mūžīgu dzīvību. Pāriplūstošu, nerimstošu un plaukstošu dzīvību tās pilnākajā izpratnē. Savukārt cilvēkam, kurš noraidījis šo Dieva pārpasaulīgo realitāti, būs tikai sliktāk. Šis stāvoklis savukārt raksturots ar vārdiem mūžīga nāve, pilnīga tumsa, nebeidzamas ciešanas. Informāciju par to, kas ir aiz nāves robežas mēs uzzinām no Jēzus, kas ir pārvarējis šo robežu un nodemonstrējis, ka nāvei nav varas pār Viņu. Viņa ētikas kodeksā ietverts arī šis viens teikums: “Tev nebūs nogalināt”. Taču tas nav tikai tukšs aizliegums. Pēc Jēzus Kristus ciešanām, nāves un augšāmcelšanās, tas iegūst savu maksimālo svaru. Katru, kuru mēs aizsūtām aiz šīs robežas, sagaida kāda īstenība. Un šī īstenība iegūst savu radikālo virzienu atkarībā no šī cilvēka paļāvības objekta. Ja mēs paļaujamies uz nāvi, kā galējo risinājumu, tad pēcnāves īstenība radikalizējas nāves virzienā. Ja mēs paļaujamies uz Jēzu Kristu, kurš ir spējīgs uzvarēt nāvi, ņemt atpakaļ dzīvību un dot to arī citiem, tad mūsu pēcnāves īstenība radikāli dodas dzīvības virzienā. Kristīgā ticība ir paļaušanās uz Jēzu Kristu pat tad, kad nāve veic pēdējo, nāvējošo uzbrukumu. Tā ir palikšana dzīvības pusē un dzīvības atgūšana ar augšāmcelšanos, kas vēl ir priekšā.
Vai šie visi ir apgalvojumi no kāda, kas “tur” nav bijis? Nē. Tie balstās uz Jēzus Kristus apsolījumiem. Viņš ir “tur” bijis. Viņš ir tur.
Tieši tādēļ arī aktīva eitanāzija nav kristīgās ticības auglis. Savā ziņā tā ir paļaušanās uz nāvi, ignorējot īstenību, kas seko pēc tās. Kristīgā ticība nav ne paļaušanās uz nāvi, ne garīgās īstenības ignorēšana. Tā ir šīs īstenības satveršana un paļaušanās uz Kristus mūžīgās dzīvības apsolījumiem. Eitanāzija ir kas būtiski pretējs šai ticībai. No cietušā puses tā ir došanās aiz nāves robežas paļaujoties uz nāvi un tomēr ar apziņu, ka Dieva likums ir pārkāpts. No iesaistīto puses tā ir cilvēka sūtīšana aiz nāves robežas, bez pārliecības, kur viņš nonāk un kur nonāk tie, kas šo aktu veic. Palikušajiem tas vienmēr ir sarežģīts sirdsapziņas jautājums. Šis jautājums prasa nepārtrauktu atbildi un stipru pārliecību, ka izdarītais bija pareizs, vai arī, ka tas bija ļauns un ir piedots.
Eitanāzijas attaisnošana valstiskā līmenī nozīmētu vienu – valstiski apliecināt, ka šiem cilvēkiem būs labāk, ja viņi būs miruši.
Tas ir arī netiešs norādījums, ka arī palikušajiem būs labāk, ja šie cilvēki būs miruši. Tie ir ārkārtīgi stipri apgalvojumi, kas balstās filozofiskā pārliecībā. Šī pārliecība ietver vienu vienīgu domu – nāve mums visiem nesīs atvieglojumu. Taču var izrādīties, ka tie ir maldīgi solījumi un tie nepiepildās ne pie nogalinātajiem, ne pie tiem, kas viņus pārstumj pāri nāves robežai, ne pie tiem, kas uzņemas atbildību par šiem lēmumiem. Vienmēr paliks jautājums – vai tā bija parieza nāve un vai šī nāve nenes līdz mūžīgu nāvi visiem, kas tika iesaistīti.
Ja nedaudz aizdomājamies par mūsu nākotni, tad ir skaidrs, ka cilvēki arvien vairāk un vairāk aktīvi atņems dzīvību citiem cilvēkiem. Neizpaliks arī bez sabiedrības spiediena un nerakstīta (vismaz iesākumā) pienākuma nomirt tiem, kuru uzturēšana izmaksās pārāk dārgi. Tā būs nedroša pasaule, kurā dzīvībai būs zema vērtība un nāvei būs pieņemama cena. Tā būs pasaule, kurā tev būs jānopelna tiesības dzīvot. Mēs no tā neizbēgsim. Kristīgā ticība, kas savā būtībā sargāja un loloja dzīvību, pamet varas gaiteņus un medicīnas iestādes. Tās vietā nāk auksts aprēķins un apsolījumi, kuriem nav svara. Nāves izmantošana problēmu risināšanā ātri rada sabiedrības atkarību no tās. Kā izdzīvot šajā pasaulē? Pavisam droši var ieteikt nomainīt savu paļāvības objektu no nāves uz Jēzu Kristu, no miršanas uz mūžīgu dzīvošanu, no nogalināšanas uz dzīvības aizstāvēšanu. Pat, ja nāve ir piezagusies pavisam tuvu un pārņēmusi gandrīz visu ķermeni. Pat, ja apkārtēji uzskata, ka visiem būs labāk, ja nāve veiks savu pēdējo laupīšanu. Ar savu sirds pārliecību un paļāvību paliec Jēzus Kristus pusē. Pat, ja nāve izrauj dzīvību no tavām rokām ar lielām sāpēm, tā nespēs to paturēt. Augšāmcelšanās dienā Kristus pašrocīgi to izraus no nāves nagiem un pasniegs tev kā balvu. Tev, kas esi izturējis. Tev, kas esi paļāvies uz dzīvības Devēju Dievu.
Jānis Diekonts
Luterāņi Dzīvībai vadītājs Latvijā
Image courtesy of hyena reality at FreeDigitalPhotos.net