Linda D. Bartlett
Karen Rehder, M.D.

Vairums kristiešu piekrīt, ka eitanāzija un ārsta izraisīta pašnāvība nav Dieva griba, tādēļ nekad neapsver šādu iespēju. Tomēr daudziem no mums ir bažas par dzīves beigām. Mēs uztraucamies par veselības aprūpi.
Cīnīties ar slimību un nomirt nekad nav bijis viegli. Taču 21. gadsimtā mēs saskaramies ar medicīniskām izvēlēm, par kurām mūsu vecvecākiem nekad nebija jādomā. Modernās tehnoloģijas ar to dažādajām iespējām dod mums izvēles, kuras daudzi no mums nejūtas spējīgi izdarīt.
Kristiešiem labi izdodas savas atbildes balstīt Dieva Vārda patiesībā, kas saka, ka:
(1) cilvēka dzīvība ir svēta neatkarīgi no stāvokļa vai veselības,
(2) Dievs ir Kungs pār visiem dzīvības un nāves jautājumiem, un mēs varam paļauties, ka Viņš darīs to, kas ir pareizs, saskaņā ar Savu gribu,
(3) Dievs ir parādījis savu labestību un mīlestību uz mums caur Jēzus krustu, un nekas nespēj mūs šķirt no Viņa mīlestības,
(4) Dievam ir mērķis katrai dzīvībai.
Ja mēs ignorējam savas dzīves Radītāju un Pestītāju, mēs esam bīstami tuvu tam, lai mēģinātu „būt kā Dievs”, radīdami paši savus noteikumus, balstoties uz savām mirkļa iegribām un sajūtām. Paturot to prātā, izskatīsim šādus jautājumus.

Vai mums katram nav tiesību „nomirt ar cieņu”?
Eitanāzijas un ārsta izraisītas pašnāvības aizstāvji tic, ka cieņa nozīmē brīvību pašam pieņemt lēmumus – spēju pašam izbeigt savu dzīvi, nekļūstot „bezpalīdzīgiem” un atkarīgiem no citu rūpēm. Bet cieņpilna nāve nenozīmē pacienta nogalināšanu. Cieņpilna nāve nozīmē rūpēšanos par pacientu, nodrošinot visu nepieciešamo – zāles, skābekli, šķidrumu, uzturvielas, personisko kontaktu un garīgo iedrošinājumu –, lai padarītu nāvi vieglāku.
Stāvot pie radinieka gultas, mums nevajadzētu domāt par to, ko gribētu šis cilvēks, bet gan kā mēs varētu rūpēties par viņu Dievu pagodinošā veidā.
Tādi vārdi kā „ārkārtas ārstēšana”, „drastiski pasākumi” un „dzīvības nodrošināšanas sistēma” mani biedē. Kāpēc es kā kristietis nevarētu vienkārši iztikt bez tā visa un doties uz savām mājām mūžībā?
Būdami Kristus sekotāji, mēs varam būt pārliecināti par savām debesu mājām. Mūsu galamērķis ir zināms, taču ne tas, kā mēs to sasniegsim! Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem par miršanas procesa izraisītajām bailēm.
Iespējams, mēs jūtamies ļoti neērti, domājot par, piemēram, „dzīvības nodrošināšanas pasākumiem”. Taču mums jāatceras, ka „dzīvības nodrošināšana” ir tikai tas! Tā ir atbalsts, kas uztur cilvēka dzīvību.
Kristiešiem, kuri novērtē Dieva dzīvības dāvanu, ir pienākums sniegt vai saņemt ārstēšanu, ja tā var atjaunot veselību vai izglābt dzīvību. Elizabete R. Skoglunda raksta: „Ja respirators vai medicīnas ventilators var būt kā tilts uz dzīvību, tad mūsu pienākums ir to mēģināt. Tomēr, ja respirators tiek izmantots gadījumā, kad nāve ir neizbēgama, lai tikai palēninātu miršanas procesu, tas mūs netaisni attur no atraisīšanās, lai būtu kopā ar Dievu.” („Life on the line”, World Wide Publications, Billija Grehema Evaņģēliskā asociācija, Mineapolisa, MN, 1989; 164. lapa)

Vai tad medicīnas ventilatori nepaildzina ciešanas? Ja esmu „pieslēgts”, vai es nebūšu mūžīgi pakļauts šāda veida dzīvības nodrošināšanai?
Mums nepieciešams kliedēt priekšstatu, ka medicīnas ventilatoru vienīgais mērķis ir nevajadzīgi paildzināt pacienta ciešanu pilno dzīvi. Patiesībā (ar atsevišķiem izņēmumiem) gandrīz katras operācijas laikā tiek izmantots medicīnas ventilators. Mums visiem vajadzētu būt pateicīgiem par uzlaboto ventilācijas tehnoloģiju, kas ļauj veikt ilgākas un tehniski sarežģītākas operācijas.
Vēl kāds nepatiess pieņēmums ir, ka, izmantojot medicīnas ventilatoru, pacienti cieš lielas sāpes, ko sagādā caurule elpvadā. Tā nav taisnība, jo pacienti pirms caurules ievietošanas elpvadā parasti vispirms tiek aizmidzināti. Nereti tiek izmantotas arī zāles, lai palīdzētu pie samaņas esošam pacientam tikt galā ar stresu.
Trešais nepatiesais pieņēmums ir, ka pacienti, kuru ārstēšanai tiek izmantoti medicīnas ventilatori, nekad vairs nespēs elpot paši. Patiesībā medicīnas ventilatori tiek izmantoti, lai palīdzētu cilvēkiem atveseļoties no dažādām ārstējamām slimībām, kas varētu būt īslaicīgu elpošanas problēmu cēlonis. Medicīnas ventilatori tiek izmantoti, lai stabilizētu elpošanu, un tiek noņemti, kad pacients ir izveseļojies. Tāpēc ir diezgan muļķīgi parakstīt pilnvaru, kas paredz, ka jūs nekādā gadījumā nevēlaties ārstniecības procesā izmantot medicīnas ventilatoru.

Kā ar ēdienu un ūdeni? Vai medicīniski nodrošināta barošana un šķidrums ir ārstēšanas un aprūpes veids?
Lai arī šis ētikas jautājums ir bieži apspriests, kristietim tas ir nenozīmīgs. Jēzus mums pavēl ārstēt slimos un nodrošināt mīlošu aprūpi ēdiena un ūdens veidā (Mateja 10:42; 25:35). Pat tad, ja slimnieki nav dziedināmi, viņi nekad nav neārstējami vai nespējīgi saņemt mīlošu aprūpi. Neatkarīgi no tā, vai mēs barošanu un šķidruma apgādi saucam par „ārstēšanu” vai „aprūpi”, mūsu uzdevums ir slimajiem to nodrošināt. Vienīgais izņēmums ir situācija, kad slimība ir progresējusi tik tālu, ka ķermenis vairs nav spējīgs uzņemt barību un šķidrumu.

Kādi ir medicīniski nodrošinātas barošanas un šķidruma ieguvumi?
Ēdiens un šķidrums var glābt dzīvību, veicinot dzīšanas procesu pēc slimības, operācijas vai savainojuma. Gadījumos, kad pacientam ir nedziedināma slimība, ēdiens un ūdens varbūt nespēj glābt dzīvību vai atjaunot veselību, tomēr tas var atvieglot izsalkuma un slāpju radītās ciešanas.
Pati barošanas caurule nav nedz pārāk uzmācīga, nedz ļoti dārga. Tai nav nepieciešama eksotiska tehnoloģija. Parasti šīs caurules ir tievas un mīkstas kā vārīti spageti makaroni. Tās ir diezgan ērtas.
Pacienti nav akli. Viņi redz atbilstoša ēdiena un šķidrumu piedāvāšanu vai nepiedāvāšanu kā mīlestības un rūpju izrādīšanu vai trūkumu.
Barošanas caurules nekad nevajadzētu uzskatīt par nederīgām vai veltīgām, ja tās uztur cilvēka dzīvību un novērš bada vai atūdeņošanās izraisītu nāvi.

Kādi ir medicīniski nodrošinātas barošanas un šķidruma apgrūtinājumi?
Veicot intravenozo barošanu, pastāv infekciju risks. Veicot nazogastrālo barošanu, pastāv risks šķidruma netīšai nokļūšanai plaušās. Tomēr šos riskus iespējams samazināt, aprūpes laikā pievēršot īpašu uzmanību detaļām, un tie nav pārmērīgi, salīdzinot ar atūdeņošanās un nepietiekama uztura nelabvēlīgo ietekmi.
Ja kāda metode izrādās apgrūtinoša, mums nevajadzētu automātiski pārtraukt ēdiena un šķidrumu nodrošināšanu. Pastāv arī citas medicīniski nodrošinātas barošanas un šķidruma apgādes metodes. Dažiem bezspēcīgiem pacientiem barošanas caurule tiek izmantota nevis tāpēc, ka viņi nespētu norīt ēdienu, bet gan tādēļ, ka barošanas caurules ir lētāks un vieglāks risinājums veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam.
Mūsu uzdevums ir dot padomus un sniegt garīgo atbalstu cilvēkam, kuram ir bail no barošanas cauruļu izmantošanas, lai viņš spētu novērtēt dzīvības dāvanu par spīti iespējamām ciešanām. Pētījumi liecina par labvēlīgu skatījumu uz medicīniski nodrošinātu barošanu un šķidrumu to pacientu un ģimeņu vidū, kuri tiešām ir piedzīvojuši šādas procedūras.

Vai pacienti „pastāvīgā veģetatīvā stāvoklī” (PVS) ir īpašs gadījums?
Pirmkārt, nevienu cilvēku, kas radīts pēc Dieva līdzības, nekad nedrīkstētu saukt par „dārzeni”. Lai arī PVS varbūt ir pareizais medicīnas termins, tas nespēj precīzi raksturot cilvēku. Tā vietā mums vajadzētu par pacientu runāt tā, kā ir patiesībā: „cilvēks ir komā” vai „cilvēks ir nereaģējošā stāvoklī”, vai „tantei Millijai ir smadzeņu bojājumi”.
Daži teologi secina, ka cilvēks bezsamaņā nevar sekmēt savu garīgo labumu, jo nespēj veikt apzinātus, brīvprātīgus darbus. Šis arguments pieņem, ka mūsu vērtība Dieva acīs ir balstīta tajā, ko spējam vai nespējam izdarīt, nevis Dieva spēkam, kas darbojas mūsos (Efeziešiem 3:20). Te ir kaut kas, par ko padomāt: vai mūsu Debesu Tēvs nekalpotu cilvēkam bezsamaņā daudz dziļāk, nekā Viņš to dara pie samaņas esošam cilvēkam, kura uzmanību novērš šīs pasaules rūpes?
Slimības raksturu un prognozi pacientiem pastāvīgā bezsamaņas stāvoklī nav iespējams pilnīgi saprast, kā arī nav tādu pārbaužu, kas ļautu ārstiem iepriekš noteikt, kuri pacienti bezsamaņas stāvoklī beigu beigās pamodīsies. Pastāv daudz piemēru ar cilvēkiem, kuri ir „pamodušies” pēc viņiem konstatētas PVS diagnozes. Kad Minesotas policists seržants Deivids Meks tika sašauts, pildot dienesta pienākumus 1979. gadā, doktors Ronalds Kranfords seržantam Mekam konstatēja „pastāvīgā veģetatīvā stāvokļa diagnozi”, izslēdzot iespēju atgūt „kognitīvo prāta darbību (..) Viņš nekad neapzināsies savu stāvokli un nebūs spējīgs turpināt uzturēt jēgpilnu, brīvprātīgu un apzinātu komunikāciju ar savu ģimeni vai draugiem.” Taču 20 mēnešus pēc apšaudes seržants Meks atguva samaņu un gandrīz visas garīgās spējas.
Konlijs Holbruks bija komā astoņus gadus. 1991. gada 25. februārī viņš pamodās. Vai viņš bija zaudējis astoņus savas dzīves gadus? Acīmredzot nē. 26 gadus vecais Konlijs spēja nosaukt visus savus radiniekus vārdā, tostarp mazākos bērnus, kas bija piedzimuši, viņam vēl esot bezsamaņā. Lai arī viņš nespēja komunicēt, viņš apzinājās sev apkārt notiekošo.
Ziņu dienests „Cybercast” atklāja vairāk nekā 12 gadījumu ar publicētiem jauniem ziņojumiem, kas dokumentē pacientus, kuriem konstatēta PVS diagnoze vai koma, „pamostamies”, tostarp Marselo Manunzu (atveseļošanās pēc trīs gadiem), Pīteru Sanu (atveseļošanās pēc septiņiem gadiem) un Petiju Vaitu Bulu (atveseļošanās pēc 18 gadiem).
Taču svarīgākais nav jautājums par to, vai atveseļošanās no PVS ir iespējama vai nē. Svarīgākais jautājums saistībā ar PVS ir šāds: vai aprūpe un ārstēšana ir apgrūtinoša, vai arī pacienta dzīve ir apgrūtinoša? Mācītājs doktors Ričards Aiers raksta: „Kad veiksmīgi ārstēt slimību ir gandrīz neiespējami, mūsu uzdevums ir rūpēties par pacienta komfortu, nedarot neko, kas varētu izraisīt nāvi, un uzticēt pacientu un sevi Dievam.”
Kāpēc nomirt bada vai dehidrācijas izraisītā nāvē ir tik slikti?
Kad cilvēka ķermeni kompromitējusi slimība, tas sāk dabisku „izslēgšanās” procesu. Šādā gadījumā barošanas vai šķidruma apgādes pārtraukšana ir nekaitīga. Patiešām, tā kā ķermenis vairs nav spējīgs tos efektīvi pārstrādāt, tie var nodarīt vairāk ļauna nekā laba.
Tomēr, ja cilvēks nemirst, barošanas un šķidruma apgādes pārtraukšanai var būt nopietnas fiziskas sekas, ķermenim joprojām nepieciešamo barības vielu nodrošināšanai tiekot pēkšņi pārtrauktai.
Taču galvenais jautājums nav par to, vai barošanas caurules noņemšana izraisīs vai neizraisīs ciešanas. Galvenais jautājums kristietim ir – vai barošanas caurules noņemšana izraisīs kāda nāvi, vai arī ļaus kādam nomirt?
Vai tas nav mans ķermenis? Lēmumiem, kurus es izdaru par savu dzīvi, nevajadzētu ietekmēt kādu citu.
Pirmkārt, mūsu ķermeņi nepieder mums pašiem. Tie ir dārgi atpirkti (1. Korintiešiem 6:19-20).
Otrkārt, lēmums pārtraukt dzīvi ietekmē veselu attiecību tīklu: draugus, ģimeni, medicīnas personālu, pat parastus paziņas. Bet drosmīgs lēmums stāties pretī ciešanām liek apkārtējiem cilvēkiem pievērst tam uzmanību. To sauc par sabiedrības rakstura stiprināšanu. Kad kāds cilvēks ievēro neatlaidību, izturību un drosmi citos, viņa paša morālais raksturs tiek stiprināts.
Pat ar savu nāvi mēs varam būt dzīvības liecinieki! Mūsu dzīves pēdējie mirkļi var būt ļoti nozīmīgi. Vai kāds var zināt to, kāda veida pielūgsme sasniedz Dievu? Vai kāds var zināt par „dvēseles darbu”, kas tiek veikts vai nu pacientā, vai ap viņu esošajos cilvēkos? Vai kāds var zināt to, cik daudz dzīvju tiek izmainītas, savas zemes dzīves pēdējos brīžus aizvadot ticībā? Tas, ko mēs darām vai nedarām, neizmērojami ietekmē katru mums apkārt esošo cilvēku.
Vai man nav tiesību izvēlēties, kad nomirt?
Bībele mums skaidri saka, ka miršanai ir savs laiks (Salamans mācītājs 3:2). Bībele arī mums skaidri atgādina, ka mūsu laiks ir Dieva rokās (Psalmi 31:15). Kungs ir Tas, kurš dod un ņem dzīvību (Ījaba grāmata 1:21). Tās nav mūsu tiesības.
Savā grāmatā „Kad ir pareizi nomirt?” (Zondervan Publishing House, 1992; 73. lpp.) Džoni Eriksena Tada raksta: „Kad mēs klaigājam par mūsu individuālo tiesību neaizskaramību, mēs pastiprināti izceļam cilvēcīgus trūkumus, un tā ir tendence novietot sevi morālā visuma centrā. Mēs nosaucam savas vēlmes par „tiesībām”, lai piešķirtu šiem ietiepīgajiem lēmumiem koša veida cieņu.”
Dievs ir noteicis mūsu dienas (Psalmi 139:15). Noliekot sevi Viņa vietā, mēs pārtraucam Viņa nolūku un gribu.
Vai tad daudzi cilvēki nenomirst sāpēs vai pieslēgti aparātiem, vai prom no saviem mīļajiem?
Vairumam amerikāņu nāve ir mierīga, nesāpīga un kopā ar ģimeni. Revolucionārā pētījumā par 4000 cilvēkiem, kas ir 65 gadus veci un vecāki, tika noteikts, ka:
– vairums pavada pēdējās dienas savās mājās kopā ar ģimeni un draugiem;
– vairums ir moži un kontrolē sava ķermeņa funkcijas;
– trešā daļa nomirst mājās, savukārt puse pārceļas uz slimnīcu īsi pirms nāves;
– vairums saglabā aktīvu interesi par pasauli;
– vairums nav nomākti;
– daudzi runā par cerības sajūtu, ticot, ka viņiem ir kaut kas, kādēļ dzīvot.
Savas nāves dienā 51 procentam nebija grūtību orientēties vai atpazīt ģimeni, 61 procents nejuta sāpes un 52 procenti spēja brīvi elpot. (M. Pauels Lotons, Filadelfijas Geriatrijas centrs)
Kāda mirstoša vīra sieva izvēlējās rūpēties par viņu ar nedziedināmo slimnīcas palīdzību. Sāpes tika efektīvi pārvaldītas, un viņš nomira mierā mājas apstākļos. Viņa komentēja: „Piedzīvot miršanas procesu kopā ar vīru, kurš tic dzīves vērtīgumam, ir vērtīgi.”

Kurā brīdī diezgan ir diezgan? Kurā brīdī mēs vienkārši ļaujam Dievam ņemt mūsu mīļo pie sevis?
Mēs varam un mums vajadzētu ļaut mirstošajiem nomirt. Mums nav jāmēģina par katru cenu pieķerties dzīvei. Kad šķiet, ka Dievs sauc dvēseli prom no ķermeņa – mūsu laicīgā telts mājokļa (2. Korintiešiem 5:1) –, nav jēgas tikai pūst vēju cauri tukšajai teltij ar ventilatoriem un aparātiem.
Kad nav cerību atveseļoties, mums jāļauj notikt miršanas procesam. Mirstošajiem nepieciešams sniegt mīlošas rūpes, tostarp ēdienu un ūdeni (ja nepieciešams), un garīgo atbalstu, palīdzot viņiem būt komfortā un bez sāpēm, cik tas iespējams. Šāda ir cieņpilna nāve.
Vai medicīniski nodrošinātas barošanas un šķidruma nesniegšana vienmēr ir tieša nogalināšana?
Lai arī kādi ierosina to darīt ar nolūku pacientu nogalināt, mums nevajadzētu pieņemt, ka visi šādi lēmumi ir mēģinājumi izraisīt nāvi. Pacienti, kuri netiks baroti, galu galā nomirs, tomēr dažkārt jāņem vērā citi faktori. Kad nāve ir neizbēgama, ēdināšanas nenodrošināšana vai pārtraukšana var tikt veikta ar mērķi atvieglot pacientam jebkādu papildu slogu viņa dzīves pēdējās stundās.
Mums godīgi jāatbild uz jautājumu: „Kāds ir medicīniski nodrošinātās barošanas pārtraukšanas mērķis?” Dažos gadījumos barošana un šķidruma apgāde tiek pārtraukta nevis tāpēc, ka pacients mirst, bet gan tāpēc, ka pacients nemirst pietiekami ātri. Kāds draugs vai ģimenes loceklis varētu norādīt uz pacienta zemo „dzīves kvalitāti” vai neatlaidīgi apgalvot, ka visi viņa vecāku ienākumi tiks iztērēti slimnīcas rēķinos, vai just līdzi, sakot, ka „mamma zaudē savus labākos gadus, rūpējoties par tēti.” Šādas atbildes nepagodina Dievu.
Tā vietā aprūpētājiem vajadzētu vaicāt: „Kā mans lēmums ietekmēs šo pacientu? Ko es cenšos ar to panākt?” Konkrētās situācijās ēdiena un ūdens nodrošināšana ar iekšķīgi vai ar barošanas cauruli var būt veltīga. Rita Mārkere no organizācijas “International Anti-Euthanasia Task Force” saka, ka šķidrumi, kurus ķermenis nespēj asimilēt, var radīt lielu diskomfortu. Tas pats attiecas arī uz ēdienu. To apstiprina Kristīgā medicīnas savienība. Kad cilvēks patiešām nenovēršami mirst, mums vajadzētu domāt nevis par sevi un to, ka mēs nevēlamies zaudēt savu mīļo, bet gan par mūsu mīļā komfortu un sagatavošanos Dieva aicinājumam nākt mājās.

Tā kā mana ģimene mani labi pazīst, vai tad viņi nezinās, ko es piekristu darīt, kad mana nāve ir nenovēršama?
Kādā aprūpes pansionāta iedzīvotāju aptaujā 80 procenti sacīja, ka nepieciešamības gadījumā vēlētos, lai tiktu izmantota dzīvības atbalsta sistēma. Tomēr tikai 30 procenti viņu ģimenes locekļu domāja, ka viņu mīļie to gribētu. Dusmas un nesaskaņas starp ģimenes locekļiem iespējams likvidēt, runājot par dzīves beigu jautājumiem un pārrunājot personīgās vēlmes. Bībeles studijas, kas veicina diskusiju par Dieva gribu dzīves beigās, palīdz ģimenes locekļiem tikt galā ar lēmumiem veidā, kas iepriecina katras dārgās dzīvības Radītāju.
Kā es varu darīt Dieva gribu, sastopoties ar lēmumiem dzīves beigās?
Jau tagad mēs varam sākt kaut ko mainīt mūsu ģimenes, draugu un medicīnas sabiedrībā – kristīgā vai nekristīgā. Mēs varam:
pārtraukt vērtēt cilvēkus pēc pasaules standartiem, ņemot vērā medicīnas izdevumus, tiesas nolēmumus, ciešanas vai „dzīves kvalitāti”, un tā vietā redzēt cilvēkus tā, kā viņus redz Dievs.
palīdzēt sagatavot ēdienu vai piedāvāt auklēt bērnu vecākiem, kuru bērnam ir fiziska vai mentāla rakstura problēmas, lai samazinātu viņu stresu un atvieglotu viņu „nastu”.
ietekmēt ārstus un medmāsas, kas apmācīti medicīnā, nevis sociālās labklājības vai ekonomikas jomā, ar savu rīcību pie mīļoto cilvēku gultas.
iedrošināt medicīnas darbiniekus ārstēt dzīvību, kad vien tas iespējams, un vēlreiz iemācīties mirstoša cilvēka mierināšanas mākslu.
ietekmēt sabiedrību, nodrošinot pastorālo aprūpi, atceroties, ka ikviens no mums – ordinēts kalpotājs vai nespeciālists – ir aicināts kalpot viens otram.
ietekmēt draudzes un ģimenes, nodrošinot Bībeles studijas par dzīvības un nāves jautājumiem.
organizēt lūgšanu un atbalsta grupas mirstošo cilvēku ģimenēm.
veicināt izpratni, sniedzot ticamu informāciju par pieaugošo eitanāzijas praksi (šeit noderēs www.luteranidzivibai.lv).
mierināt citus, lietojot to pašu mierinājumu, ko esam saņēmuši no Dieva caur Jēzu Kristu (2. Korintiešiem 1:3-7).
atdarināt labo samarieti, kurš parādīja mīlestību savam tuvākajam, ziedojot savu naudu un laiku (Lūkas 10:25-37).
Mūsu Radītājs Tēvs nebija paredzējis, lai mēs nestu ciešanu nastu vieni paši. Tas ir visas kristīgās sabiedrības mērķis. „Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm. Ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens. Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ. (..) trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.” (Salamans mācītājs 4:9-10, 12b)
Mēs esam radīti, lai būtu viens otram vajadzīgi. Mēs esam aicināti teikt ne tikai „izvēlies dzīvību”, bet arī „ļauj man palīdzēt tev izvēlēties dzīvību.” Mēs tiekam pamudināti būt plecu pie pleca ar cerības un ticības cilvēkiem, kuri runā un dara Jēzus dzīvo Vārdu, lai apmierinātu viens otra vajadzības.
Kāds mierinājums man ir manis paša nāvē?
139. psalms mums saka, ka Dievs mūs pazina, pirms mēs vēl bijām piedzimuši. Viņš zina pat mūsu domas, pat ja mēs esam paralizēti vai atkarīgi no respiratora. Dievs dzird un saprot. Viņš ir ar mums pat tad, kad esam atšķirti no tiem, kuri stāv pie mūsu gultas. Mums ir paša Kristus piemērs Ģetzemanes dārzā. Jēzus atstāja savus mācekļus, liekot viņiem lūgt. Pēc tam Viņš devās tālāk viens: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas 22:42). Vai tu zini, kas notika tālāk? „Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja” (43. p). Ja eņģelis nāca, lai kalpotu Jēzum, vai mums nevajadzētu ticēt, ka eņģelis varētu nākt, lai mums kalpotu mūsu vajadzību laikā?
Dažas noslēguma domas
Jēzus zināja, ka sātans ienīst dzīvību. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava (Jāņa 8:44). Sātans nevēlas, lai mēs izvēlētos dzīvību. Viņš darīs jebko, lai piespiestu mūs izvēlēties nāvi. Sātans mūsu sabiedrībā strādā caur tiem, kuri veicina nāvi kā risinājumu dzīves problēmām. Sātans arī kārdina kristiešus, kuri cīnās ar slimību un ciešanām, lai noticētu pasaules ceļam, nāves ceļam.
Taču kristiešiem ir labāks ceļš! Jēzus teica, „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jāņa 14:6). Caur Jēzu mēs saprotam, ka katra cilvēka dzīvība ir svēta. Mēs zinām, ka Viņš ir Kungs pār visiem dzīvības un nāves jautājumiem. Viņa krusts mums apliecina, ka Viņš mūs mīl un ka nekas mūs nespēj šķirt no Viņa mīlestības. Mēs zinām, ka Viņš katrai dzīvei piešķir jēgu un mērķi.
Saskarties ar slimību un nāvi nekad nav viegli. Taču mēs ar to varam tikt galā tā dēļ, kāds ir mūsu Dievs.
Mums ir Dievs, kurš neskaitāmas reizes ir piepildījis savu gribu neatkarīgi no tā, kā lietas izskatās vai kā cilvēki jūtas.
Lai arī viņš nebija slims, Mozus lūdza Dievu ļaut viņam nomirt to nastu dēļ, kas viņam bija jānes. Dievs teica „nē”, jo Viņa plāns Mozus dzīvei vēl nebija piepildīts.
Elija sauca: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli.” Bet Dieva plāns Elijas dzīvei vēl nebija piepildīts.
Ījabam uz visa ķermeņa bija augoņi. Viņa miesu ēda tārpi. Viņš lūdzās Dievam satriekt viņu un paņemt viņa dzīvību. Bet Dieva plāns Ījaba dzīvei vēl nebija piepildīts.
Mums ir Dievs, kurš mums dod to, kas mums vajadzīgs, tad, kad tas mums vajadzīgs.
„Es neesmu pietiekami stipra, lai mirtu mocekļa nāvē,” Korija ten Būma teica savam tēvam. Viņš atbildēja ar jautājumu: „Kad tev ir jādodas ceļojumā, kurā brīdī es tev iedodu naudu braukšanai, divas nedēļas iepriekš?”
„Nē, tēti,” atbildēja Korija. „Tu iedod man naudu dienā, kad man tā ir vajadzīga.”
„Tieši tā,” sacīja viņas tēvs. „Un mūsu gudrais Debesu Tēvs arī zina, kad mums lietas būs nepieciešamas. Kad pienāks laiks mirt, tu atradīsi vajadzīgo spēku – tieši laikā.”
Mums ir Dievs, uz kura gudrību mēs varam paļauties.
Kā saka bērnu grāmata: „Dievs nolems, kad man būs jāmirst, un tas būs tieši īstais laiks (..) jo Dievs ir ļoti gudrs.” (Joanna Markshauzena, „If I Should Die, If I Should Live”, Concordia Publishing House, 1975)