2012. gada 13.oktobrī Rīgā, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) virsvaldes zālē, Mazā pils ielā 4, notika 10. starptautiskā un starpkonfesionālā konference par dzīvības svētumu un neaizskaramību. Šoreiz tās tēma bija „Garīgā cīņa aizstāvot dzīvību. Ja ne mēs, tad kurš, ja ne tagad, tad, kad”. Konferences uzdevums bija pievērst sabiedrības uzmanību dzīvības svētuma jautājumiem; iepazīstināt ar faktu, ka dzīvības aizstāvība ir garīga cīņa: vispirms iekšēja cīņa pašam ar sevi un arī ārēja cīņa starp dzīvības un nāves kultūru; uzsvērt lūgšanas nozīmi aizstāvot dzīvību; informēt par pieejamajiem garīgajiem ieročiem, ar kuriem var izcīnīt uzvaru šajā garīgajā cīņā.

Tika atzīmēta kustības „Luterāņi dzīvībai” 10 gadu pastāvēšanas jubileja un katoliskās kustības „Par dzīvību!” 20 gadu pastāvēšanas jubileja.

Konferenci vadīja kustības „Luterāņi dzīvībai” dibinātāja Latvijā Gunta Irbe un
katoļu „Kustība par dzīvību” pārstāve Diāna Staņko.

Konferences iesākumā arhibīskaps Jānis Vanags dalījās savās pārdomās par šo tēmu, pieminot filozofa Frīdriha Nīčes sacīto, ka „upuriem par upurēšanu ir cits priekšstats un uzskati, tikai gadsimtiem ilgi viņus neviens nelaiž pie vārda”. Pēc arhibīskapa domām tas ir labs atgādinājums, kad mēs runājam par dzīvības svētumu un abortiem, jo tas mūs aicina būt iejūtīgiem, censties iedziļināties un iejusties tajos, kas šajā stāstā ir patiesie upuri. Diskusijās par abortu jautājumu, arhibīskapu visvairāk šokē tas tonis, kādā runā par abortu nepieciešamību, jo par to runā kā par kādu lielu ieguvumu, dārgu vērtību. Mūsdienu sabiedrība vēlas, lai abortu var izdarīt sterilos apstākļos, bez kāda riska, bez sāpēm, ar absolūtu sirdsapziņas komfortu, lai neviens tevi nesatrauktu, lai neviens tev neliktu justies slikti. Tas ir tas, kas vissmagāk apsūdz mūsu sabiedrību, un varbūt ne pati abortu problēma šai pasaulē, bet kā mēs vēlamies to darīt un darām. Varbūt daudziem liekas, ka cīņa par abortu aizliegšanu Latvijā ir bezcerīga, ka neko mēs nepanāksim, jo tas atkal tiks uzskatīts par kaut ko aizvēsturisku. Tomēr mēs varam cilvēkus aicināt uz tādu sevis izvērtēšanu, savas pozīcijas ieraudzīšanu, lai cilvēks varētu iejusties un ieraudzīt nevis sevi kā upuri, bet ieraudzīt tos bērnus, kurus nogalina. Savas uzrunas noslēgumā arhibīskaps Jānis Vanags klātesošos uzrunāja ar vārdiem no Salamana pamācībām: „Atdari savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj!”/Sal.pam.31:8/ Tas ir mūsu ikviena aicinājums. Zīmīgi, ka šī konference notiek vienā dienā ar jaunā Bībeles tulkojuma atklāšanu, jo acīmredzot Dieva Vārds – gan bauslība, gan evaņģēlijs, gan tiesa, gan Viņa žēlastības pasludinājums ir tas, kas visdziļāk var uzrunāt cilvēkus šajā jautājumā.

 

Pareizticīgo priesteris Jānis Dravants sveica konferences dalībniekus Metropolīta Aleksandra vārdā un novēlēja Dieva svētību, Dieva palīgu šajā darbā. Priesteris uzsvēra, ka šis jautājums, par ko tiek runāts konferencē ir aktuāls ne tikai 10 gadus, bet cilvēku sabiedrībai tas ir aktuāls daudz ilgāk. Tas ir viens no traģiskākajiem jautājumiem. Ieņemtās dzīvības nogalināšanas grēks ir milzīgs grēks cilvēku dzīvē, kurš bez pienācīgas nožēlas cilvēkam aizver Dieva valstību. Dzīvē ļoti bieži nākas saskarties ar to, ka pirms šī grēka ir bijis cits grēks, bet pamatā tas ir Dieva godāšanas baušļa pārkāpums, kas parāda cilvēka attieksmi un mīlestību pret mūsu Dievu un Radītāju. Turpinājumā priesteris atgādināja jau zināmo, ka grēks sākumā sevi piedāvā kā kaut ko labu, vēlamu, patīkamu, un tikai tad, kad grēks ir izdarīts, tas parāda savus rūgtos augļus. Ejot grēka ceļu, cilvēkam šķiet, ka viņš to dara viegli, izšķiežot milzīgu laiku, spēku un līdzekļus, lai sasniegtu pilnīgi grēcīgus mērķus. Cilvēkam tas liekas patīkami un viņš tos sauc par hobijiem, atpūtu, izklaidi. Mums visiem to vajadzētu apzināties. Priesteris klātesošos aicināja cīnīties pret tumsas varām diendienā piesaucot Dievu lūgšanā. Nepārtraukti lūdzot Dieva palīdzību, stāties pretī visam nepareizajam un grēcīgajam. Lasot Svētos Rakstus, Dieva baušļus un garīgo mantojumu, atjaunot sevī šo pareizo virzienu. Jo tikai tā ir iespējams mūsu cilvēciskās dzīves piepildījums, prieks un laime. Cilvēciskā laimība, sabiedrības laimība ir iespējama tikai mūsu Dieva doto baušļu, paša Dieva atzīšanas un Viņa kalpošanas ceļā.

 

Dr.Med., Dr.Theol., Lugano Teoloģijas fakultātes morālteoloģijas profesors, priesteris Andris Marija Jerumanis sava priekšlasījuma ievadā atzīmēja, ka dzīvība ir tas ceļš, kas mūs visus kristiešus vieno. Iestāšanās par dzīvību ceļ vienotību Baznīcā un vienotību pasaulē. Ja mēs nevaram būt vienoti, lai aizstāvētu dzīvību, tad nebūs nekādas vienotības starp konfesijām. Jau iesākumā bija dzīvība. Vārds ir dzīvība. Dievs ir nācis pasaulē, lai dotu mums dzīvību. Ja nebūtu Dievs, mēs neeksistētu. Tālāk priesteris savā uzrunā pieskārās jautājumam par cilvēka brīvību. Vai tiešām mēs aizskaram cilvēka brīvību? Vai mums sabiedrībā ir vārda brīvība? Mēs esam tiesīgi runāt un aizstāvēt dzīvību. Ja kāds mums grib aizbāzt muti, viņš pats noliedz jauno laikmetu ideoloģiju, kura ir balstīta uz vārda brīvību. Ja mēs klusējam, tad mums ir jāsaprot, kāpēc mēs klusējam. Kas ar mums ir noticis? Vai pretinieks mūs ir tā nobiedējis, ka neuzdrošināmies runāt? Vai viņš mūsu sirdsapziņā ir iedēstījis šaubas? Nav viegli iet pretī šai nāves kultūrai, tāpēc mums ir jābūt kopā, lai izvērtētu un labāk saprastu šo pasauli, tās trūkumus, kāpēc tā ir pienākusi pie šīs garīgās krīzes. Tā ir nepareiza brīvības izpratne. Tā ir brīvība, kura vairs nav saistīta ar atbildību, nav saistīta ar patiesību, un ir reducēta uz nepareizu cilvēka izpratni. Šis modernais cilvēks ir indivīds, subjekts, autonoms, pats noteicējs par savu likteni. Mums jābūt drosmei parādīt, ka aborta jautājumā ir cilvēka izpratnes jautājums. Mums ir jāparāda, ka brīvība, patiesība un atbildība ir jēdzieni, kurus mēs aizstāvam. Aizmirstot, ka cilvēks ir vērtība, mūsdienu sabiedrība ir apdraudēta. Priesteris uzsvēra, ka garīgā cīņa nozīmē ticēt, ka ir patiesība un to pieņemt. Kad mēs nonāksim pie patiesības, ka dzīvība vieno, tad notiks daudzi brīnumi Latvijā. Dievs mūs svētīs! Mums katram ir jāšķīsta sava sirdsapziņa, savs prāts jāattīra patiesības gaismā, lai mēs varam iestāties par dzīvības aizstāvību. Šis jautājums skar visu sabiedrību. Ja nav bērns, nav nākotnes, dzīvība neuzplaukst un nav prieka. Apustulis Pāvils ir teicis, ka mums ir ieroči, lai cīnītos. Ticība, cerība, mīlestība. Tikai ticībā Dieva gaismā mēs varam saprast cilvēka noslēpumu. Ticības gaismā mēs varam atrast spēku cīnīties. Ticība dod cerību ieraudzīt pareizo ceļu.

 

Dr. Džims Lembs (Luterāņi Dzīvībai ASV) savu uzrunu iesāka ar sveicieniem no tūkstošiem „Luterāņi Dzīvībai” biedru un atbalstītāju. Viņš pateicās, ka var būt kopā ar cilvēkiem, kas saprot un augsti novērtē Dieva lielo dāvanu, kas ir dzīvība. Uzrunas turpinājumā Džims Lembs citēja vārdus no Salamana mācītāja 3. nodaļas: „Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.”/Sal.māc. 3:1/, „savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.” /Sal.māc.3:7/ un savā uzrunā vairakkārt uzsvēra, ka tagad ir brīdis, lai runātu. Jēzus Kristus evaņģēlijs ir visspēcīgākā, vispozitīvākā vēsts par dzīvību visā visumā, lai runātu par šiem jautājumiem, kas ir nāve un dzīvība. Šie ir jautājumi par sāpēm un ciešanām, par sērām, nožēlu un vainas apziņu. Ir laiks runāt un izteikt šo vēsti par Dievu, kurš rada dzīvību. Dievs pats mūs mātes miesās ir veidojis, un tas jebkura cilvēka dzīvei piešķir vērtību. Ir laiks runāt par Dievu, kas mūs tik ļoti ir mīlējis, ka tad, kad pazudām savā grēkā, Viņš Savu Dēlu sūtīja, lai mūs izpirktu par tādu dārgu cenu. Tā cena bija Viņa Dēla asinis. Džims Lembs aicināja atcerēties, kur tieši ir sācies šis atpirkšanas process. Tas ceļš uz krustu nesākās silītē. Tas sākās ar ieņemšanu mātes miesās. Viņa ieņemšana bija brīnums. Ir laiks runāt par dzīvības vērtību, jo katra dzīvība ir kāds, ko Dievs ir aicinājis personiskās attiecībās ar sevi. Ikviens cilvēks ir kāds, ko Dievs vēlas glābt. Vai tas būtu kāds bērniņš mātes miesās, vai tie esam mēs, kas varam staigāt apkārt, vai tie, kas ir ļoti slimi. Tas ir tas, kas šos jautājumus mums kā kristiešiem paceļ augstāk par politisko un morāles līmeni. Ir laiks runāt, jo ir cilvēki, kurus pieviļ sātans. Viņš piedāvā abortu kā ātru un vienkāršu problēmas risinājumu, kā kontracepcijas līdzekli. Sātans nāvi padara par mūsu draugu. Sātans nāvi padara par dievu, kas mūs var izglābt. Ir laiks runāt, jo tas notiek mūsu valstī katru dienu. Šis lielais ļaunums kļūst par lielu labumu tik daudzu cilvēku prātos. Tāpēc ir laiks runāt, un mums ir jāsauc nepareizas lietas par nepareizām lietām, bet, runājot par abortiem, ir jāatceras, ka tādā veidā mēs varam lauzt sirdis tiem cilvēkiem, kam ir bijis aborts. Tāpēc ir laiks uzrunāt arī šīs sirdis, jo Labā Vēsts ir teikta viņiem un ir attiecināta arī uz viņu grēku. Kad mēs izsūdzam savus grēkus, Dievs ir uzticams un taisns, Viņš piedod mums mūsu grēkus. Pat tad, kad mūsu grēki ir sarkani kā asinis, tie taps balti kā sniegs. Uzrunas noslēgumā Džims Lembs uzsvēra, ka cīnoties pret nāvi ar dzīvības vēsti mēs nevaram netrāpīt mērķī, jo kad lietojam Dieva Vārdu, Viņa Gars ir darbībā. Mēs darbojamies tādas uzvaras ieskauti, kas ir jau gūta. Ir laiks runāt ar prieku, ar pārliecību, ar drosmi.

 

Mācītājs Mārtiņš Irbe savu uzrunu iesāka ar vārdiem no vēstules Efeziešiem: „Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. /Ef.6:12/ Mācītājs runāja par nāves garu, kas cilvēkiem uzbrūk lielā nežēlībā. Tādēļ pastāv šī garīgā cīņa. Ienaidnieks cenšas iznīcināt visu, ko Dievs ir radījis. Mēs katrs esam izvēles priekšā – dzīvību vai nāvi. Mēs taču gribam dzīvību!

 

 

 

Kustības „Par dzīvību” kapelāns priesteris Andris Ševels pateicās konferences organizatoriem un sveica 10 gadu jubilejā. Priesteris savā uzrunā atsaucās uz profesora A.M.Jerumaņa teikto par personālismu, kurš ir tilts starp baznīcu un mūsdienu pasauli. Tas palīdz cilvēkam saprast sevi, kāda ir viņa dzīves jēga, uz ko viņš ir aicināts. Radot cilvēku Dievs ir iedibinājis noteiktu kārtību, bet mūsdienu sabiedrības traģēdija ir tā, ka šī kārtība ir izjaukta, pirmajā vietā noliekot izklaidi un darbu, nevis Dievu un ģimeni. Runājot par garīgo cīņu priesteris uzsvēra, ka Dieva Vārds un lūgšana ir tās lietas, kas dod cilvēkam spēku uzvarēt cīņā. Noslēgumā priesteris citēja pāvesta vārdus: „Kristietis nevar būt remdens. Ticībai ir jābūt mīlestības liesmai, kas deg manā sirdī un sasilda arī citus cilvēkus. Dāvājot savas mīlestības uguni citiem, sākas evaņģelizācija.”

   

Rīgas domes Labklājības departamenta Veselības pārvaldes vadītājas un Latvijas Kristīgo mediķu apvienības valdes priekšsēdētāja Irēna Kondrāte dalījās pārdomās par novērojumiem pie mazuļu instalācijām Vecrīgā. Tās neatstāj cilvēkus vienaldzīgus. Pēc viņas domām ir ārkārtīgi būtiski saprast, ka mums ir tiesības uzdrošināties runāt, saprast savu misiju, savas iespējas un palīdzēt saprast citiem, kur ir patiesība. Irēna Kondrāte uzsvēra, ka šajā darbā ir svarīgi sajust sev blakus cilvēkus, kas domā un jūt līdzīgi. Ir tik daudz iespējas izdarīt labas lietas kaut arī tas ir milzīgs pārbaudījums ticībā, jo daudzi šie darbi ir īsti žēlsirdības darbi, kuros sastopamies aci pret aci ar cilvēkiem, kuri ir ārkārtīgi apmaldījušies. Pasniegt viņiem palīdzīgu roku, tas nav tik skaisti kā dažreiz liekas, bet tas ir darbs, kas palīdz un sniedz milzīgu gandarījumu – to īsto gandarījumu, kas palīdz dzīvot, uzrunāt cilvēkus, nevilties viņos un ticēt Dievam.

Jaunais „Luterāņi dzīvībai” vadītājs Jānis Diekonts pastāstīja par iespējām aicināt viņu ar lekciju „Dzīvības alfa” uz draudzi, lai uzrunātu cilvēkus, pastāstītu par to, ko Bībele saka par dzīvību, kas ir aborts, un runāt par to, kā Kristus upuris attiecās uz to.

 

Diāna Staņķo stāstīja par starptautisko lūgšanu akciju „No okeāna uz okeānu”, kuras laikā ceļoja ikona no Vladivastokas līdz Fatimai. Latvijā ikona bija 18 pilsētās un vairāk kā 25 baznīcās. Diāna Staņko dalījās ar gūtajiem iespaidiem 6. Vispasaules dzīvības kongresā Vīnē, noslēdzot to ar dažiem domu graudiem, kā piemēram: „Īsts kristietis ir krusta draugs”, „Svarīgi šajā cīņā ieiet ar lūgšanu, nevis ar diskutēšanu vai protestu, jo bieži mūsu diskusijām nav rezultāta”, „ Stāties pretī ļaunumam nozīmē lūgties, augt svētumā, mācīties, izzināt Baznīcas mācību, iepazīt zinātnes sasniegumus, lai mēs spētu argumentēt. Ir svarīgi iesaistīties un darboties.”

  

 

Krīzes grūtniecības centra vadītāja Judīte Briede – Jurēviča runāja par aborta iespaidu uz tajā iesaistīto medicīnas personālu, uzsverot, ka Dievs mūs katru ir radījis mātes miesās – gan dzīvības, gan aborta aizstāvjus, kā teikts Ījaba grāmatā: „Vai Viņš, kas mani mātes miesā ir radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš nav mūs mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu?” /Īj.31:15/ Dievs ir tas, kas pašķir mātes klēpi. Tā ir Dieva darba vieta. Sieviete ir kā dārgs trauks, ar kuru Dievs pasaulē iesmeļ dzīvību. Tāpēc mums nav jāiestājas tikai par dzīvību, bet mums ir jāiestājas arī par sievietes aizsardzību. Judīte citēja Hipokrāta zvērestu, ko dod katrs ārsts, kurā ir izteikta apņemšanās, ko ārsts darīs un nedarīs savas prakses laikā.

 

 

Marika Bērtule savā uzrunā atgādināja, kas ir aborts, nosaucot to īstajā vārdā- slepkavība. Dieva vārds saka: „Tev nebūs nokaut!” Sods par šādu grēka darbu ir nāve. Paldies, ka mums ir Jēzus Kristus un mums nav jāmirst ar vienu noteikumu, ja mēs nožēlojam grēku. Turpinājumā Marika Bērtule stāstīja, ka ar to nekas nebeidzas, jo šī nāve ir atnesusi sekas, ir atnācis tukšums ir atnākušas sāpes, dažkārt depresija, pasivitāte. Sekām ir nepieciešama dziedināšana.

  

   

Konferences noslēgumā klātesošos uzrunāja mācītājs Dons Ričmans (Luterāņi Dzīvībai ASV). Viņam bija prieks, ka šeit esam sapulcējušies kā pavisam neliela armija, lai lūgtu, plānotu, viens otru iedrošinātu un stātos pretim tam, ko varētu nosaukt par tiešām milzīgu slepkavību mašīnu, kas šeit Latvijā ļoti labi darbojas. Mācītājs runāja par Jēzus Kristus aicinājumu katram no mums, jo mūsu mazā pulka lielais spēks rodas, kad mēs zemojamies uz saviem ceļiem Dieva priekšā un lūdzam Jēzus Kristus vārdā un saucam uz Viņu par tām mātēm, kas apsver abortu. Mēs lūdzam par bērniem, kas vēl ir mātes miesās, kuri ir apdraudēti. Mēs lūdzam par ārstiem, kas ļoti labi zina, ka aborts ir grēks, bet tagad atrodas savas sirdsapziņas nomērdēšanas procesā. Mēs lūdzam mūsu mācītāju un mūsu vadītāju dēļ, lai viņiem būtu drosme sludināt un mācīt šo dzīvības vēsti. Noslēgumā mācītājs lūgšanā pateicās par Mārtiņu un Guntu Irbēm, ka Dievs viņus ir lietojis Savā darbā. Viņš lūdza Dieva svētību Jānim Diekontam un viņa sievai Ievai, uzņemoties jaunos pienākumus kustības „Luterāņi dzīvībai” vadīšanā. Viņš pateicās par ikvienu, kas Jēzus vārdā ir pieņēmuši aicinājumu runāt un apturēt šo slepkavību mašīnu un aizstāt to ar pieminekli dzīvībai.

Pateicamies visiem, kas ieradās uz konferenci un tiem, kas nežēloja savu laiku, pūles un līdzekļus tās organizēšanā. Lai konferencē gūtās atziņas dod spēku darbam dzīvības aizstāvībā ikvienam dalībniekam.

 

Rakstu sagatavoja: Astrīda Briede

Foto: Jānis Diekonts