Pāvils saka, ka mēs visi pēc savas dabas bijām “Dieva dusmības bērni” (Efeziešiem 2:3b). Tad nāk šie brīnišķīgie Evaņģēlija vārdi 4.pantā: “Bet Dievs….” Mēs bijām bagāti grēkos, bet Dievs ir “bagāts žēlastībā”. Mēs nemīlējām Dievu, nespējām Viņu mīlēt, bet Dievs mīlēja mūs ar “lielu mīlestību”. Mēs bijām miruši savos grēkos, bet Dievs mūs “darījis dzīvus līdz ar Kristu” (2:5b). Tieši šī nepārspētā beznosacījumu mīlestība ir tā, kas piešķir katra cilvēka dzīvībai vērtību.