Kad bērns piedzimst, tad daudz kas mainās. Vispirms jau pašam bērnam piedzimšana saistās ar ļoti lielām pārmaiņām. Mainās asinsrite, elpošana, dzirdēšana un redzēšana. Viņš ir nokļuvis tajā pašā pasaulē, kur bija līdz šim, bet tagad tā viņam atklājas ar “citām acīm”. Arī vecākiem sākas jauna dzīve. Arī tā ir kā tā pati vecā pasaule, taču tiek ieraudzīta jau ar citādu skatienu. Bieži vien šis skatiens ir samiegojies un noguris, citreiz turpretī prieka un miera pilns. Tomēr tas ir citāds.

25.martā kristīgā Baznīca svin dienu, kad Dievs sāka skatīties uz pasauli citādi.

Tā bija tā pati pasaule, kura bija Viņu pametusi un smagi kritusi visās iespējamās jomās. Tā bija tā pati vecā pasaule, kurā šīs pretestības un atkrišanas dēļ valdīja ciešanas un nežēlība. Pasaule, kas ienīda Dievu. Taču tagad Dievs sāka uz to raudzīties citādi. Viņš pats ieradās tajā un tika ieņemts Jaunavas Marijas miesās. Dievs šajā dienā sāka raudzīties uz pasauli, kā tāds, kas tajā ir klātesošs cilvēka miesā. Viņš tapa cilvēks. Pēc šīs dienas nekas vairs nekad nebūs pa vecam. Dievs ir kļuvis viens no mums. Dievs ir pieņēmis cilvēka miesu un kļuvis cilvēks. Ir noticis lielākais lūzums cilvēces vēsturē. Vēl pirms tam Dievs nebija cilvēks, un tagad ir. Jau pats šis fakts ir raisījis tik daudz strīdu un šķelšanos. Tik daudziem šī Viņa ierašanās likās un liekas neiespējama. Tik daudziem liekas, ka Visvarenais visuma Radītājs nespēj (!) kļūt cilvēks. Gluži tā pat, kā cilvēks nespēj uzcelties no nāves, Dievs nevar tapt cilvēks. Taču tā pati Persona, kuras ieņemšanu Baznīca svin 25.martā, arī uzcēlās no nāves pēc 33 gadiem, pierādot, ka gan ieņemšanā, gan augšāmcelšanās brīdi Viņš ir viens un tas pats – Visvarenais Dievs. Deviņus mēnešus pēc ieņemšanas Viņam deva vārdu Jēzus – “Dievs izglābj”. Šajā brīdī mēs uzzinām 25.marta svētku iemeslu.

Dievs ir meties glābt pasauli, kas pati sevi iznīcina, darbodamās pretēji tās radīšanas mērķim un kārtībai.

Viņš ir meties glābt pasauli, kurā drīz pēc Viņa piedzimšanas valdnieki izdod rīkojumus mazu bērnu iznīcināšanai. Viņš ir meties iekšā pasaulē, kurā bērni tiek upurēti politisku, sociālu un finansiālu mērķu sasniegšanai. Dievs ir “ieniris” šajā nāvējošajā pasaulē, kur cilvēki mirst un viens otram pavēl mirt vecuma nespēkā. Viņš ir iegremdējies visās šīs pasaules sāpēs un ciešanās, lai no tām izceltu tevi. Tevi, kas sāpēs un vainas apziņā sēdi savā dzīvoklī un raudi. Tevi, kas nespējot panest sava bērna nāvi, esi kritusi atkarībās un sevis ienīšanā. Tevi, kas kareivīgi cīnies ar savu sirdsapziņu cilvēku priekšā, bet vienatnē tava sirds asiņo. Tevi, kas esi pagurusi attaisnot savu izvēli par labu abortam. Tevi, kas vairs nespēj tā dzīvot. Nāves uzvarētājs Dievs ir ieradies šajā pasaulē kā cilvēks, lai tevi, grēka uzvarēto un satriekto, izrautu no nāves rokām un ievestu dzīvībā. Viņā tiek pārliets tavs grēks un kopā ar Viņa cilvēka ķermeni tas tiek piesists krustā un mirst. Tur Jēzus nāve aprij tavu pārkāpumu un tas vairs nav tavs. Jēzus ir grēku piedošana un mierīga sirdsapziņa. Viņš ienes pasaulē mieru un izlīgumu ar Dievu. Aborts ir piedots… piedots… piedots. Gluži kā agra pavasara asns no šīs piedošanas izaug tava jaunā dzīve.

Piedotā un Dieva žēlotā dzīve. Šo dzīvi beidzot var dzīvot. Šajā dzīvē beidzot var elpot, dzirdēt un redzēt citādi. Šo pasauli var uzlūkot ar piedotām acīm.

25.marts ir diena, kad baznīca svin Jēzus ieņemšanas dienu. Tā ir vēsturiska diena, kurā Dievs tapa cilvēks un sākās cilvēka Jēzus dzīve. Dzīve, kura tika dzīvota tevis dēļ, nāve, kura tika panesta tevis dēļ un augšāmcelšanās, kas notika tieši tevis dēļ. Lai tu atkal piederētu Dievam uz mūžīgiem laikiem. Pēc šī pirmā 25.marta nekas vairs nav pa vecam. Dieva mīlestība un piedošana Jēzus personā ir ieradusies pasaulē tevis dēļ. Cik priecīga diena!