Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna, un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?” Lūkas 1:41-43

Divas jūdu sievietes satiekas romiešu okupācijas laikā. Abas ir stāvoklī. Viena no viņām jau ir labi gados un grūtniecība sagādā ne mazums sarežģījumu. Arī viņas vīrs ir vecs, turklāt nesen kļuvis mēms un nespēj runāt. Otra ir jaunāka sieviete, kura devusies prom no savas dzīvesvietas. Ja vietējā kopiena uzzinātu par viņas grūtniecību, viņu varētu pat nomētāt ar akmeņiem. Viņas līgavainis no viņas noteikti atteiktos un viņa tiktu izslēgta no jebkādas sociālas palīdzības. Pēc gara ceļa kalnainā apvidū viņas abas satiekas un sveicina viena otru. Elizabete, izdzirdējusi Marijas sveicienu, lielā ticības priekā sajūt, ka bērniņš viņas miesās sakustas. Viņš reaģē un atbild. Šīs kustības vēl vairāk iedvesmota, viņa priecājas par Mariju un bērnu, kas ir viņas miesās. Grūtības, ciešanas, apspiestība, nabadzība un … prieks. Dievs ir devis bērnus, kuri īstenos Dieva prātu šajā pasaulē. Viņi abi būs vīri, kas izmainīs pasauli līdz nepazīšanai.

Šie divi necilie puikas, kas vēl atrodas savu māšu miesās, nesīs pasaulei glābšanu un uzvaru pār cilvēces ienaidniekiem.

Viens no viņiem ir Jānis Kristītājs, kurš piedzims pirmais un pirmais sāks savu darbību. Viņš būs drosmīgs vīrs, kas iestāsies par taisnību un nebīsies pat no okupācijas varas. Viņa vārdi aizraus daudzus un tautā atdzims cerība. Viņš nepadosies politiska spiediena priekšā un Gara spēku, kas ir viņā, neapturēs pat cietuma sienas. To spēs tikai brutālās okupācijas varas nāvessods. Taču viņš būs sagatavojis ceļu otram bērnam. Tas ir Jēzus. Viņš piedzims tautas skaitīšanas laikā, saspiestos apstākļos, nabadzīgā un nomaļā pilsētā, tālu no mājām. Okupācijas vara meklēs viņu nogalināt un viņa vecāki dosies bēgļu gaitās uz Ēģipti. Arī vēlāk atgriežoties viņi turpinās slēpties, lai nosargātu savu ģimeni. Par spīti visām šīm grūtībām viņš kopā ar savu audžutēvu regulāri apmeklēs templi, ģimene kopā lūgs Dievu un gaidīs uz glābšanu.

Pieaudzis Jēzus būs varens savā spēkā. Viņš dziedinās slimos, cels augšā mirušos, pabaros izsalkušos un sludinās patiesību.

Viņš atmaskos nodevējus tautas reliģiskajā elitē, mācīs tautu un pulcinās mācekļus. Kādu dienu Jeruzalemes iedzīvotāji Viņu sveicinās kā ķēniņu. Reliģiskie vadoņi un okupācijas vara viņu nogalinās mokošā nāvē, taču trešajā dienā Viņš uzcelsies no mirušiem. Visiem kļūs skaidrs, ka Viņš ir Visuvarenais Dievs, kas nācis un dzīvojis cilvēka miesā, izcietis sodu par cilvēku pārkāpumiem, uzvarējis nāvi, uzkāpis debesīs un Viņam pieder visa vara debesīs un virs zemes. Viņš pulcinās patieso Baznīcu, kurai uzticēs debesu vārdus un atslēgas. Viņa apustuļi ar savām asinīm apliecinās patiesību un stāstīs visiem par Jēzus uzvaru. Jēzus krusta nāve izglābs visus, kas Viņam ticēs.

Viņa vārdos būs garīgs spēks pagriezt pretējā virzienā cilvēka egoismu un likt grēciniekam kalpot līdzcilvēkiem ar mīlestību un drosmi. Šajos vārdos būs spēks aizvest uz debesīm tos, kas Viņam uzticas. Arī mūs katru. Sievieti, vīrieti, bērnu. Katru.

Bet mēs, ik gadu gaidot Ziemsvētkus, lasām šo notikumu. Vēl Elizabete atliec sāpošo muguru un ierauga Mariju ienākam pagalmā. Vēl viņa sveicina savu radinieci ar priecīgiem vārdiem. Vēl Marija stiprā ticībā atbild Elizabetei: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.” Divas sievietes stāvoklī savās miesās nes divus vīrus, no kuriem viens ir pats Kungs un Dievs Radītājs. Tas izskatās tik necili un nabadzīgi, taču patiesībā ir tik vareni un neaptverami. Šie divi mazie puikas, kas vēl nav piedzimuši, vēl ir gluži tādi paši, kā tie, kas šodien mīt mātes miesās. Viņu mātes ir tik pat rūpju māktas kā šodienas mātes. Šo sieviešu vīri ir tik pat uztraukti un apjukuši kā šodienas vīri. Taču viņiem visiem ir kāds spēks, kas pārspēj pasauli – ticība Dieva apsolījumiem. Šajā ticībā uz Dievu sievas ar prieku sveic viena otru par spīti grūtībām. Ticībā uz Dievu viņu vīri pārvarēja lielas grūtības un ieguva drosmi rīkoties varonīgi un cēli savu ģimeņu dēļ. Dzīve ir grūta un skarba. Vienmēr tāda ir bijusi un visticamāk arī būs. Bet, kad Dievs ir ar mums, tad mūsu bailes zūd. Jauna dzīvība ir ienākusi pasaulē ar Kristu. Jauna dzīvība var ienākt arī mūsu dzīvē. Lai ticība Kristus apsolījumiem dod spēku šo dzīvību ar prieku uzņemt un drosmīgi aizstāvēt.
Sveiciens 2015.gada Ziemsvētkos.

Luterāņi Dzīvībai vadītājs Latvijā,
Jānis Diekonts