“Pienāca laiks.” Šie vārdi no Lūkas evaņģēlija nozīmēja ne tikai steidzamību. Marija droši vien juta, ka Jēzum ir pienācis laiks dzimt. “Pienāca laiks”, kad jādzimst apsolītajam pēcnācējam, kas sātanam sadragās galvu (1.Mozus 3:15). “Pienāca laiks” dzimt Vārdam, kas Marijas miesās auga, pieņemdams cilvēka miesu (Jāņa 1:14). “Pienāca laiks”, kad Dievs ir ar mums, kā nekad agrāk (Mateja 1:23). “Pienāca laiks” dzimt pasaules Glābējam (Mateja 1:21). “Pienāca laiks” vest cilvēkus Dieva mūžīgajā patiesības un žēlastības valstībā (Lūkas 1:33). “Pienāca laiks.” Cik gan priecīgi, mierinoši un cerības pilni vārdi! Visi Dieva apsolījumi saņēma savu “jā”, tāpēc, ka Viņš turēja šo vienu solījumu (2.Korintiešiem 1:20). Tieši tāpēc, ka Jēzus iesāka savu zemes dzīvi tur pat, kur mēs – ieņemšanas brīdī, Viņš identificējas ar to un dod patiesu vērtību katrai cilvēka dzīvībai jau no šā brīža. Tāpēc, ka Jēzus piedzima, kā miesa un asinis, Dievs un cilvēks, Viņš varēja nest vajadzīgo upuri, lai būtu mūsu Glābējs. Jēzus miesa varēja ne tikai tikt upurēta, bet arī augšāmcelta un sēsties pie Dieva labās rokas Debesīs, jo Jēzus bija Dievs miesā. Viņš sūta mums Savu Svēto Garu, dod mums jaunu dzīvi un valda pār mums ar Savu patiesību un žēlastību. “Pienāca laiks.” Mēs atrodam tik daudz šajos mazajos vārdos un mazajā Bērnā, uz kuru tie norāda. Šī mazā Ziemsvētku dāvana patiešām ir viss, kas mums vajadzīgs, sastopoties ar dažādiem laikiem savā dzīvē. Mūsu prieka brīži tiek vairoti ar prieku,ko Jēzus ir ienesis pasaulē un mūsu sirdīs. Mūsu skumjie brīži kļūst vieglāki ar Jēzus apsolījumu pārvērst skumjas priekā (Jāņa 16:20). Mūsu ciešanu un sāpju brīži tiek vērsti par labu. To dara Dievs, kura ciešanas deva nepārspējamu un mūžīgu piedošanas un dzīvības labumu.