Murgi

“Man šķita, ka es jūku prātā, jo es nespēju atbrīvoties no murgiem un dziļām sāpēm, kuras es jutu sava bērna zaudējuma dēļ”. Daudzi miljoni sieviešu pasaulē, kurām ir bijis kaut viens aborts, zina šo pieredzi.

Seksuālas problēmas

“Man bija aborts. Es vēlētos teikt, ka skumjas paliek mazākas, taču šķiet, ka kļūst arvien sliktāk. Es vēlos, lai manas divas meitas visu dienu tikai skatās televizoru. Nav iespējams būt vēl vienaldzīgākai, kā tad, ja mans vīrs man pieskaras (sekss man nozīmē bērna ieņemšanu). Un tagad es baidos, ka Dievs mani vairs nemīl. Mēs nevarējām atļauties vēl vienu bērnu, bet neskatoties uz to, vienīgais, ko es jūtu, ir naids pret sevi, par to, ka ļāvos pierunāties un nogalināju savu bērnu. Lūdzu palīdziet man!”

Vainas sajūta un skumjas

Man ir bijuši divi aborti. Es izjutu lielus sirdsapziņas pārmetumus un vainas sajūtu, īpaši pēc tam, kad piedzima meitiņa. Es skumstu par zaudējumu un vainas sajūta reizēm ir nepanesama. Skumji, ka šī vainas sajūta neļauj man iet uz vietu, kura man būtu vajadzīga visvairāk – baznīcu.

Notikušā noliegums

“Man ir gandrīz 18. Es esmu karsējmeiteņu grupas vadītāja, studentu domes priekšsēdētāja savā skolā, draudzes jauniešu grupas vadītāja un es ceru kļūt par kristīgas skolas skolotāju. Man arī bija aborts. Es vēlējos bērnu, kas bija ieņemts mīlestībā. Es vēlējos bērnu atdot adopcijā un dot tam iespēju dzīvot. Tomēr kauns bija pārāk liels. Es nevarētu panest deviņu mēnešu ilgu atgādinājumu par savu grēku. Es nevarēju pateikt saviem vecākiem – man bija jābūt “labai meitenei”! Man būtu jāatsakās no līdzjutēju komandas, jāatkāpjas no klases vecākās pienākumiem, es zaudētu visu cieņu, ko biju ieguvusi. Tas bija pilnīgi pieņemami nodarboties ar seksu, bet netikt pieķertai.”

Atsvešinātība

“Es nekad to neteicu savam mācītājam. Es neesmu droša, ka viņš saprastu. Es esmu pateikusi tikai vienam cilvēkam draudzē. Tā ir vainas sajūta, kuru es nesu viena pati. Bet es tāda neesmu vienīgā.”

Dr. Vincents Rues, pēc aborta sindroma izpētes un ārstēšanas aizsācējs, apgalvo, ka aborts būtu jāsaprot kā vispārēja nāves pieredze. To izsaka sieviešu, kuras pieredzējušas abortu, teiktais.

Sevis attaisnošana

“Kad man bija mani (divi) aborti, es sev teicu, ka tas, kas ir manī ir tikai audu sakopojums, ieņemšanas produkts, fetālas daļas, šūna. Man bija ļoti daudz intelektuālu attaisnojumu tam, ko es biju izdarījusi. Bet vēlāk, terapijā, patiesība uzpeldēja virspusē. “Tas satrieca mani tā it kā pār mani sabruktu milzīga akmeņu kaudze. Man bija divi mazuļi un es tos nogalināju.””

Daudzām aborta realitāte ir pārāk sāpīga, lai to apzinātos un tas ieved sievietes savas pieredzes noliegšanā un apspiešanā. Kā dzirdējām iepriekšējos citātos, racionalizēšana un sevis attaisnošana, ir ļoti parasta. Tāpat bieža ir vēlāka reakcija uz abortu. Tā var sekot sākot ar dažām nedēļām līdz pat vairākiem gadiem pēc notikuma. Ar laiku var parādīties sekojoši simptomi:

• dusmas/vainas sajūta/garastāvokļa maiņas
• attiecību pārtraukšana
• apātija/depresija/izmisums
• vardarbība pret bērniem
• bieži murgi
• notikušā atmiņas/sapņi
• ēšanas traucējumi/kaitīgu vielu lietošana
• miega traucējumi
• seksuāla rakstura problēmas
• bieža raudāšana/pašnāvības domas
• pašapziņas trūkums
• intensīvas skumjas/bēdas
• pārņemtība ar nāves/aborta datumu

Pašnāvības tieksmes

“Es joprojām cīnos. Pēdējās nedēļās man ir bijusi patiešām stipra vēlme izbeigt savu dzīvi. Vainas sajūta ir tik smaga, turklāt man vienmēr ir bijusi zema pašapziņa. Es neienīdu savus mazuļus. Es dzīvošu ar to, ko esmu izdarījusi visu savu mūžu un es zinu, ka var būt lielu skumju brīži. Es tikai ceru, ka Dievs sāks strādāt caur mani, kad būšu gatava, lai pārliecinātu citas sievietes nepieņemt lēmumu, kuru pieņēmu es.”

Nolieguma salaušana

Noliegumu ir ļoti grūti saglabāt, īpaši, kad sieviete paliek stāvoklī otru vai trešo reizi. Viņa redz ultrasonogrāfijas attēlu ar mazuli, kas kustas un pēc tam dzemdē bērnu, kuram viņa var saskaitīt kāju un roku pirkstiņus. Atmiņas par viņas pirmo, abortā bojā gājušo bērnu, ir joprojām dzīvas, un pēkšņi emocijas viņu pārņem. Tomēr, kad noliegums ir salauzts, var sākties ceļš uz dziedināšanu. Ar Dieva žēlastību atgriešanās un nožēla var aizstāt racionalizēšanu un lūpas paust atzīšanos tā vietā lai attaisnotos:

“Vairākus mēnešus pēc tam, kamēr es mazgāju traukus vai darīju sīkus mājas darbus, mani pārņēma nesaprotams nemiers. Es nezināju, kas tas bija. Es nevarēju saprast, kas tas ir, kas liek man justies tik bēdīgai, tik tukšai, tik vainīgai. Tad man piedzima brīnišķīga meita. Un kad es kļuvu par kristieti, es sapratu savu grēku. Es biju atņēmusi dzīvību savam pirmajam bērnam un biju darījusi nepareizi. Es slavēju Dievu par to, kā Viņš ir darbojies manā dzīvē, lai man parādītu, ka Viņš ir man piedevis un joprojām mīl mani kā Savu bērnu.”

Piedošanas spēks

Kāda sieviete rakstīja: “Man ir 95 un es esmu dzīvojusi ar savu aborta pieredzi 55 gadus. Man ir bail, ka šis grēks ir pārāk liels. Vai Dievs man to jebkad spēs piedot?”

“Vai Dievs jebkad spēs to man piedot?”

Dievs ienīst nevainīgo asins izliešanu, taču aborts nav nepiedodams grēks. Labā vēsts Evaņģēlijā ir tā, ka Dievs jau mums ir piedevis Jēzū Kristū: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1.Jāņa vēst. 1:9)

Dievs piedod aborta grēku. Viņš mums arī palīdzēs piedot citiem, jo Viņa miers piepildīs mūsu sirdis: “ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds”  (1 Jāņa vēst. 3:20).

Ir cilvēki Latvijā, kas saprot, kam rūp un kuri vēlas palīdzēt. Daudzi no viņiem ir saskārušies ar patiesību, kas aprakstīta šajā rakstā – ceļu no izmisuma uz dziedināšanu Dieva žēlastībā un piedošanā.

Ja jums vajadzīga palīdzība, informācija vai kāds ar ko parunāt, rakstiet “Luterāņi Dzīvībai” vai sazinieties ar “Krīzes Grūtniecības Centru”.

 

 

Rakstam izmantots Greisas Kernas – “Lutherans for Life” materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.
Attēls: kenfotos / FreeDigitalPhotos.net