Sirdsapziņu mēs pieminam bieži. Tādi izteicieni, kā “tīra sirdsapziņa” un “man sirdsapziņa neļauj”, nav nekāds retums ikdienas sarunās. Bieži vien gan tie tiek lietoti ar zināmu humora piedevu, taču savā būtībā izsaka kādu iekšēju vajadzību pēc tīrības un patiesīguma. Ja mēs mēģinātu apkopot uzskatus par sirdsapziņu, tad viens no populārākajiem uzskatiem būtu, ka sirdsapziņa ir tāda iekšēja balstiņa, kas ierunājas, kad cilvēks gatavojas vai arī jau ir izdarījis ko sliktu. Te mēs atrodam cēloni vārdiem “sirdsapziņas pārmetumi” un “sirdsapziņa moka”. Taču arī šie izteikumi ir tikai ēna no patiesās sirdsapziņas būtības, kura liek šiem vārdiem nākt pār mūsu lūpām. Daudziem sirdsapziņa vairāk līdzinās snaudošam pūķim, kas guļ alā un kuru nedrīkst modināt, lai tas neiznīcinātu visu, kas tam ir tuvumā. Šajā alā ir daudz nesadzijušu rētu un neizsāpētu sāpju, kuras rūpīgi sargā šis “nezvērs” – sirdsapziņa. Viņa postošo ietekmi sajutis, cilvēks vairās no tās kā no uguns, taču arī bēgot no tās, zaudē ārkārtīgi daudz. Kā izdzīvot šajā cīņā, kurā katrs gājiens šķiet nes zaudējumu? Jau pašā sākumā vēlos jums teikt, ka ir durvis, kuras ved ārā no šī apburtā loka, neiznīcinot ne sirdsapziņu, ne pārkāpēju. Tieši tāpēc ir tapis šis raksts.
Kas tad īsti ir sirdsapziņa?
Lai kaut mazliet to raksturotu, piešķirsim tai četrus spārnus (1), kurus īsumā varētu raksturot šādi:
1) Kaut kas nav kārtībā ar to, kā es izturos pret citiem. Sirdsapziņa kā tāds mājas saimnieks izsaka spriedumus par visu, ko mēs darām. Tā nosaka vai tas ir labi vai slikti. Tomēr šeit jāņem vērā, ka sirdsapziņa var arī kļūdīties un būt maldināta. Tā var ievest mūs lepnumā ar spriedumu, ka “es jau esmu diezgan labs” vai arī iegrūst mūs sevis žēlošanā. Nevienā no šiem virzieniem mēs neieraugām patieso problēmu – grēku.
2) Kaut kas nav kārtībā ar to, kā citi izturas pret mani. Ja arī mēs ne vienmēr pamanām savus “izejošos” grēkus, tad tomēr esam ļoti jūtīgi pret “ienākošajiem”. Šeit mēs tiekam kārdināti ar dusmām un vēlmi atriebties un atkal nenonākam pie pareizā sprieduma. Ļaunumu nevar atrisināt ar ļaunumu.
3) Kaut kas nav kārtībā ar to, kā citi cilvēki izturas viens pret otru. Mēs esam spējīgi pamanīt, ka citi cilvēki viens otram nodara ciešanas. Arī šī spēja ir vāja, jo spējam arī distancēties no citu ciešanām un tās neievērot. Mēs spējam aizmirst savu tuvāko un neievērot, kā viņam atņem dzīvību. To uzskatāmi parāda šodienas aborta realitāte, kurā tūkstošiem bērnu tiek iznīcināti, taču mēs atrodam ceļu, kā to nejust. Distancējoties no notiekošā, sirdsapziņa spēj neievērot patiesu ļaunumu un pievērsties kādām nevērtīgām lietām.
4) Kaut kas nav kārtībā ar pasauli man apkārt. Mēs pamanām, ka šī pasaule ir salauzta. Īpaši smagu dabas katastrofu un zaudējumu brīžos. Sirdsapziņa var izraisīt “pasaules glābēja” sindromu, dusmas uz Dievu, vai pat pilnīgu Viņa noliegumu. Un atkal tā mūs nav vedusi uz dziedināšanu un atrisinājumu.
Kā jau iespējams pamanījāt, tad sirdsapziņa nav īpaši precīzs instruments. Tā saka, ka kaut kas nav kārtībā, taču bieži vien nesaka, kā šo problēmu pareizi risināt. Tā ir gluži kā mūsu kuņģis, kas ziņo par to, ka ir izsalcis, bet nesniedz nekādu informāciju par to, kā mums vajadzētu rīkoties. Ir tikai viena prasība – liec, lai sāpes apstājas. Tas nesniedz mums padomu, kā ies skolā, pabeigt universitāti, atrast darbu un, saņemot algu, dzēst izsalkumu. Līdzīgi tas ir ar sirdsapziņu. Tā dod nepārprotamu signālu par to, ka kaut kas ir nepareizi, taču nestāsta mums par to, kā šo problēmu var novērst. Tieši šī iemesla dēļ ir tik daudz reliģiju un pasaules uzskatu. Tie visi mēģina tikt galā ar sirdsapziņu ar dažāda veida darbiem, bet tas tā īsti nekad neizdodas. Tā atgriežas atkal un atkal un tai nekad nepietiek. Ja runājām par dzīvības jautājumiem, tad šeit paveras sāpīga aina.
Kur tā ved?
Daudzi no mums ir dzirdējuši aktrises Džeinas Fondas vārdu. Ja ne no viņas filmām, tad pavisam noteikti no Eolikas dziesmas. Taču tikai retais no mums zina, kas bija Džeinas māte. Viņa bija precējusies divas reizes un pirms Džeinas piedzimšanas viņai jau bija bijuši deviņi (!) aborti. Viņai bija veiktas daudzas kosmētiskās operācijas, taču viņa sevi nekad nepieņēma. Džeina viņu raksturoja kā “vienmēr slima”, “nespējīga mīlēt”, “ienīda savu ķermeni”, “jutās ļauna un nevērtīga”. 42 gadu vecumā šī nelaimīgā sieviete izdarīja pašnāvību, atstājot meitu bez mātes. Kā tas ir saistīts ar sirdsapziņu? Sirdsapziņa nav tikai iekšēja balss, kas mudina rīkoties pareizi vai pārmet nepareizu rīcību. Tā diezgan ātri kļūst par aktīvu un darbojošos spēku cilvēka dzīvē, kas nosaka viņa dzīves virzienu un dzen uz priekšu kā ar pātagu. Sirdsapziņa var cilvēku aizvest tur, kur viņš nekad nav vēlējies iet un iznīcināt gan visu, kas viņam ir, gan viņu pašu. Nostāties uz šīs cīņas takas ir ārkārtīgi bīstams lēmums, kas nepaliek bez sekām. Šodien ir tik populāri runāt par konflikta eskalāciju. Konflikts ar sirdsapziņu pieaug ar katru nākamo cīņu un vienīgais zaudētājs šajā cīņā paliek cilvēks, jo, lai apturētu sirdsapziņu, viņam ir jāiznīcina arvien jauni savi iekšējie “dzīvojamie rajoni”.
Ko saka statistika?
Arvien vairāk tiek publicēti dažādi pētījumi, kas analizē sievietes stāvokli pēc aborta no dažādiem skatu punktiem. Līdz šim mēs esam radināti par to domāt ļoti šaurā informatīvajā laukā, kas ietver tikai tiesību un medicīnas sfēru. Tomēr šādi tiek ignorēta sieviešu veselība kopumā un netiek ņemti vērā ļoti svarīgi dati par aborta ietekmi uz sievietes veselību. Vēl vairāk, šie dati tiek apzināti noklusēti, lai saglabātu aborta tēlu kā drošu un nekaitīgu ķirurģisku procedūru, kurai nav ietekmes uz sievietes tālāko dzīvi vai arī šī ietekme ir tik nenozīmīga, ka to nav vērts ņemt vērā. Kā vēlāk redzēsim arī šis ir sirdsapziņas jautājums.
Somijā no 1987. līdz 1993.gadam veiktais veikts pētījums norāda uz gluži citu ainu. Pētījums veikts balstoties uz Somijas labklājības un veselības nacionālā pētījumu un attīstības centra statistikas nodaļas datiem. Tas iekļauj visu valsts veselības aprūpes sistēmas datubāzi, atlasot tieši sievietes reproduktīvā vecumā (15-49 g.v.). Tad tika meklēti ar grūtniecību saistīti notikumi to sieviešu medicīnas vēsturē, kuras mirušas šajā laikā. Tika atlasīti tie ieraksti, kuri notikuši ne vairāk kā 12 mēnešus pirms sievietes nāves. Iegūto datu analīze pārsteidza daudzus (2).
Atklājās, ka mirstības rādītāji ļoti atšķiras atkarībā no tā, kā grūtniecība ir beigusies. Izrādījās, ka salīdzinot ar sievietēm, kuru medicīnas ierakstos pēdējā gada laikā nav ar grūtniecību saistītu notikumu, mirstības rādītāji ir uz pusi zemāki dzemdējušajām un par 76% augstāki tām, kuras ir izdarījušas abortu.
Sievietēm, kura izdara abortu ir 3,5 reizes lielāks nāves risks pirmajā gadā pēc grūtniecības, salīdzinot ar sievietēm, kuras dzemdējušas.
Jau šie dati norāda uz kādu sāpīgu realitāti, kas ilgstoši tiek ignorēta abortu diskusijās. Tomēr šajā pētījumā tiek uzrādītas vēl kādas sakarības. Tā piemēram šajā pašā pētījumā noskaidrots, ka
pašnāvības risks sievietei gadu pēc aborta ir vairāk kā septiņas (!) reizes augstāks, salīdzinot ar gadu pēc dzemdībām.
Pašnāvības risks bija zemāks sievietēm, kuras pēdējā gada laikā ir dzemdējušas, turpretī aborts būtiski paaugstināja pašnāvības risku. Šo statistiku pastiprina arī uz intervijām balstīti pētījumi, kuros regulāri uzrādās ļoti augsta pašnāvības domu klātbūtne (30-55%) un ziņojumi par pašnāvības mēģinājumiem starp sievietēm pēc aborta (7-30%). Bieži vien izdevušās pašnāvības vai pašnāvības mēģinājumi sakrita ar aborta vai iespējamo bērna dzimšanas datumu (3).
Pētījums uzrāda arī vairāk kā četras reizes augstāku risku iet bojā negadījumā sievietēm kurām bijis aborts, salīdzinājuma ar sievietēm pēc dzemdībām. Līdzīgu rezultātu sniedz arī dati no valsts finansētās veselības aprūpes programmas Kanādā, kuri parāda, ka sievietēm gada laikā pēc aborta ir par 41% augstāks garīgo traucējumu risks salīdzinot ar dzemdējušajām un 25% augstāks vardarbīgu ievainojumu un negadījumu risks (4).
Līdzīgus datus atrodam arī ASV Virdžīnijas štatā veiktā pētījumā, kurš uzrāda ka sievietēm, kurām valsts apmaksāja abortu, bija par 62% vairāk sūdzību par garīgo veselību un par 12% vairāk sūdzību par negadījumiem, salīdzinot ar sievietēm, kurām aborts nebija reģistrēts (5). Ir iespējams, ka pie negadījumiem tikuši pieskaitīti arī pašnāvības mēģinājumi, kad sieviete mēģina izdarīt pašnāvību – piemēram – alkohola reibumā tīši izraisot autoavāriju. Sievietēm pēc aborta ir arī vairāk veselības problēmu, kas saistītas ar depresijas un ilgstoša iekšēja konflikta/sēru iespaidu uz imunitāti, vēlēšanos dzīvot veselīgu dzīvesveidu un rūpēm par savu veselību.
Līdzīgs pētījums tika veikts arī Dānijā, izmantojot valsts veselības aprūpes statistikas datubāzi. Šajā pētījumā apkopoja datus par gandrīz pusi miljona sievietēm no 1980. līdz 2004.gadam (6). Rezultāti bija līdzīgi Somijas pieredzei.
Salīdzinot riskus pēc aborta un dzemdībām un riska kāpumu pēc katra nākošā abortu, atklājās līdzīga aina. Pētījumā atklāts, ka sievietēm, kurām tika veikts aborts pirmajā grūtniecības trimestrī, bija par 89% augstāks nāves risks pirmā gada laikā un par 80% augstāks nāves risks visa pētījuma apskatāmā perioda laikā.
Ko nav mazsvarīgi pieminēt, lielā daļā aborta atbalstītāju veiktajos pētījumos tiek uzrādīti pretēji rezultāti, kas iegūti maldinoši interpretējot statistikas datus. Šī problēma tika iezīmēta 2004.gada pētījumā, kas ietvēra Somijas valsts veselības aprūpes sistēmas datus. Pētījumā tika noskaidrots, ka tikai 27% no ar grūtniecību saistītiem nāves gadījumiem var tikt noskaidroti pēc miršanas apliecību datiem. Turklāt nāves gadījumi, kas saistīti ar abortu, galvenokārt netiek ievēroti.
Britu psihiatrijas žurnāls 2011.gadā publicēja pētījumu, kurā konstatēts, ka 10% garīgās veselības problēmu un 35% pašnāvnieciskas uzvedības gadījumu var tikt attiecināti uz abortu. Sievietes, kuras bija veikušas abortu bija pakļautas 81% lielākam garīgās veselības traucējumu riskam, salīdzinot ar citām kontroles grupām un 55% lielākam sarežģījumu riskam, salīdzinot ar sievietēm, kuras iznēsāja un dzemdēja neplānotu grūtniecību. Šajā pētījumā tika iesaistītas 877181 sievietes no sešām valstīm (7).
Visbeidzot 2014.gada septembrī Kvīnslendas Mātes un perinatālās kvalitātes koncils publicēja pētījumu, kurā konstatēts, ka
“pašnāvība ir biežākais nāves iemesls sievietēm līdz 42 dienām pēc grūtniecības un starp sievietēm līdz 365 dienām pēc grūtniecības. Izskatās, ka ir novērojams mātes pašnāvības risks visā pasaulē, kas seko grūtniecības pārtraukšanai un ir augstāks kā risks pēc laikā notikušām dzemdībām. Ir jāņem vērā iespējamā depresija un citas garīgās veselības problēmas. Šīm sievietēm vajadzīga papildus aktīva novērošana. Mediķiem, kas nozīmē sievieti uz grūtniecības pārtraukšanu vai kuri veic grūtniecības pārtraukšanu jānodrošina šīm sievietēm adekvāta novērošana, it īpaši ja grūtniecība pārtraukta garīgās veselības problēmu dēļ.” (8)
Pēc traumatiskā stresa sindroms?
Šķiet, ka šie dati un mediķu atzinumi uzskatāmi pierāda pēcaborta sindroma (PAS) ietekmi uz sievietes veselību un uzvedību pēc aborta. Starp PAS simptomiem tiek minēti:
– Depresija, bezcerības sajūta un apātija, kuru pavada dzīves jēgas zudums.
– Zaudējuma sajūta un raudāšana bez redzama iemesla. Iekšējs tukšums un dezorientācija.
– Atmiņas uzplaiksnījumi; atmiņas par abortu, kuras izraisa kaut kas redzams, smaržas vai skaņas. Sāpīgas domas un jūtas nozīmīgos datumos.
– Sevis sodīšana un pašvērtības zaudējums vai samazināšanās. Vainas sajūta.
– Izvairīšanās no zīdaiņiem, bērniem un sievietēm, kas ir stāvoklī, lai novērstu atmiņas. Nonākot vienā telpā ar zīdaini vai sievieti stāvoklī, vai sarunai ievirzoties par grūtniecību un abortu var būt baiļu un nedrošības sajūta.
– Attiecību grūtības, kuru rezultātā parādās atsvešināšanās, kas noved pie izolācijas un attiecību iziršanas. Tas savukārt noved pie emocionāli attiecībām un seksuālas neizvēlības.
– Seksuālais vēsums, izvairīšanās no tuvības un jūtu izrādīšanas, zaudējot seksualitātes emocionālo pusi. Seksuālo attiecību degradācija.
– Alkohola un narkotiskā atkarība.
– Vēlme palikt stāvoklī uzreiz pēc aborta (izpirkuma bērni).
– Panikas lēkmes un baiļu sajūtas bez izteikta iemesla.
Man kaut ko vajag…
Tomēr aplūkojot šos datus un simptomus joprojām ir skaidrs, ka mēs veramies tikai sekās, nevis cēlonī. Viss iepriekš minētais norāda uz kādu ārkārtīgi svarīgu, taču bieži ignorētu patiesību – pēc aborta darbojas sirdsapziņa. Un šī sirdsapziņa nav vairs tikai klusa balss, kas reizēm ierunājas par kādu sīkumu, kurš mazliet traucē. Tā ir kļuvusi par aktīvu spēku, kurš maina uzvedību un liek darīt lietas, kas iepriekš būtu bijušas neiedomājamas. Kā īsti darbojas sirdsapziņas mehānisms un vai ir iespējams no tās dzelžainā tvēriena izrauties? Vai tiešām aborts izraksta vienvirziena biļeti uz kara lauku, kurā nav iespējams uzvarēt?
Lai arī sākotnēji liekas, ka sirdsapziņa ir haotiska un nav klasificējama, tomēr izrādās, ka tas tā nav. Tai ir savas prasības un savas vajadzības, kuras nedrīkst ignorēt. Atsakot sirdsapziņai zaudējums nepaliek mazāks, jo tā tiek nomērdēti veseli emocionālās un garīgās dzīves apgabali, kas nepieciešami pilnvērtīgai emocionālajai dzīvei. Sirdsapziņai ir savas prasības un tā neatkāpsies, kamēr nebūs tās piepildījusi. Kā raksta apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem 2:15:
“Viņi parāda, ka bauslība [likums] ir ierakstīta viņu sirdīs, to apliecina arī viņu sirdsapziņa un viņu domas, ar kādām tie cits citu vai nu apsūdz, vai aizstāv.”
Jāatzīst, ka aborta gadījumā šī sirdsapziņas liecība ir ārkārtīgi spēcīga. Tā pieprasa vairāk, apsūdz spēcīgāk. Pat ja arī cilvēks ārēji nepiekrīt 5.bauslim par dzīvības atņemšanu, sirdsapziņa tam piekrīt un sāk savu uzvaras gājienu, atļauju neprasot. Tā reaģē ar mūsu sirds stāvokli un domām. Tā ir samaitāta un ievainota, tāpēc nerāda ceļu. Tā pieprasa četras lietas.
Atzīšanās
Pirmā sirdsapziņas prasība ir atzīšanās. Mūsu valstī aborts ir legāls un visai bieži tiek apspriests arī publiski. Šai procedūrai ir gājušas cauri neskaitāmas sievietes un spriežot pēc aborta aizstāvju sacītā, tam nevajadzētu radīt nekādu problēmu. Taču realitāte ir cita. Ļoti daudzām sievietēm borts ir lieta, par kuru nerunā. Tas ir kauna traips un smaga sāpe, kas tiek turēta paslēpta dziļi sirdī. Tomēr tā tur nevar palikt. Sirdsapziņa pieprasa atzīšanos. Katrā no šīm situācijām ir vairākas iespējamās reakcijas. Nostājoties pret šo prasību un to apstrīdot, nākas nocietināties un un atteikties no godīguma. Nākas cīnīties pret sirdsapziņas prasību ar nepārtrauktiem “pierādījumiem”, ka izdarītais nav grēks, ka tas vēl nebija cilvēks, ka rīcība bija pareiza utt. Nākas sirdsapziņu mērdēt ar visu, kas vien pa rokai – alkoholu, seksu, izklaidēm, darbu utt. Taču šajā cīņā pamazām samazinās iekšējā telpa – sirdsapziņa iekaro un aizslēdz emocionālu un izjustu attieksmi pret bērniem, grūtniecību. Izveidojas emocionālās “istabas”, kurās vairs ar sirdi nedrīkst iet, jo tajās notika noziegums. Tas prasa sāpīgas atteikšanās no visas emociju pasaules, kas bija šajās “istabās”. Salīdzinājumam varētu minēt, bērna istabu. Atsakoties atzīt bērna nāvi, šī istaba kļūst par briesmīgu atgādinājumu, šķeļ personību un tajā vairs nedrīkst iet. Tomēr šajā istabā ir arī palikusi mātes jūtība, empātija un sirds siltums, patiesa mīlestība bez aiztures un darvas karotes medus mucā. Otrs ceļš ir atzīšanās. Tomēr arī šī atbilde nav viennozīmīga. Atzīšanās un izstāstīšana ir divas dažādas lietas un tās nevar vienu ar otru aizstāt. Tomēr dabiskā reakcija ir tieši šī nederīgā izstāstīšana. Tas nozīmē, ka sieviete cenšas stāstīt par savu abortu nepareizā veidā, nepareizajiem cilvēkiem un ar nepareizu attieksmi. Viņa var to izstāstīt neskaitāmas reizes, taču nesaņemt sirdsapziņas mierinājumu. Tas tiek izstāstīts draugiem, radiniekiem, reizēm šī izstāstīšana notiek publiski. Publiskajā sfērā tas bieži notiek kopā ar lepnumu par paveikto, paziņojumu, ka tā bija vislabāk un ka tas bija pareizais lēmums. Šī apliecība kalpo par jaunu attaisnojumu, rada pretestību un nostājas pret vainas apziņu kareivīgi pasludinot, ka aborts bija labs. Tomēr sakne šai nostājai ir dziļi sirdsapziņā, kura pieprasa vārdisku atzīšanos. Tajā visā trūkst kādas ārkārtīgi svarīgas sastāvdaļas. Tā ir savas vainas atzīšana. Sirdsapziņa pieprasa vienu – atzīties grēkā, atzīties, ka izdarīts nenovērtējams ļaunums. Atzīties un izliet to. Bet kā priekšā lai to izlej? Izlejot to cilvēku priekšā, tas rada tikai mirkļa atvieglojumu, lai turpinātu vajāt nākošajā reizē, kad kāds par to ieminēsies. Cik ilgi lai bēguļo, stāsta un izvairās no šīs tēmas? Cik ilgi lai kaujinieciski apkaro tos, kas to atgādina un tādā veidā apdraud šo cietoksni? Iekšējās telpas paliek arvien mazāk, sievišķības un maiguma paliek arvien mazāk līdz viss, ko jūti ir, kā tevī aug cinisms. Sirdsapziņu ir radījis Dievs. Tā prasa dievišķu risinājumu. Sirdsapziņa prasa grēksūdzi Dieva priekšā un tā nepieņems citu valūtu. Visi mēģinājumi to apklusināt, piekukuļot, apdullināt beidzas ar to, ka apklusināta, piekukuļota un apdullināta esi pati. Tāpēc vienīgais, kas ļauj uzsākt dziedināšanas ceļu un nodibināt mieru starp sevi un sirdsapziņu, ir atzīšanās Dieva priekšā. Atzīšanās tā priekšā, kurš radīja bērna dzīvību. Pilnīga sava sastāvējušā sirds satura izliešana Dieva priekša un neslēpšanās, neizlikšanās, nemelošana. Jā… es nogalināju savu bērnu un esmu izdarījusi ļaunumu. Man nav attaisnojuma. Te sirdsapziņa apstājas un it kā aptur uzbrukumu. Arī tā ir nostājusies Dieva priekšā un tai nākas respektēt Viņa Majestātes klātbūtni šajā konfliktā. Sirdsapziņai pirmo reizi ir parādījies pārāks pretinieks, kuram tā var tikai pakļauties, nevis pavēlēt. Tagad viss ir atkarīgs nevis no sievietes spējas sirdsapziņu apklusināt, bet gan no Dieva sprieduma šajā lietā. Šo situāciju ļoti labi raksturo 32.psalms, kurā autors saka:
Kamēr es neatzinos, nīka man kauli –
es brēcu cauru dienu!
Smagi gūlās tava roka pār mani,
mans spēks zuda vasaras tveicē!
Es atzinos savā grēkā
un neslēpu savu vainu,
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos!
(Psalmi 32:3-5)
Izpirkums
Tā bija pirmā no četrām sirdsapziņas prasībām. Otrā prasība ir izpirkums. Lai arī samaitāta un izmantota, tomēr sirdsapziņa zina taisnīguma principu. Jūtīgāka sirdsapziņa spēj to attiecināt uz citiem, vājāka spēj redzēt tikai taisnīguma pārkāpumu pret sevi. Taču pienāk brīdis, kad tā pamana, ka taisnīgums nav ievērots un tad tai ir vēl kāda lieta, ko pārmest – netaisnīgums. Taisnīguma princips prasa, lai kāds saņemtu sodu par šo nodarījumu. Tā ir ārkārtīgi sāpīga prasība, jo gan sirdsapziņa gan pati sieviete labi zina, kurš ir patiesais vainīgais. Pat ja sieviete neapzinās šo prasību un to atsakās atzīt, tā tomēr atradīs ceļu viņas dzīvē. Ja taisnīguma prasību nevar izpildīt citādi, tad nākas sodīt pašai sevi. Te savu sakni rod vēl kāda dziļi destruktīva darbība. Lai piepildītu sirdsapziņas prasības, ciešanas tiek nodarītas sev. Tā var būt vienkārša nevērība pret sevi un savu veselību, slēpjoties aiz laika trūkuma. Tas var būt dzelzs lēdijas sindroms, kad sieviete neļauj sev būt vājai un atsakās izrādīt līdzjūtību pati pret sevi, jo “nav pelnījusi”. Sabiedrībā viņa ir valdonīga un uzbrūkoša, taču ar šādu pat attieksmi pret savu iekšējo pasauli, viņa nogalina savu sievišķīgo maigumu un ieslēdz sevi “dzelzs bruņās”. Tā var būt iesaistīšanās destruktīvās attiecībās, lai sodītu sevi par izdarīto. Jo tālāk šī destrukcija iesniedzas sievietes emocionālajā telpā, jo smagākas kļūst sekas. Alkohola un narkotisko vielu atkarība ir vēl kāds veids, kā sodīt sevi. Tepat blakus ir arī depresija un pārliecība, ka mani jau nevar mīlēt un man jau nepienākas normāla dzīve. Smagākos gadījumos sieviete cenšas samaksāt par nodarīto ar pašnāvību, jo jūtas necienīga dzīvot, kad viņas bērns ir miris no viņas rokas. Šī prasība var arī rast auglīgu augsni vēlmē sevi pilnībā upurēt esošo bērnu vajadzībām, sevis pilnīga izsmelšana darbā, šādā veidā mēģinot ar savas personiskās dzīves upuri izpirkt nodarījumu. Šie procesi var notikt arī neapzinātā līmenī un redzams būs tikai pats rezultāts, tikai aisberga virsotne, kamēr iekšēji notiks mēģinājumi dzēst sirdsapziņas dabisko prasību pēc vainas izpirkuma. Tomēr arī šajā cīņā nav iespējams uzvarēt, jo pašas upuris, pašas ciešanas ir nepareizā valūta. Vainu nedzēš sevis noliegšana, sevis sodīšana, sevis nonicināšana. Tās tikai uz mirkli atvieglo emocionālās sāpes, lai pēc brīža viss sāktos no jauna. Tas tā ir tādēļ, ka sirdsapziņa zina, ka tam, kurš nogalinājis cilvēku, ir jāsamaksā tajā valūtā, kura tika nolaupīta – dzīvībā. Tāpēc neviena destruktīva darbība nespēs šo prasību piepildīt un likt sirdsapziņai apklust. Nekas nenosedz nodarījumu un katra nākoša prasība ir smagāka par iepriekšējo. Ja šis viss nāk kopā ar vajadzību pēc atzīšanās, tad aina kļūst vēl dramatiskāka. Taču ir vēl kāds ceļš, kuru mēs aizsākām pie atzīšanās. Ja ir notikusi patiesa atzīšanās Dievam bez slēpšanās un izlikšanās, tad šeit notiek vēl kāda atzīšanās. Tā ir apzināšanās, ka es nevaru samaksāt par šī bērna nāvi. Es nevaru to izdzēst ar savām ciešanām un nevaru visu atkal sakārtot sevi iznīcinot. Dievs neprasa un nepieņem šādu samaksu par nodarījumu. Es atzīstos, ka nevaru sevi izpirkt no šī sirdsapziņas cietuma. Sirdsapziņa arī šeit ir nogaidošā pozīcijā, jo šajā brīdī cilvēks ir Dieva priekšā uz ceļiem un arī sirdsapziņai jābūt turpat un jāklusē, jāgaida, kāda būs paša Dieva atbilde. Un Dieva atbilde ir šī:
Kristus mira par mūsu grēkiem. (1.Korintiešiem 15:3b)
Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū. (Kolosiešiem 2:14-15)
Lūk ir atbilde, kuru sieviete un sirdsapziņa izdzird no Dieva, kad nostājas Viņa priekšā ar atzīšanos grēksūdzē. Lūk ir šis patiesais izpirkums, īstais upuris par nodarījumu. Jēzus Kristus, Dieva Dēls ir ticis piesists krustā un cietis nāvi par šo pārkāpumu. Viņš ir brīvprātīgi uzņēmies visus pārkāpumus un uznesis tos savā ķermenī pie krusta, lai tie tur tiktu pienagloti un nomirtu reizi par visām reizēm. Kristus patiešām Sevi pilnībā atdeva destrukcijai, ļāva sevi sagraut, lai prasība pēc izpērkošām ciešanām un nāves būtu piepildīta. Kādam bija jāmaksā par bērna nāvi un jāizpērk šī dzīvība un Jēzus Kristus to ir izdarījis. Viņš būdams bez grēka un nevainīgs ir nostājies šīs sievietes vietā, lai pilnībā nosegtu visu parādu. Viņš ir arī nostājies starp sirdsapziņu un sievieti, lai tādā veidā pārtrauktu vajāšanas procesu. Jēzus ir izpircis, samaksājis, atbrīvojis. Te sirdsapziņa iegūst savu prasību piepildījumu. Dievs pats savā mīlestībā ir uzņēmies šīs grēkotājas sodu.
Attaisnošana
Ja redzējām cik graujoši darbojas sirdsapziņa, kura meklē sev mierinājumu pirmajās divās prasībās, tad šeit tā iegūst pavisam citu apveidu. Tās trešā prasība ir attaisnošana. Un šeit mēs esam pie neiespējamā robežas. Kā gan var atkal nonākt attaisnotā, nevainīgā stāvoklī pēc tam, kad ir izdarīts pārkāpums? Un šajā gadījumā ir divas iespējas. Pirmā ir panākt, ka izdarītais tiek attaisnots un atzīts par pareizu, tādā veidā nodrošinot, ka arī darītājs ir nevainīgs. Tas ir dabiskais ceļš, kuru sieviete izvēlas, kad sirdsapziņa izsaka šo prasību. Aborts tiek attaisnots un pat parādīts, kā absolūti labs. Tiek meklēti visdažādākie attaisnojumi, lai sirdsapziņai pierādītu, ka tā kļūdās savos pārmetumos. Tā var būt gan personiska, iekšēja pašattaisnošanās, gan ārēja savas darbības attaisnošana. Šī ārējā attaisnošanās var būt vienkārša paziņošana, ka tā bija pareiza izvēle un var arī būt aktīva darbība, lai abortu padarītu pieņemamu, akceptējamu un absolūti nenosodāmu visā sabiedrībā. Katrā gadījumā tā ir vēlme apklusināt katru atgādinājumu par aborta vainu, lai tie nekad neaizsniegtu sirdsapziņu un to neatmodinātu. Un rīcība ir atkarīga no katras sievietes sociālās telpas lieluma. Jo lielāka ir sociālā telpa, jo plašāka ir teritorija, kura “jāattīra” no katra atgādinājuma par to, ka aborts ir kaut kādā veidā nepareizs. Tas var novest pat pie ļoti aktīvas sabiedriskās, politiskās un reliģiskās darbības ar mērķi panākt aborta absolūtu atzīšanu savā sociālajā telpā. Lai aborts būtu atzīsts, tam jānotiek bez jebkādiem ierobežojumiem, nekas nedrīkst liecināt par tā īpašo statusu un kas ir vēl dramatiskāk – neviens nedrīkst paust citādu viedokli. Citām sievietēm ir jābūt tieši tādai pašai attieksmei – abortam ir jābūt tik pat “nevainīgam” kā kosmetologa apmeklējumam un visiem pret to jāizturas labvēlīgi. Līdz ar to notiek aktīva darbība pret jebkādu vainas un aborta savienojuma iespēju. Aborts var pat tikt glorificēts, apbrīnots, padarīts par svētumu un neatņemamu sievietes reproduktīvās dzīves sastāvdaļu, ja ne pat būtību un mērķi. Ja sievietes sociālajā telpā notiek kas tāds, kas saista abortu ar vainu un ļaunumu vai pat netieši norāda uz to, reakcijas amplitūda plešas no iekšēja nemiera līdz pat panikai. Agresīvākajā gadījumā katram, kas ierunājas par abortu kā grēku, ir jāapklust. Domāju, ka visai ātri ir skaidrs, ka tā ir utopiska pasaules aina. Tomēr jāsaprot arī tas, ka šādā sirdsapziņas stāvoklī tas liekas “dzīvības un nāves jautājums”. Katrs pārmetums par abortu vai tikai mājiens par to izraisa aizsargāšanos un nebeidzamus mēģinājumus pašattaisnoties. No šī stāvokļa nevar atrast izeju bez palīdzības no ārpuses, jo galvenais pārmetumu avots mīt sirdsapziņā, nevis apkārtējā sociālajā telpā. Un arī pati sociālā telpa nekad nebūs pilnībā droša šādai ievainotai un sastrutojušai sirdsapziņai. Vienmēr būs cilvēki, kas atgādinās par aborta saistību ar ļaunumu, sekodami paši savai sirdsapziņai. Līdz ar to šāds mēģinājums sevi attaisnot, taisnot un atgriezt nevainīgā stāvoklī cieš neveiksmi. Lai panāktu kaut nelielu drošības sajūtu, ir nepārtraukti jāpārliecina sevi un citus par aborta “labumu”. Tas ir nepārtraukts darbs, emocionāla piepūle un dzīve nepārtrauktās bailēs, ka sociālajā telpā ieradīsies kāds, kura argumenti būs stiprāki. Sirdsapziņa pieprasa neiespējamo – nevainības stāvokli pēc nozieguma. Dzenoties pēc tā ir jāattaisno bērna dzīvības atņemšana un jāliedz sev just sāpes par bērna zaudējumu. Ir jāaizslēdz vesela emociju istaba, kurā atrodas arī citas emocijas, tādas kā brīva un sirsnīga mīlestība pret dzīvajiem bērniem un vīrieti. Ir jākļūst bailīgai un nebrīvai. Viss turpmāk notiek caur sāpēm vai ir sasaistīts. Mēģinot pašattaisnoties sieviete zaudē lielu daļu sevis un nostājas pret savu sievišķīgo daļu – spēju ieņemt bērnu, to lolot, dzemdēt un ar mīlestību uzaudzināt. Notiek sevis iznīcināšana, kura rod savu pamatojumu vajadzībā pēc izpirkuma un publiski izpaužas vajadzībā pēc atzīšanās. Taču tas viss notiek sievietei graujošā veidā. Sekojot neskaidrajām sirdsapziņas prasībām, viņa stāstīs par notikušo, sodīs sevi, attaisnos abortu un vienmēr dzīvos sāpēs un bailēs no “aizslēgtās istabas”. Smagu pārdzīvojumu brīžos šī spriedze var būt liktenīga, jo ilgstoši tiek dzīvots uz spēku izsīkuma robežas, cīnoties pašai ar sevi.
Tomēr ir vēl kāda iespēja, kā šo skriešanu pa vāveres riteni izbeigt un apturēt. Ja iepriekš jau ievērojām, ka nonākot pie patiesas atzīšanās grēksūdzē un patiesas grēku izpirkšanas Jēzus Kristus krusta nāvē, sirdsapziņa pakļaujas augstākai autoritātei, tad arī šī prasība nebūs izņēmums. Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem 3:22, 26 izsaka kādu ārkārtīgi dramatisku apgalvojumu:
Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic.
Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai parādītu savu taisnību tagadējos laikos – ka viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum.
Te parādās neiespējamais, kas kļuvis iespējams ticībā uz Jēzu Kristu. Nekādi pašattaisnošanās mēģinājumi nedod sirdsapziņas mieru. Šeit parādās, kas tāds, ko mūsu dabīgā sirdsapziņa nekad nav spējusi gaidīt un izprast, kaut arī ir to nepārtraukti pieprasījusi. Dievs pats ar Savu lēmumu pasludina par taisnu un nevainīgu to personu, kura uzticas Viņa Dēlam, Jēzum Kristu, kurš ir ticis sists krustā par cilvēku grēkiem. Te sirdsapziņa saņem savas trešās prasības piepildījumu, kad pats Dievs tai norāda, ka Viņš sievieti, kura uzticas Jēzum, ieģērbj Savā taisnībā un piešķir viņai atkal nevainīgās stāvokli. Neatrisināmais tiek atrisināts, prasība izpildīta, sevis iznīcināšana un pašattaisnošanās var beigties. Kristus ir piešķīris tev Savu pilnīgo nevainību, bet šo noziegumu pasludinājis par savu, saņemdams par to nāvessodu. Vēl vairāk – Viņš ir trešajā dienā augšāmcēlies, lai šo attaisnoto sievieti izceltu no pašiznīcināšanās un pašattaisnošanās tumsas un ieceltu Savā brīnišķīgajā gaismā. Viņš vienīgais ir devis sirdsapziņai pilnu apmierinājumu, kuru tā neatrada sievietē pašā. Tai neatliek nekas cits, kā piekrist Dieva spriedumam, kuru Viņš ir izteicis pār sievieti, kura ir uz ceļiem Viņa priekšā grēksūdzē, izpirkta ar Viņa Dēla nāvi pie krusta un padarīta taisna un nevainīga ar Jēzus Kristus dāvināto taisnību. Sirdsapziņa pakļausies tikai augstākajam Tiesnesim un te ir Viņa spriedums par sievieti, kuru Viņš izsaka, ņemdams vērā Kristus krustu, – tu esi attaisnota.
Izlīgums
Šķiet, ka viss ir nokārtots un nekādu prasību vairs sirdsapziņai nevar būt. Tomēr ir palikusi vēl viena prasība, kas ir ārkārtīgi svarīga. Tā ir prasība atjaunot sarautās attiecības, prasība pēc izlīguma ar to, kuram nodarīts pāridarījums. Šī prasība iedarbojas uzreiz vairākos līmeņos un visās izraisa pretestību. Pirmkārt tā ir kategoriska atteikšanās nodibināt, atzīt vai pieļaut jebkādas attiecības ar abortā bojā gājušo bērnu. Viņš vienkārši nedrīkst eksistēt. Viņu nedrīkst atzīt par ģimenes daļu. Ja tiek pieļauta doma, ka bērns bija persona, tad tas prasa izlīgumu ar viņu, kuru sieviete atsakās veikt. Līdz ar to ir jānoliedz vēl nedzimuša bērna personība, jāaizliedz jebkādas attiecības ar viņu pirms viņš ir piedzimis. Bērns ir jāpriekšmetizē. Viņa mirstīgās atliekas nedrīkst uzskatīt par cilvēka mirstīgajām atliekām, lai nerastos prasība pēc cilvēciskas attieksmes. Tomēr tam ir arī sava cena – šai attieksmei jābūt konsekventai pret jebkuru bērnu, kurš ir mātes miesās. Šāda attieksme ir jāuztur arī pret bērniem, kuri tiek gaidīti. Tā ir aizliegšana sev būt mātei, kamēr bērns nav piedzimis. Aizliegšana būt mīlošai un rūpju pilnai pret bērnu, kurš ir pašas miesās, jo šīs attiecības ar šo bērnu izraisa atmiņas un sāpes un spiež atslēgt “slēgto istabu”. Bērns drīkst būt persona tikai pēc dzimšanas. Lieki būtu pieminēt, ka šīs telpas zaudēšana ir ārkārtīgi sāpīga. Otrkārt tā ir kategoriska atteikšanās atjaunot attiecības ar To, kurš deva bērnam dzīvību. Šis attiecību pārrāvums ar Dievu Viņa dāvanas noraidījuma dēļ, pāraug bēgšanā no Viņa, cīņā pret Viņu un atklātā naidā pret visu, kas pieder Dievam. Sirdsapziņa prasa šo abu attiecību atjaunošanu vai nodibināšanu. Šo prasību nevar neievērot, tādēļ seko mēģinājums to noklusināt ar aizstājošām attiecībām. Reizēm sieviete mēģina atkal palikt stāvoklī, lai aizvietotu bērnu ar citu, it kā mēģinot viņu atgriezt un dot viņam otru iespēju. Attiecību ar zaudēto bērnu vietā nāk atkarībai līdzīgas attiecības ar citiem bērniem ģimenē. Lai aizpildītu tukšumu un radītu mākslīga izlīguma efektu, sieviete pieķeras un sev pārspīlēti piesaista vīrieti, bērnus, draudzenes. Viss kļūst par mēģinājumu nodibināt un nostiprināt spēcīgas saites, kuras bieži vien ir destruktīvas visiem iesaistītajiem. Pētījumi liecina, ka attiecības ar vīrieti strauji sabrūk pēc aborta. Lielākā daļa pāru, kas nav precējušies izšķiras gada laikā. Trešdaļa precēto pāru šķiras samērā īsā laikā pēc aborta. Lai šo attiecību sabrukumu pārvarētu, sieviete cenšas nodibināt attiecības, kuras aizvieto sarautās, taču tās nekad nedod mieru un ievainojums kļūst arvien dziļāks, bet attiecības arvien seklākas. Pārraujot attiecības ar Dievu, vai apzināti izvairoties no tām, sirdsapziņas prasība izraisa dažādu gandrīz reliģiska rakstura aizvietotājattiecību dibināšanu. Mēģinājums paļauties uz vīrieti, bērniem, naudu, seksuālām attiecībām cieš neveiksmi, jo atklājas, ka tie visi nespēj dod mierinājumu sirdsapziņai. Nekas šajā pasaulē nespēj nest Dieva lomu un visai drīz sabrūk, ievainojot arī to, kas no sirds uz to paļāvās. Taču tas viss ir izmisuma solis, lai noliktu kaut ko priekšā šim vienam bērnam, kurš prasa atzīšanu un pieņemšanu un par kuru nepārtraukti atgādina sirdsapziņa. Ja ņemam vērā iepriekšējo prasību spēku, kas ir dzinis sievieti stāstīšanā par abortu bez atzīšanās, sevis un savu attiecību izpostīšanā, mēģinot izpirkt vainu un nemitīgos mēģinājumos attaisnoties un padarīt abortu pareizu un labu, tad šī prasība noved pie nepareizām attiecībām, kuras visai bieži noved pie nākošā aborta. Tā neatzīstot sirdsapziņas spēku, sieviete tās dzīta nonāk atkal un atkal tieši turpat, kur sākās šī sāpīgā lejupejošā spirāle.
Toties attiecību nodibināšana un atjaunošana ir dabisks process, kas seko grēksūdzei, Kristus izpērkošajam upurim un Dieva piešķirtās taisnības saņemšanai. Tikai caur šīm trim dzimst spēja patiesi atzīt sava abortā nogalinātā bērna personību un vietu ģimenē. Te jāseko bērna ieskaitīšanai ģimenes locekļu vidū, vārda došanai, viņa nāves atzīšanai un atvadīšanās iespējai. Ja nepieciešams, jānotur arī bēru ceremonija vai piemiņas svētbrīdis. Tā ir savas telpas atvēršana šī bērna eksistencei un bērna “legalizēšana”. Par bērnu drīkstēs sērot, skumt, raudāt un pieminēt. Viņam būs tāda paša vieta ģimenē, kā citiem mūžībā aizgājušajiem ģimenes locekļiem. Viņam būs tiesības būt un no viņa eksistences vairs nebūs paniski jābaidās. Tas atver arī spēju pieņemt un dibināt veselīgas attiecības ar citiem, nemēģinot viņus iesaistīt šīs problēmas nepareizā risināšanā. Attiecību atjaunošana ar Dievu ir vēl svarīgāka. Tā beidzot noliek visas citas attiecības savās vietās un nodibina tajās līdzsvaru, jo no tām vairs netiek gaidīts dievišķs piepildījums, mierinājums un drošība. Tās novērš vajadzību pēc attiecību aizvietošanas un palīdz izvairīties no destruktīvām attiecībām nākotnē. Ir iestājies izlīgums, kurš nes mieru sirdsapziņai. Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem 5:1 raksta:
Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.
To pašu viņš atkārto arī 2.vēstulē Korintiešiem 5:19:
Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti.
Beidzot sirdsapziņa ir gatava atkāpties un var piekrist Apustuļa Pāvila teiktajam vēstulē Romiešiem 8:15:
Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs!
Karš ir beidzies. Ir iestājies izlīgums un attiecības ar cilvēkiem un Dievu ir atjaunotas.
Miers
Neviens īsti nevar izteikt vai noticēt, cik grūti ir piecelt un atjaunot izmisušu sirdi un skumjās iegrimušu sirdsapziņu. Tas ir smags darbs: piecelt to, kurš notriekts garīgā nospiestībā un skumjās un atvest to atpakaļ pie Dieva labestības, žēlastības un ticības.
Tā to aprakstīja Mārtiņš Luters. Ikviens, kas ir bijis šajā cīņā ar sirdsapziņu apzinās šo vārdu nopietnību un svaru. Sirdsapziņa nav tikai klusa balstiņa, kuru var viegli apklusināt. Tā sevī nes spēku sagraut visu, kas tai ir ceļā un vadīt cilvēka dzīvi pat tad, kad viņš pats tās darbību atsakās pieņemt un akceptēt. Tā kā pazemes upe, turpinās izskalot pamatus, kurus cilvēks nemaz nav gatavojies atdot. Ja tā nesaņems mierinājumu tā, kā to ir paredzējis tās Radītājs, tad tā nerimsies līdz būs saņēmusi pilnu mēru no paša pārkāpēja, vedot to arvien dziļāk tumsā. Taču, ja tā tiek vesta Dieva priekšā un saņem savu prasību piepildījumu saskaņā ar Viņa lēmumu, tad tā pati tiek dziedināta un darbojas kā instruments Viņa rokās. Tīra sirdsapziņa ir tikai tā, kura pakļaujas Dieva autoritātei un paklausīgi pieņem Dieva spriedumu pār grēcinieku, kurš ir tās pārziņā. Un Dieva spriedums ir pārcelt cilvēku no sirdsapziņas vajāšanas tumsas uz Sava Dēla gaismu, kurā cilvēks vairs nav viens cīņā ar saviem pārkāpumiem, nepārtraukti zaudējot, bet gan, kur pats Dievs iesaistās šajā konfliktā caur Jēzu Kristu, kurš par mums visiem ir cietis, miris un augšāmcēlies. Tāpēc Kristus ir vislabākās zāles pret samaitātu un aizvainotu sirdsapziņu. Tikai Viņš tai dod to, ko tā prasa. Tikai Viņš patiesi saudzē to, kuram sirdsapziņa uzbrūk. Tikai Viņš pareizi izšķir šo cīņu, kurā bez Viņa klātbūtnes zaudētāji ir pilnīgi visi. Kad Kristus kā miera uzturētājs nostājas starp grēcinieku un sirdsapziņu, apturēdams konflikta eskalāciju, tad iestājas patiess miers. Kamēr šis miers neaizsniegs mātes, tēvus, ārstus un politiķus, tikmēr viņi katrs atsevišķi un mēs visi kopā kā sabiedrība turpināsim ceļu, kuru nemaz nevēlamies iet.
Avoti un citāti:
1 https://wolfmueller.wordpress.com/2012/05/25/somethings-gone-wrong-the-four-things-your-conscience-knows/
2 Gissler, M., et. al., “Pregnancy-associated deaths in Finland 1987-1994 — definition problems and benefits of record linkage,” Acta Obsetricia et Gynecolgica Scandinavica 76:651-657 (1997).
Mika Gissler, Elina Hemminki, Jouko Lonnqvist, “Suicides after pregnancy in Finland: 1987-94: register linkage study” British Medical Journal 313:1431-4, 1996.
3 David Reardon, “Psychological Reactions Reported After Abortion,” The Post-Abortion Review, 2(3):4-8, Fall 1994; Anne C. Speckhard, The Psychological Aspects of Stress Following Abortion(Kansas City: Sheed & Ward, 1987); Vincent Rue, “Traumagenic Aspects of Elective Abortion: Preliminary Findings from an International Study” Healing Visions Conference, June 22, 1996.
4 R.F. Badgley, D.F. Caron, M.G. Powell, Report of the Committee on the Abortion Law, Minister of Supply and Services, Ottawa, 1977:313-319.
5 Jeff Nelson,”Data Request from Delegate Marshall” Interagency Memorandum, Virginia Department of Medical Assistance Services, Mar. 21, 1997.
6 http://www.medscimonit.com/abstract/index/idArt/883338
7 Most Studies Show Abortion Linked To Increased Mental Health Problems, Elliot Institute, PO Box 7348, Springfield, IL 62791-7348, “Additional material is posted at www.afterabortion.org”
8 Australian Maternal Death Report Highlights Abortion-Suicide Connection, Elliot Institute, PO Box 7348, Springfield, IL 62791-7348, “Additional material is posted at www.afterabortion.org”
Vairāk informācijas:
http://www.afterabortion.org/pdf/DeathsAssocWithAbortionJCHLP.pdf
http://afterabortion.org/2000/abortion-four-times-deadlier-than-childbirth/