Slepenās sāpes

Tiem, kas sēro par bērna zaudējumu abortā, ir cerība caur Jēzu Kristu.
Jēzus piepilda gaidošo tukšumu mūsu sirdīs un dziedina slepenās sāpes.

Ne Mātes diena, ne Tēvu diena, ne kāda cita diena, kas saistās ar bērniem, ne pavisam nav priecīgas tiem, kurus ievainojis aborts. Šīs dienas, kas domātas, lai svinētu jaunu dzīvību, var kļūt par zaudēto dzīvību un nepieļauto attiecību atgādinātājām. Jau daudzus gadus aborts ir bijis asu diskusiju iemesls. Taču simtiem tūkstošu Latvijas sieviešu un vīriešu, vecvecāku, brāļu un māsu, kas iesaistīti šo sieviešu dzīvē, abortu neizjūt kā diskusiju – tas ir smags zaudējums. Tas ir dēla, meitas, mazbērna zaudējums, jo par māti, tēvu un vecvecākiem mēs kļūstam bērna ieņemšanas brīdī.
Daudzi no mums pazīst kādu, kas zaudējusi bērnu spontānajā abortā. Mēs skumstam kopā ar viņām, piedāvājam Kristus mierinājumu un uzticam šo dārgo mazo dzīvībiņu Dievam. Taču aborts ir slepenas sāpes. Tas ir zaudējums, kas tiek turēts dziļi iekšā lielā vientulībā.
Dzīvības zaudējumam vajadzētu salauzt mūsu visu sirdis. Skaitļi ir milzīgi. Vairāk kā 20 sievietes izdara abortu katru dienu. Šīs sievietes ir no mūsu ģimenēm, draudzēm un paziņu loka. Tās var būt kristietes, kas kopā ar mums nāk uz dievkalpojumu un iet uz Bībeles stundām.
Es pazīstu dažas šādas sievietes. Vismaz 21 no manām radiniecēm, draudzenēm vai paziņām ir veikušas abortu. Sešpadsmit no tām sevi uzskata par luterānēm. Divas ir luterāņu mācītāju sievas. Vismaz trijām ir bijis vairāk kā viens aborts.
Aborts ir radījis jaunu misijas lauku baznīcai un tai ir jādodas šajā misijas laukā. Taču vispirms mums jāsaprot, ka mēs, pavisam noteikti, saskarsimies ar noliegumu, dusmām, sevis ienīšanu, neuzticēšanos, skumjām, nemieru un gluži dabisku, taču dziļi noslēptu vēlēšanos pēc izlīguma ar Dzīvības Devēju.
Mūsu vēstij maigi jāpārliecina tos, kas dzīvo noliegumā. Tiem, kas jau pārliecināti, mūsu vēstij jādod cerība un mūsu uzvedībai jāpauž sirsnība. Gluži tāpat kā mēs esam salīdzināti ar Dievu caur Jēzu Kristu, mums ir arī dota salīdzināšanas kalpošana (2. Korintiešiem 5:18).
Kad es pirmo reizi kļuvu par vecmāmiņu, es atklāju, ka sajūta, turot rokās savu mazdēlu, bija pārsteidzoši citādāka, kā turot savus divus dēlus. Katrs skatiens uz sava bērna bērnu ir īpašs. Mana sirds ar prieku pieņem šo mazuli. Mana dzīves telpa pilnībā izmainās. Bieži, kad turu savu mazdēlu, es domāju par tūkstošiem citām manas paaudzes sievietēm, kuras nekad neturēs rokās savu mazbērnu. Viņu rokas nekad neapskaus sava bērna bērnu. Tas notiek, jo sievietes būdamas stāvoklī ticēja meliem: “Upurē šo vienu un izvēlies labāku laiku, lai kļūtu par māti.” Lai arī viņu sirds čukstēja laipnus uzņemšanas vārdus, dzīve teica ko citu. Tāpēc, ka šīs sievietes vai nu nebija dzirdējušas, vai arī neuzticējās Dieva apsolījumam, pasaule sagūstīja katru viņu domu un vēlēšanos.
Iemestas trakojošā jūrā, šīs sievietes centās satvert “ātro un nesāpīgo” aborta “glābšanas riņķi”. Taču šis degradējošais “risinājums” ir pret visu, kas ir mātišķs un dabisks. Izejot no ārsta kabineta, sieviete tiek pamesta viena cīņā ar smago vainas, skumju un dusmu nastu, kas draud iestumt viņu aukstā un tumšā vientulībā, tālu no Dzīvības Devēja.

Kā reaģēt?
Kā tad mēs varam reaģēt? Daži saka: “Kā gan sieviete spēj izdarīt ko tādu!” Šāds paziņojums varbūt nav domāts nežēlīgi, taču tiek sadzirdēts kā nosodījums. Citi, cerēdami būt mazāk nosodoši, saka: “Es pats nekad mūžā netaisītu abortu, bet uzskatu, ka sievietei jābūt tiesībām to izvēlēties.” Šāds apgalvojums izklausās līdzjūtīgs, taču sievietei, kurai ir bijis aborts, tas vairāk izklausās pēc salīdzinājuma: “Aborts ir ļaunums, un es nekad nedarītu šādu ļaunumu, jo esmu labs cilvēks, bet sievietēm, kuras nav spējīgas darīt labu, jābūt iespējai izvēlēties.”
Abi apgalvojumi ir nosodoši. Neviens no tiem nedod nekādu cerību ne pirms, ne pēc aborta.
Taču ir iespējama arī trešā atbilde – mēģināt līdzināties Jēzum. Jēzus labi saprot, kāpēc tādi cilvēki kā tu un es grēko. Viņš dzīvoja starp mums, lai izjustu mūsu cīņas, bailes un skumjas. Viņš šeit uz zemes pieņēma pavisam citādākus dzīves apstākļus nekā Debesīs. Jēzus mūs mīlēja tik ļoti, ka labprātīgi uzņēmās mūsu negodu, mūsu nastas un mūsu grēku. Tikai dzīvojot zem krusta, mēs citādi ieraugām tos, kas ir grēkojuši (arī sevi).
Dienas, kurās mēs svinam dzīvību, ir domātas, kā priecīgas dienas, taču daudziem tās tādas nav. Gandrīz katras sievietes, kura piekritusi abortam, sirdī ir kāds tukšums, kas vienmēr ir gaidībās. Pat, ja viņa ir noticējusi meliem, ka bērnam nav vietas, sāpju atbalss joprojām atskan šajā tukšajā sirds istabā, kas vienmēr bija un gaida.
Mēs nevaram atgriezties pagātnē un izdzēst visus garos gadus, kuros aborts ir bijis atļauts, vai visu negatīvo iespaidu, ko tas atstājis uz sievietēm, vīriešiem, bērniem un sabiedrību kopumā. Mātes, kuras ticēja, ka viņu dzīvē bērnam nav vietas, tagad apraud bērnu, kura sirds sitās tik tuvu viņu sirdij. Tēvi, kas ticēja, ka viņu dzīvē bērnam nav vietas, tagad ir nikni paši uz sevi par to, ka nav varējuši nosargāt paši savu dēlu vai meitu. Vecvecāki, kas ticēja, ka viņu dzīvē nav vietas mazbērniņam, tagad sapņo par tiem, kas būtu piepildījuši viņu mājas ar smiekliem.
Reizēm, kad es turu rokās savu mazdēlu, es atceros Mariju. Viņa pie manis pienāca un jautāja manu adresi, kad es biju uzrunājusi kādu luterāņu sieviešu grupu. Vēlāk vēstulēs viņa atzinās divos abortos. “Man tik ļoti sāp sirds,” Marija rakstīja, “Es varu saprast, kā Dievs var piedot slepkavam, bet ne jau tādai, kura nogalinājusi savu bērnu.”
Šīs sāpes un ticība, ka viņa ir izdarījusi grēku, kas ir pārāk liels, lai tiktu piedots, turēja Mariju savā gūstā. Bet: “iemesls, kāpēc es vēlējos jums pastāstīt savu stāstu,“ Marija turpināja “ir, lai jums pateiktos. Ja es šos līdzjūtības un piedošanas vārdus būtu dzirdējusi pirms vairākiem gadiem, es nebūtu taisījusi otru abortu. Es daudz agrāk būtu samierināta ar Dievu un pilnībā mainījusi savu dzīvi, tā vietā, lai sekotu grēka un apsūdzības netīrumiem.”

Cerības vārds
“Marijas” ir visur… un viņas gaida. Viņas klusējot gaida pēc kāda cerības vārda. Viņu salauztās sirdis ilgojas pēc dziedināšanas. Dievs mums ir devis Savu vārdu, lai mēs runātu mīlestībā. Nešaubīsimies par to, ka Patiesības Vārds ļoti dziļi skars sāpju cēloni.
“Kamēr es neatzinos,” raksta psalmists “nīka man kauli – es brēcu cauru dienu! Smagi gūlās tava roka pār mani, mans spēks zuda vasaras tveicē! Es atzinos savā grēkā un neslēpu savu vainu, es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos! Tad tu man piedevi mana grēka vainu.” (Psalms 32:3-5).
Sievietēm un vīriešiem, kurus caurdūris aborta zobens, ir cerība. Tas ir Jēzus! Jēzū Kristū visi, kas atzīst savus grēkus, tiek šķīstīti un tiem tiek piedots (1. Timotejam 1:15)! Jēzū gūstekņi tiek atbrīvoti (Galatiešiem 5:1)!

Apmēram 7 000 sieviešu Latvijā katru gadu izvēlas abortu. Uzreiz pēc tam viņas var pat sajust atvieglojumu, bet nākošajos mēnešos un gados pēc šīs izvēles daudzas no viņām klusībā cīnās ar sekām, kas bieži ir saistītas ar pēc-aborta sindromu (PAS).

Ieteikumi tiem, kam rūp
Runājot par Dieva mīlestību pret katra cilvēka dzīvību no ieņemšanas brīža, parūpējieties, lai jūsu vārdi un runas veids neatgrūž tos, kas tikuši aborta ievainoti un ilgojas pēc piedošanas un cerības.
Savas draudzes grāmatu galdā iekļaujiet brošūras par pēc-aborta dziedināšanu (pieejamas no “Luterāņi Dzīvībai”).
Aizsāciet draudzē mazo grupu, lai izpētītu pēc-aborta sindromu un apspriestu iespējas aizsniegt cilvēkus un palīdzēt tiem.

Vecāki var padarīt abortu neiedomājamu audzinot dēlus cēlumam un meitas šķīstībai. Dieva vārds vecākiem dod līdzekļus, lai nosargātu jaunības nevainību un turētu godā atšķirību starp vīrieti un sievieti. Luterāņi Dzīvībai piedāvā dažādus materiālus, kas palīdz vairāk uzzināt par šķīstību.
Svinamās dienas, kas priecājas par dzīvību, piemēram, Mātes diena, var atgādināt smagus zaudējumus. Šādos brīžos tu vari meklēt padomu un palīdzību savā luterāņu draudzē vai zvanīt Krīzes Grūtniecības centram.
Linda D. Bartleta