Šī ir “Word of Hope” atbilde uz  Dāņu pētījumu, kas publicēts New England Journal of Medicine attiecībā uz garīgās veselības problēmām sievietēm, kurām ir bijis aborts pirmajā grūtniecības trimestrī un sievietēm, kuras dzemdējušas pirmoreiz.

“Word of Hope” ir Lutherans For Life ASV kalpošana cilvēkiem pēc aborta.

Kāds Dāņu pētījums izdara secinājumu, ka nav īpašas atšķirības sieviešu garīgajā veselībā pirms un pēc aborta. Pētījums mēģina atspēkot uzskatu, ka grūtniecības pārtraukšana var izraisīt garīga rakstura veselības problēmas un mēģina parādīt, ka pēcdzemdību depresija ir daudz nopietnāks faktors, kā aborts.

Tomēr šis pētījums ir kļūdains un nesaskan ar vairāk kā 30 šāda veida pētījumiem, kas veikti pēdējo gadu laikā un kas parāda, ka aborts palielina dažādu garīgās veselības sarežģījumu risku. Šis un jebkurš cits pētījums, kas neņem vērā spēcīgos pierādījumus, kuri šobrīd jau ir pieejami profesionālajā literatūrā, parāda apzinātu vēlmi ignorēt zinātniska godīguma pamatprincipus.
Sievietēm jābūt iespējai izdarīt informētu izvēli saistībā ar abortu. Šai izvēlei jābalstās uz precīzu informāciju, kas iegūta no objektīvas un derīgas aborta risku pētījumu apskates. Tam būtu jāinformē sievieti par paaugstinātu risku saskarties ar depresiju, atkarību, apātiju kā arī ar pašnāvības domām.

Miljoniem sieviešu pasaulē šobrīd izdara izvēli par abortu, kas skar dzīvību, bez precīzas un objektīvas informācijas.

Viena no lielākajām kļūdām Dāņu pētījumā ir tā ilgums. Pētījumā tika apsekotas sievietes tikai 12 mēnešus pēc aborta vai dzemdībām.

Tas ir pareizi, ka sievietes diezgan ātri pēc dzemdībām var saskarties ar psiholoģiskām problēmām, tomēr kā tas parasti notiek un tam ir diezgan daudz pierādījumu, aborta negatīvā ietekme var neparādīties gadiem.

Bērna nāve iespējams ir lieta par kuru ir visgrūtāk sērot – pat pirms laika dzimuša bērna nāvi, nedzīvi dzimuša vai spontānā aborta gadījumā. Ginekoloģijas žurnāli apraksta, kā medicīnas māsas, ārsti, sociālie darbinieki un garīdznieki var palīdzēt vecākiem pārdzīvot bērna nāvi, ja tas mirst intensīvās aprūpes nodaļā. Viņi palīdz vecākiem sērošanas laikā un iedrošina paturēt mirušo bērnu rokās un dot tam vārdu.

Arī katra sieviete, kurai ir bijis mākslīgais aborts, pārcieš sava bērna nāvi. Tomēr parasti šīm sievietēm jātiek galā vienām ne tikai ar bērna, kuru viņai nebūs iespējas iepazīt, zaudējumu, bet arī ar sajūtām, kas saistītas ar personīgo iesaistīšanos un atbildību par bērna nāvi. Viņai var būt grūti saprast kā tas ir, kad no vienas puses viņa izjūt atvieglojumu, ka vairs nav stāvoklī , bet no otras puses saskaras ar dziļu zaudējuma un tukšuma sajūtu.

Atvieglojuma sajūta var turpināties arī pēc aborta, tāpēc sieviete šķiet mundra un pieņem notikušo, tomēr nelabprāt runā par to. Šīs pagaidu atvieglojuma sajūtas parasti nomaina periods, kuru psihiatri identificē kā emocionālu “paralīzi” vai pēc aborta “sastingumu”. Tas varētu izskaidrot, kāpēc aborta ietekmes pētījumi tūlīt pēc aborta bieži uzrāda negatīvus rezultātus.

Šajā vietā Dāņu pētījums kļūdās. Tas neņem vērā aborta ilgtermiņa ietekmi. Tāpat netiek ņemts vērā, kā garīgas problēmas izpaužas un ka tās ne vienmēr ir izmērāmas skaitļos, kā piemēram sieviešu skaitā, kas meklē psiholoģisku palīdzību.

Kāda ir aborta patiesā emocionālā ietekme?

Pirmajās nedēļās un mēnešos pēc aborta skumju un vainas izjūtas draud pārņemt sievieti, tomēr viņai netiek sniegta nekāda palīdzība. No viņas tiek gaidīts, ka viņa būs priecīga, ka “problēma atrisināta” un ka viņas dzīve “atgriezīsies normālās sliedēs”. Tomēr viņa ļoti sakāpināti uztver datumu, kad bērns būtu piedzimis.

Ir arī daudz citu atgādinājumu, kas apdraud viņas noliedzošo aizstāvēšanos: aborta datums, atbilstoša vecuma bērnu ieraudzīšana, Mātes diena, sūkņa skaņa zobārstniecības kabinetā, putekļu sūcēja skaņa tīrot māju, bērns televīzijas reklāmā, jauna grūtniecība, bērna piedzimšana un citi. Jebkurš no minētajiem “atgādinājumiem” var izraisīt skumju, vainas sajūtas, dusmu un pat izmisuma uzplūdus.

Sajūtu noliegšana un apspiešana var ilgt gadiem vai pat desmitgadēm ilgi līdz kāds notikums beidzot izraisa “krīzi”, kura piespiež sievieti saskarties ar neatrisinātajām problēmām.
“Word of Hope” kalpošanā mēs uzklausām daudz sieviešu, kuras atrodas tieši šajā “krīzes” brīdī. Parasti var ievērot trīs tipiskākos piemērus:

Šī ir Marijas pieredze iznēsājot pirmo bērnu pēc agrāk notikuša aborta:

Visu grūtniecības laiku es biju nemierīga. Tas, ka biju stāvoklī, lika atmosties visām atmiņām par abortu un neizmērojamai vainas sajūtai. Kad redzēju pirmo ultrasonogrāfijas attēlu, es domāju, ka nomiršu. Pārsteigta un pamirusi es skatījos ekrānā. Es biju pārsteigta redzot savu mazuli, viņas sejas līnijas, viņas rociņas, pukstošos sirdi un mugurkaulu. Es sastingu šausmās saprotot, ka tas nepavisam nebija tas, ko manuprāt no manis “izņēma” vairākus gadus atpakaļ abortā.

 

Rebekai viņas bērna nāve abortā lika mirt arī daļai viņas pašas:

Kaut kas nomira manī un man vajadzēja deviņus gadus, lai saprastu, kas tas bija. Daļa no manis, kas nomira abortā bija mans dēls vai meita, kuru man nekad nebūs lemts iepazīt. Es apspiedu un noliedzu šīs sajūtas tik ilgi līdz arī pati sāku emocionāli atmirt. Es sāku zaudēt interesi par dzīvi. Mani neinteresēja mans vīrs. Mani neinteresēja mani bērni. Es vēlējos nomirt, taču nesapratu kāpēc. Es jutos, kā apmaldījies bērns, kurš nevēlas atrast ceļu uz mājām. Es vēlos, lai cilvēki zina cik daudz sāpju un vainas sajūtas rada aborts. Aborts iznīcināja ne tikai manu bērnu, bet arī mani. Abortā mirušo bērnu nekad nevar aizmirst.

Sāra saskārās ar savu ievainojumu apciemojot vecākus viņu kāzu jubilejā un redzot savu brāļu un māsu bērnus:

Man bija aborts 19 gadu vecumā. Pēc tam jutos labi. Pēc diviem gadiem es atkal paliku stāvoklī un man atkal bija aborts. Lai tiktu galā ar nepatīkamajām sajūtām es lietoju humoru un alkoholu. Man bija labs darbs, es daudz ceļoju un lielākā daļa cilvēku uzskatīja, ka man ir lieliska un aizraujoša dzīve,

Tad kādu vasaru tas viss sabruka. Mani uzaicināja uz manu vecāku kāzu jubileju, kuru rīkoja brāļi un māsas. Es gadiem nebiju bijusi mājās. Es biju šausmās un mēģināju izdomāt dažādus attaisnojumus, lai nebūtu jābrauc. Es nokļuvu depresijā un sāku daudz dzert. Mani draugi man jautāja, no kā es baidos un, ja godīgi, tad es nemaz nevarēju viņiem atbildēt. Es tomēr piespiedu sevi braukt… un tad viss sabruka. Atgriešanās mājās lika atgriezties ļoti sāpīgām atmiņām, kas bija saistītas ar maniem abortiem.

Kad es redzēju savus vecākus un savu brāļu un māsu bērnus, man prātā nāca neprātīgas domas. Es brīnījos, kāpēc gan man nav bērnu. Man bija sajūta, ka arī maniem bērniem bija jābūt šeit kopā ar mums. Mani pārņēma tik lielas skumjas! Es nespēju noticēt tam, cik daudz sāpju un moku pārpludināja manu sirdi. Es visu laiku raudāju un dzēru, lai nomērdētu sāpes un vēlējos dienas vienkārši nogulēt. Es pārtraucu ēst un zaudēju daudz svara. Es patiešām nespēju funkcionēt. Es teicu pati sev, ka man nevajadzēja atgriezties mājās. Viss par ko es spēju domāt bija, kā tikt ātrāk prom. Bet pat tad, kad devos prom, skumjas nepārgāja. Es nevarēju aizbēgt no savām ciešanām un tas ietekmēja visu manu dzīvi, manu darbu, manas attiecības ar draugiem, manu pašapziņu. Depresija, alkohols, neapturama raudāšana… tā es dzīvoju ilgi, līdz sāku meklēt palīdzību.

“Word of Hope” kalpošanā vairāk kā 60 procentu sieviešu, kuras meklē palīdzību, saka, ka pēc aborta ir bijis kāds laiks, kad viņas nav uzskatījušas, ka negatīvās sajūtas izsaucis aborts. Vidējais laiks, kad viņas sākušas apzināties, ka negatīvā reakcija saistīta ar abortu, ir nedaudz vairāk kā pieci gadi. Šī novēlotā reakcija ir viens no galvenajiem iemesliem kāpēc garīgās veselības problēmas, kuras izraisa aborts, tiek tik maz saprastas gan sabiedrībā, gan garīgās aprūpes darbinieku vidū.

 

Greisa Kerna, Word of Hope pēcaborta kalpošanas ASV izpildirektore

Ja jums vajadzīga palīdzība vai informācija, rakstiet “Luterāņi Dzīvībai” vai sazinieties ar “Krīzes Grūtniecības Centru”.

Rakstam izmantots Greisas Kernas – “Lutherans for Life” materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.

 

Attēls: David Castillo Dominici / FreeDigitalPhotos.net