Viņš nemaz nebija drošs. “Kad es to dzirdēju, manu augumu sakampa trīsas, no dārdiem man drebēja lūpas, ļodzījās mani kauli, es viss trīcēju” (Habakuka 3:16a) Tomēr viņš parādīja drosmi. “Taču gaidīšu kluss ļauno dienu, lai tā nāk pār tautām, kas mums uzbruka” (3:16b).

Lai arī es riskēju kļūdīties un vienmēr būs kāds, kas valodu pārzinās labāk par mani, es tomēr saredzu atšķirību starp vārdiem drošs un drosmīgs. Drošs ir tāds, kas nejūt vai neizrāda bailes, ir bezbailīgs. Drosme ir spēja darīt kaut ko, ko tu redzi kā sarežģītu vai bīstamu. Pieredzējis un drošs kapteinis bezbailīgi pamet bunkuru, sapulcina kareivjus un vada uzbrukumu. Kareivji, zinādami, kas viņus sagaida un bailēs trīcēdami, drosmīgi viņam seko.

Habakuks zināja, kas tuvojas. Dievs sūtīs kaldiešu tautu, lai tā iekarotu un sodītu Viņa tautu (1:5-11). Kad Habakuks sūdzējās Dievam par to, ka Viņš pieļauj, ka ļaunie aprij tos, kas ir daudz taisnīgāki par viņiem (1:12-17), Dievs viņam lika neraizēties, jo arī kaldieši saņems savu sodu (2:6-20). Tomēr viena lieta bija pilnīgi skaidra – karš un izpostīšana nāks pār Izraēla zemi. Trīcēdams bailēs, Habakuks izsaka vārdus, kas manuprāt ir vieni no skaistākajiem vārdiem Svētajos Rakstos.

“ Ja vīģes koks neziedēs un vīnakokam neienāksies ogas, ja olīvas nedos ražu un lauki neko ēdamu neienesīs, ja ganāmpulkā panīks avis un staļļos nebūs vēršu – es tomēr gavilēšu par Kungu, es līksmošu un priecāšos par savu glābēju Dievu! Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas vieglas kā kalnu stirnai, uz augstienēm mani vada” (3:17-19).

Habakuks redz nākam pilnīgu iznīcību, kurā viss, kas Izraēla tautas izdzīvošanai ir svarīgs, tiks atņemts – nebūs vīģu, vīnogu, olīvu, graudu, avju, vēršu. Tad viņš izrunā lielo ticības apliecību – “tomēr”. Viņa prieks nenāk no situācijas, bet no viņa Glābēja – Dieva. Viņš savu spēku atrod nevis savā bailīgajā un vājajā miesā, bet gan Kungā. Viņa drosme pastāvēt plūst no viņa Dieva.

Mēs neesam aicināti būt stipri un droši cīņā par dzīvību. Mēs esam aicināti būt stipri un drosmīgi iestājoties par dzīvību. Mēs neesam aicināti būt bezbailīgi, bet gan uzticami. Mūsu ienaidnieks, nāve, ir tikpat cietsirdīgs un nežēlīgs kā kaldieši. Tie, kas pasniedz nāvi kā uzvarētāju un risinājumu grūtībām, ir nenogurstoši un viņu ir daudz. Un, lai arī reizēm šķiet, ka viss ir zaudēts un bezcerīgs, TOMĒR mēs priecājamies savā Kungā, dzīvības Radītājā, Izpircējā un Svētdarītājā. Mēs Viņā atrodam savu spēku, jo mēs dzīvojam Viņa priekš mums izcīnītajā uzvarā pār nāvi. (1. Korintiešiem 15:57). Lai arī mēs esam baiļu pārņemti, mēs saņemam no Dieva drosmi pakāpties uz augstienēm un pārliecināti runāt aizstāvot Viņa dzīvības dāvanu. To darīdami, mēs reizēm saskaramies ar nesapratni, pretestību un dusmām no citiem kristiešiem, draudzes vai pašu ģimenes locekļiem.

Es reiz saņēmu vēstuli no kāda Luterāņi Dzīvībai vadītājas, kura bija runājusi kādā draudzē. Pēc dievkalpojuma pie viņas pienāca sieviete, kuru viņa nepazina un ar niknumu uzbruka viņai, ar žestiem izrādot savas dusmas un sakot, ka visām sievietēm nav obligāti jādzemdē bērni vienas nelaimīgas kļūdas dēļ. Dusmīgais uzbrukums ilga vairākas minūtes un pēc tam sieviete apgriezās un aizgāja, nesagaidīdama atbildi. Kā tas pierasts pie Luterāņi Dzīvībai cilvēkiem, mūsu vadītāja līdzjūtīgi rakstīja: “Visu laiku, kamēr viņa runāja, es lūdzu Dievu. Tas bija skaidri redzams, ka viņa runāja sāpēs un dusmās, kuras bija radušās viņas pašas vai kāda tuva cilvēka pieredzes rezultātā. Šai sievietei vajadzīgas mūsu aizlūgšanas.”

Es saņemu arī vēstules un telefona zvanus no mācītājiem, kas saskaras ar tādiem pašiem dusmu izvirdumiem, pēc tam, kad ir runājuši par dzīvības svētumu. Draudzes locekļi pieprasa, lai šādi sprediķi nekad vairs netiktu lasīti. Viņi draud, ka vairs neziedos, ies uz citu draudzi vai nekad vairs nespers kāju baznīcā. Nevienam nepatīk šāda kritika, arī mācītājiem ne. Daudziem no jums, kas šo lasa, ir pašiem savi stāsti par šo tēmu.

Tāpēc mana lūgšana ir, lai Habakuka vēsts iedrošina visus, kas drosmīgi iestājas par dzīvību par spīti savām bailēm. Mums ir vēsts, Dieva vēsts, kura jādzird tik daudziem. Ir tik daudz baiļu, par kurām jārunā. Pusaudze stāvoklī baidās, ko teiks viņas vecāki. Viņas vecāki baidās, ko teiks apkārtējie. Neplānota grūtniecība rada bailes par nākotni. Cilvēki, kuri izdarījuši abortu, baidās, ka to uzzinās citi. Viņi baidās, ka Dievs nekad nepiedos. Smagi un neārstējami slimie baidās no ciešanām. Šīs bailes ir patiešām īstas un saprotamas. Šķiet ka viss, kas piešķīra dzīvei jēgu un nozīmi ir zudis. Ir ārkārtīgi liels kārdinājums pieņemt pasaules nāves piedāvājumu, kā risinājumu šīm daudzajām bailēm. Tomēr mēs piedāvājam “glābēju Dievu”.

Es atceros, ka reiz saņēmu vēstuli no sievietes, kurai pagātnē bija bijis aborts. Viņa bija saņēmusi piedošanu un dziedināšanu Kristū un lūdza, lai mēs darām visu iespējamo, lai šī vēsts tiktu sludināta citiem. Viņa rakstīja: “Dievs nenokrīt no sava troņa, kad tev ir problēma. Viņš joprojām ir tur! Viņa spēks nekad nepaliek mazāks.” Lai arī cik izpostīts viss šķiet, Dievs paliek Savā tronī. Viņš valda ar žēlastību un piedošanu. Mēs to ieraugām nevis mūsu dzīves apstākļos, bet gan Kristus krustā. Luterāņi Dzīvībai galvenais mērķis ir palīdzēt tiem, kas iekļuvuši grūtās situācijās, paraudzīties pāri viņu bailēm uz vienmēr klātesošo, vienmēr mīlošo un visvareno Glābēju.

Nākošajā reizē, kad tu saskaries ar grūtībām un šķiet, ka viss ir bezcerīgs, tev nav jābūt drošam un bezbailīgam. Atceries pravieti ar savādo vārdu un lielo ticības apliecinājumu – TOMĒR. Priecājies un uzticies Dievam savam Glābējam. Turpini iet Viņa spēkā, kas dod “kājas vieglas kā kalnu stirnai”. Tā ir īsta drosme!

Māc. Dr. Džims I. Lembs, Lutherans For Life izpildirektors ASV.

 

Tulkojumam izmantots “Lutherans for Life” materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.

 

Attēls: Jesus walks on water,  Ivan Aivazovsky, 1888.