Man vienmēr ir paticis stāsts par Ruti – viņas uzticību savai vīramātei Naomijai un viņas pārliecību, kuru viņa pauž “kurp tu iesi, es iešu” (Rutes 1:16-17). Man patīk atcerēties par Rutes vēlēšanos dzīvot kā vienai no Dieva tautas un par Boāsa laipnību un uzticību Tam Kungam pat vēloties kļūt par Naomijas un Rutes izpircēju un apprecēt Ruti, zinot, ka viņu bērns netiks uzskatīts par viņa paša atvasi (Rutes 4:10). Un viņas uzticības dēļ, Rute ir viena no tikai četrām sievietēm, kas atrodama Mateja evaņģēlijā esošajā Jēzus Kristus cilts grāmatā, kā Dāvida vec-vecmamma.

Rutes grāmatas 4.nodaļa mums pastāsta, kā Boāss un Rute stājās laulībā un izveidoja ģimeni, kad Dievs vēlējās radīt bērnu. Tā nebija neparasta situācija. Rute nebija pārāk veca, lai dzemdētu bērnu kā Sāra vai Elizabete. Viņa nebija jaunava kā Marija. Lai arī Dieva Vārds Rutes grāmatā mums pastāsta , ka Rute un Boāss veica procesu, kas bioloģiski ir nepieciešams, lai radītu bērnu, tas mums pasaka ko vairāk: “Tas Kungs deva viņai miesas augli” (Rutes 4:13b). (Burtiski Ebreju valodā tas skan: “Deva viņai ieņemšanu” /Tulk.piez./)

Mēs visai bieži runājam par to, ka bērns ir Dieva dāvana, bet cik bieži mēs pārdomājam to, ka arī bērna ieņemšana ir Dieva dāvana? Ne kaut kas, ko mēs iegūstam, ne sods, ko saņemam, bet dāvana no mūsu mīlošā Dieva?

Vecajā derībā Dieva tauta gaidīja Mesiju. Katra grūtniecība pacēla šo jautājumu. “Vai šis bērns būs Mesija, vai mesijas māte?” Iespējams, ka tieši šī apsolījuma dēļ viņi grūtniecību vērtēja augstāk. Protams, Marija saņēma šo ieņemšanas dāvanu un no tā brīža nesa savās miesās apsolīto Mesiju. Kā izsaucās Elizabete Lūkas 1:42 un Marija dziedāja savā slavas dziesmā (46.-55.pants), šī ieņemšana bija svētība, daļa no Dieva plāna visai cilvēcei.

Kā ir ar šodienas pasauli? Kad mēs dzirdam par grūtniecībām, kuras ir pārāk tuvu viena otrai vai pārāk tālu, kad māte ir pārāk jauna vai pārāk veca, kad grūtniecība padarīs ģimeni pārāk lielu pasaules acīs, kā mēs kā kristieši par dzīvību atbildam šai situācijai? Vai mēs pievienojamies tādiem komentāriem, kā “Vai tad viņi nezina, kā rodas bērni?” vai “Vai tas bija plānots?”, vai “Šajā ģimenē ir par daudz bērnu!”?

Kā būtu, ja mēs kā Dieva Vārda liecinieki, koncentrētos uz to, lai pārtrauktu lietot izteicienu “neplānota grūtniecība”?

Mūsu grēcīgajā pasaulē, ieņemšana tiek uzskatīta tikai par bioloģisku procesu, kuru, kā mēs domājam, varam kontrolēt. Mēs domājam, ka pievienot bērnu ģimenei ir mūsu lēmums vai arī tas notiek kā negadījums. Ja mēs patiešām augstu vērtējam dzīvību, tad mums jāapliecina arī fakts, ka ikviena bērna ieņemšana ir Dieva dāvana. Mēs vairs negaidām piedzimstam Mesiju, kā Rute un vairs arī nebūs tādas ieņemšanas kā Marijai. Tomēr mēs dzīvojam laikā, kurā mums ir dots pierādījums, ka katrai cilvēka dzīvībai, ir savs plāns kopš ieņemšanas. Šis plāns ir lielāks kā kļūt par lielisku sportistu vai pat kļūt par valsts prezidentu. Tas ir Dieva pestīšanas plāns visiem Viņa bērniem. Tas ir pestīšanas plāns, kuru mūsu labā īstenoja Kristus pie krusta. Liecināsim par šo Dieva nodomu, augstu vērtējot ieņemšanas dāvanu.

 

Karena Froveina, “Lutherans For Life” Aiova, ASV

 

Attēls: Ruth and Boaz, Gustave Dore