Tas nepavisam nebija tas, ko biju gaidījis. Viņa sēdēja uz grīdas, atspiedusies ar muguru pret sienu. Saraudātās acis bija pilnas baiļu. Tas nebija tas, ko es sagaidīju no sievietes, kura gaida aborta operāciju.

Šis notikums norisinājās 1996.gadā Rumānijā. Kopā ar dzīvības kustības līderu grupu es devos uz šo valsti, lai mēģinātu palīdzēt kādai nelielai organizācijai “Pro Vita” (Par dzīvību) cīņā ar abortu skaitu, kur tas bija augstākais pasaulē. Gandrīz 85% no visām grūtniecībām beidzās ar abortu.

Es atzīstos, ka tiku domājis ieraudzīt cietsirdīgu sievieti, kura izturētos pavisam nevērīgi pret šo vērtīgo dzīvības dāvanu. Kungs man ātri iemācīja pretējo. Kopā ar grupu ieradāmies slimnīcā, kur veica abortus. Mēs runājām ar sievietēm, kuras gaidīja rindā uz abortu gluži kā šī, uz grīdas sēdošā. Viņa lūdza mūs atrast viņas vīru, kurš valsts katastrofālās ekonomiskās situācijas dēļ uzstāja, lai tiktu veikts aborts. Es šajās sievietēs nemanīju cietsirdību vai nevērību. Viņu tukšajos skatienos redzēju bezcerību un padošanos, darot kaut ko tādu, kas pašām riebās, jo viņas neredzēja citu izeju.

Mana sāpīgā mācīšanās turpinājās. Abortus veica aiz durvīm, kurām priekšā bija aizkārts aizkars. Varēja redzēt abortu veicēju tumšās ēnas, kas liecināja par tumšajiem darbiem. Viņi smēķēja, kamēr nogalināja. Starp šīm piecu minūšu ilgajām nokaušanām instrumenti netika tīrīti. Šeit es beidzot ieraudzīju cietsirdību un nevērību pret dzīvību, kuru biju sagatavojies redzēt, taču nebiju to gaidījis šajā vietā un ne tik daudz.

Kungs vēl nebija beidzis mani mācīt. Mūsu parasti tik runīgā grupa tajā vakarā bija klusa un drūma. Sirdis bija smagas, acis miklas. Tad negaidot jauna kristiete, kas bija mans tulks, pārtrauca klusumu un atzinās, ka viņai ir bijuši divi aborti. Tajā dienā viņa bija ļoti daudz tulkojusi par bērna attīstību mātes miesās un vērtību, kādu Dievs piešķir dzīvībai. Viņas pagātnes lēmumu realitāte pārņēma viņu. Mēs liecinājām par vērtību, kādu Dievs piešķir viņas dzīvībai, cenu kādu Jēzus ir samaksājis par viņas grēkiem un svētumu, ko Jēzus dod, lai apsegtu viņu. Viņas sēru asaras pārtapa prieka asarās.

Zinādams, ka es mācos lēni, Dievs turpināja mani mācīt. Nākošajā dienā mēs runājām sanāksmē, kurā bija ap 300 rumāņu jauniešu. Arī citi tika uzaicināti piedalīties. Mēs runājām par vērtību, kādu Dievs Kristū piešķir dzīvībai, kā mēs visi esam dārgi atpirkti un varam pagodināt Dievu ar savu miesu. Ņemot to par pamatu, mēs runājām par pareizu lēmumu pieņemšanu. Mēs stāstījām par piedošanu, kad ir izdarīts slikts lēmums. Pēc sanāksmes kāda veca rumāņu sieviete pastāstīja man par abortu, kas viņai bijis daudzus gadus atpakaļ. Nobeigumā viņa teica: “Līdz šim brīdim es tā arī nebiju sapratusi, ka mans Jēzus ir miris arī par šo grēku.”

Nākošajā rītā es runāju mācītāju sanāksmē. Izstāstījis vecās sievietes stāstu, es viņiem uzdevu jautājumu, kas mani nelika mierā gandrīz visu nakti. “Kāpēc šai sievietei bija jāgaida tik ilgi, lai dzirdētu, ka viņas Jēzus Evaņģēlijs attiecas arī uz viņas aborta grēku?”

Dievs mainīja manus uzskatus šī brauciena laikā. Kopš tās reizes es ar citādām acīm uzlūkoju sievietes, kuras apsver aborta iespēju vai, kurām ir bijis aborts. Ak, es gan labi saprotu, ka ir sievietes, kuras vismaz ārēji šķiet necieš no aborta lēmuma. Arī bauslībai tajā visā ir sava vieta. Bet es nesāku ar bauslību. Gluži kā Rumānijā, arī mūsu valstī sievietes ir spiestas izdarīt abortu. Tik bieži aborts nav tas, ko sieviete vēlas, bet gan tas, ko viņa izvēlas, kad neredz citu izeju.

Mūsu vēstij ir jābūt vairāk kā “Nedari to”. Tai jābūt: “Tev tas nav jādara, mēs tev palīdzēsim.” Mēs varam apskaut viņas ar Jēzus rokām un dalīties Viņa piedošanā, mīlestībā un cerībā. Mēs piedāvājam pastāvīgas rūpes un palīdzību.

Gluži tāpat mūsu vēstij tiem, kuru pagātnē bijis aborts, ir jābūt ne tikai “Tu esi grēkojis”, pat arī ne tikai “Tev ir piedots”. Mums jāsaka: “Tev ir Pestītājs, kurš tev sagādājis objektīvu piedošanu un taisnības apmetni, ar ko apsegties.” Kristus piedošana nav atkarīga no tā, vai tu jūties saņēmusi piedošanu, vai arī spēj pati sev piedot. Sajūta, ka ir piedots un piedošana sev, nav Kristus piedošanas rādītāji. Tās plūst no Kristus piedošanas, kura tika Jēzus nopelnīta pie Viņa krusta. Viņa svētums apklāj grēciniekus, un viņi ir šķīsti Dieva acīs.

Man ir jāmācās vēl daudz, taču es lūdzu, lai es būt sapratis vismaz šo pamācību, ko Dievs man mācīja Rumānijā. Es nekad neaizmirsīšu, ko man teica šī vecā sieviete. Es nekad nepārstāšu iedrošināt mācītājus sludināt un mācīt par dzīvības jautājumiem. Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc to darīt, bet, ja būtu tikai viens iemesls, kura dēļ mums par to būtu jāsludina no kancelēm, tad tas būtu to dēļ, kuri sēž mūsu baznīcas solos un ir aborta nospiesti, lai viņi dzirdētu, ka viņu Jēzus ir miris arī par šo grēku!

 

Džims Lembs “Lutherans for Life” ASV izpilddirektors

Tulkojumam izmantots “Lutherans for Life” materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.