Kāpēc Jēzus mīl bērnus?

Mums ir vairāk kā tikai viens iemesls rūpēties un sargāt gan dzimušu, gan vēl tikai mātes miesās esošu bērnu dzīvības. Dažus no šiem iemesliem mēs varam pārrunāt ar visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā vai viņi ir kristieši vai nē, jo Dievs ir licis Savu bauslību cilvēku sirdīs. Tā, piemēram, mēs – Luterāņi Dzīvībai, varam patiesi priecāties, kad nekristieši stipri turas pie patiesības, ka katra cilvēka dzīvība ir vērtīga un ir jāaizsargā. Šajā jautājumā mēs varam priecāties pat par mormoņiem, kaut gan viņi savā mācībā neatzīst Trīsvienību un nav kristieši, tomēr viņi nostājas dzīvības pusē. Arī zinātnieki, neatkarīgi no tā, vai tie ir reliģiski noskaņoti vai nē, var redzēt cilvēka dzīvību jau no ieņemšanas brīža. Šo un arī citu iemeslu dēļ arī viņi bieži nostājas kopā ar mums nedzimušo bērnu dzīvības pusē. Reizēm mēs atrodam kopīgu valodu ar dažādām grupām un cilvēkiem, jo Dieva bauslība māca, ka tas ir nepareizi atņemt nevainīgam cilvēkam dzīvību. Un nedzimis bērns nav vainīgs kādā noziegumā. Un Dieva bauslis ir taisnīgs un labs.

Vai ir arī kāds veids, kā no mūsu nostājas var izplatīties evaņģēlijs, labā vēsts par to, kā Dievs ir par mums Jēzū Kristū, lai mūs izglābtu? Jā. Un tas ir ļoti svarīgs veids. Mateja evaņģēlija18:1-5 var mums parādīt kā. Tas ir ļoti pazīstams pants, kurš, iespējams nav tik labi saprasts, cik pazīstams. Šajā nodaļā mācekļi ir ķērušies pie saviem vecajiem paradumiem. Viņi konkurē savā starpā un salīdzina. Tā, kā Jēzus viņiem ir tikko darījis zināmu, ka viņi ir Ķēniņa dēli (Mat.17:24-27), viņi tagad nāk pie Viņa ar jautājumu, “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” (Mat.18:1) Viņi vēlas uzzināt par savu statusu, prestižu un izcilību. Tas nav nekāds pārsteigums, ka viņi visu ir sapratuši nepareizi un otrādi. Pirmais, kas par to liecina, ir tas, ka Jēzus nemaz uzreiz neatbild uz viņu jautājumu. Vispirms Viņš tiem ne pirmo reizi māca, kā Viņš un Viņa Tēvs attiecas pret grēciniekiem. Viņš ņem mazu bērnu, nostāda to viņu strīdīgā apļa vidū un saka: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā.” (Mat.18:3). Jēzus tiem skaidri pasaka: “Redziet, ja jūs nemaināties un nekļūstat kā mazi bērni, jūs vispār netiksiet glābti.” Ko tad Jēzus domāja to sacīdams? Mēs, moderni cilvēki, bieži domājam, ka bērni ir kā paraugs, vai ka tiem piemīt kādas vērtīgas īpašības, kā piemēram, nevainība, šķīstība vai ticība. Pat daži kristiešu senbaznīcas komentāru autori ieņem šādu nostāju un uzskata, ka Jēzus norāda uz bērniem, jo tiem nav nešķīstu tieksmju vai kā tamlīdzīga. Tomēr Vecajā Derībā un Jēzus dzīves laikā attieksme pret bērniem bija citāda. Tā bija daudz pamatotāka un pareizāka. Ir pilnīgi skaidrs, ka Vecās Derības laikā un arī pirmā gadsimta jūdaismā par bērniem rūpējās, nevis tos pazemoja vai nogalināja abortā. Tomēr kāds tad bija skatījums uz bērniem? Bērnus redzēja kā vājus, ievainojamus un tādus, kas paši par sevi nevar parūpēties. Bērnus ir jāaudzina. lai tie nekļūtu ļauni: “audziniet viņus ar Kunga doto audzināšanu un pamācību”, saka Raksti (Efeziešiem 6:4). Kad pravietis Jesaja pasludina Dieva sodu par Israēla atkrišanu, Viņš apraksta pašu sliktāko, kas var būt: “Taču, redziet, Kungs, Pulku Kungs, atņems Jeruzālemei un Jūdai gan balstu, gan pabalstu – maizes balstu un ūdens pabalstu, spēkavīru un karavīru (…) Tiem par vadoņiem es iecelšu zēnus, kā sagribēs, tā valdīs pār tiem!” (Jesajas 3:1-2,4). Bērni nevar valdīt, jo viņiem trūkst gudrības. Arī zīdaiņi nevar paši visu izdarīt, jo tie ir bezspēcīgi. Lūk ko Jēzus šeit saka. Tikai cilvēki, kas ir bezspēcīgi un to atzīst, tiks izglābti. Tikai cilvēki, kas ir kā bērni, kas ir pilnīgs pretstats mācekļiem 18.nodaļā, kuri sacenšas un salīdzinās, ieies Debesu valstībā Pēdējā dienā. Tu pat nevari tikt izglābts, neesot kā bērns – nesaprotot savu bezspēcību un vajadzību pēc Glābēja. Tikai tad, kad Jēzus (atkal!) ir mācījis mācekļiem šo svarīgo patiesību, Viņš atbild uz viņu uzdoto jautājumu: “Kurš ir lielākais?” Un šai atbildei ir grūti noticēt! “Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. ” Pārsteidzoši! Kristum “vislielākie” un vissvarīgākie cilvēki ir tie, kuriem visvairāk vajag palīdzību! Mūsu Glābējam viscienījamākie un ievērojamākie cilvēki ir nabaga vājie grēcinieki. Evaņģēlijā tie, kam nav nekā, ko piedāvāt Dievam, visu saņem no Viņa žēlastības! Tikai tie, kas atsakās atgriezties un saprast savu vajadzību netiks izglābti. Bet Jēzus palīdzēs un izglābs ikvienu, kas ir kā mazs bērns – visus, kas nāk pie Viņa ar saviem grēkiem un bēdām.

Tagad apdomāsim to kopā. Ja Dievs tā skatās, tad šis teksts mums māca ko ļoti svarīgu par mūsu attiecībām draudzē. Vissvarīgākais jūsu draudzes loceklis, skatoties ar Jēzus acīm, ir visvājākais un ievainojamākais. Šī pārsteidzošā “otrādība” ir tas, par ko ir Labā vēsts. Pārāk bieži mēs salīdzinām sevi ar citiem un izveidojam dažādus uzkundzēšanās veidus. Padomājiet, cik gan citāda būtu draudzes dzīve un darbošanās, ja mēs tajā daudz pilnīgāk iekļautu šādu attieksmi vienam pret otru! Tieši tāpēc, ka šī pārsteidzošā vēsts, ka Jēzus Kristus ir priekš pašiem zemākajiem, ir mūsu evaņģēlija centrs un prieks, mēs – luterāņi, varam arī palūkoties uz sabiedrību kopumā un pajautāt to pašu jautājumu. Kas ir svarīgs šajā mūsu pasaulē? Tie kas ir vāji. Kas ir vislielākie? Tie, kuriem visvairāk vajadzīga palīdzība un aizsardzība.

Kā jau sākumā teicu, pastāv daudz dažādu labu un gudru iemeslu, lai aizsargātu un augstu vērtētu nedzimušo bērnu dzīvības. Tomēr evaņģēlija piepildītiem kristiešiem ir kāds īpašs skatījums. Mēs skatāmies uz bērniem mātes miesās un redzam viņus ar acīm, kuras redzīgas darījis Jēzus. Šie mazie arī ir bezspēcīgi un nevar sevis labā neko darīt. Un gluži kā Kristus mūs novērtēja un mīlēja mūsu bezspēcībā, tāpat arī mēs varam mīlēt bērnus tāpēc, ka viņi ir vāji un nespēj neko sniegt. Viņi ir tie lielākie.

 

 

Gibbs

 

 

Dr. Džefrijs A. Gibss (Jeffrey A. Gibbs)

Konkordijas Seminārs, Sentluisa, Misūri.

 

 

 

Tulkojumam izmantots “Lutherans for Life” materiāls. Pārpublicējot atsauce obligāta.

Attēls: Jēzus svētī bērnus – Gustave Dore, 1866