Kādi tad ir mīti par Dauna sindromu? Dažus no tiem varam izlasīt www.dauna-sindroms.lv Tomēr lai arī kādi būtu šie mīti, tie spiež mediķus un vecākus izvēlēties nāvi bērnam, kad ir uzzināta diagnoze. Pirmā reakcija ir apjukums, varbūt pat šoks, kad vecāki uzzina, ka viņu bērns nebūs tāds pats kā citi un ka viņam vajadzēs vairāk uzmanības. Tā ir vilšanās, bailes no nākotnes, ko nesīs šāda bērna ienākšana ģimenē un izmaiņām, kādas tas ienesīs pašu dzīvēs. Tomēr sabiedrības uzskati par Dauna sindromu ļoti atšķiras no realitātes. Un šī realitāte nav tāda, kādu to attēlo cilvēki, kas iesaka bērnu iznīcināt abortā. Mēs ikdienā sastopamies ar ārstiem, kas ievērojuši ultrasonogrāfijas izmeklēšanā kādu nobīdi no direktīvas, nosūta māti uz amniocentēzi. Ģenētiskā izmeklēšana prasa augļūdens paraugu. Pati procedūra ir bīstama un var izsaukt spontāno abortu. Te rodas jautājums: Dēļ kā šis risks? Vai ir iespējams agri atklātu Dauna sindromu izārstēt? Vai šī uzzināšana ir ko vērta, ja mērķis ir bērnam ļaut piedzimt, viņu mīlēt un audzināt? Vai risks ir tā vērts? Šķiet, ka šeit mēs saskaramies ar citiem motīviem, jo lielākā daļa, tuvu pie 90% bērnu ar Dauna sindromu tiek iznīcināti pirms dzimšanas. Sabiedrība aizver acis uz to, kas patiesībā tiek iznīcināts. Tā nevēlas dzirdēt, ka bērns ar Dauna sindromu arī ir cilvēks. Viņš vai viņa spēj mācīties, lasīt, rakstīt, strādāt. Vēl vairāk, viņus ir radījis Dievs pēc Sava tēla un līdzības un Dieva Dēls par viņiem ir izlējis Savas dārgās asinis. Viņu dzīves vērtība nav izsecināma no viņu pašu spējām, bet gan no tā, ko viņos ir ieguldījis Dievs. Viņu dzīves mērķus bieži vien nevar arī izmērīt mums pierastajās naudas, sasniegumu un diplomu kategorijās, bet Dievam tie ir zināmi un Viņš katrai dzīvībai ir devis mērķi un jēgu būt šajā pasaulē. Pat ja šis mērķis šobrīd ir apslēpts mūsu acīm, tas ir zināms katra cilvēka Radītājam un Glābējam – Dievam. Kamēr citi spriež par šo bērnu dzīves kvalitāti, ir vērts pajautāt viņiem pašiem un sastapties, ieraudzīt un sadzirdēt viņu vēlēšanos dzīvot. Margarita raksta: “Es piemēram daru lietas ko daži cilvēki domāja, ka nekad nedarīšu. Kad es piedzimu kāds sacija manai mammai, ka nevajadzēja mani saukt par Margaritu, tāpēc ka es nekad nespēšot izrunāt savu vārdu. Tā pati persona drošvien arī nedomāja, ka es iegūšu Speciālajā Olimpiādē četras medaļas peldēšanā, ka man būs zaļā josta karatē, ka es cepšu picas, lasīšu grāmatas, skriešu kilometru, jeb teikšu runas klases priekšā. Ar daudz smaga darba un uzmundrinājuma, es visu to varu. Es neesmu bēdīga, ka man ir Dauna sindroms. Tā ir vienkārši daļa no manis. Man ir lielisks brālis un vecāki, kas mani ļoti mīl. Man ir lieliski draugi ar kuriem kopā izklaidējos… Dauna sindroms man netraucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.” Skatīsimies un klausīsimies un priecāsimies par dzīvību. Vairāk par Dauna sindromu www.dauna-sindroms.lv
Attēls: Kadrs no video – https://www.youtube.com/watch?v=Ju-q4OnBtNU&feature=youtu.be