Paldies, Oven!

septembris 12, 2013 Dzīvības domas, Raksti

Daudzi no jums jau zina, ka es nekautrējos runāt par saviem mazbērniem. Nu mums ir vēl viens – Ovens Džims Lembs, Hīteras un Ārona dēls. Diemžēl Ovena dzīve bija tikai 21 nedēļu gara, ko viņš pavadīja mātes miesās. Viņam bija attīstījies ļoti liels audzējs un bija vajadzīga pirms dzimšanas operācija. Taču audzējs bija tik ļoti pārņēmis ķermeni un asinsvadus, ka viņa mazā sirds neizturēja.

Mēs esam ļoti pateicīgi par ķirurgu komandu, kas rūpējās par Hīteri un Ovenu. Viņi vienmēr pret Ovenu izturējās kā pret mazu cilvēku. Viņi runāja par viņu kā par “bērniņu” un kad uzzināja vārdu sauca viņu par Ovenu. Viņam tika dotas nomierinošas zāles caur māti un pretsāpju līdzekļi tieši, lai veiktu operāciju. Viņam tika dotas zāles, lai stabilizētu viņa sirdi. 20 minūtes tika veikta sirds masāža, līdz ārsti padevās neizbēgamajam.

Māsiņa Ovenu nomazgāja un ietina viņu mazā jaundzimušo sedziņā un uzlika viņam mazu cepurīti. Viņš tika atnests Āronam, kamēr mēs gaidījām Hīteri atgriežamies palātā. Pēc kāda laika viņš iedeva mūsu mazdēlu paturēt rokās man. Ovens bija tik pat silts, kā asaras, kuras ritēja pār mūsu vaigiem, un, ja tā drīkst teikt, ļoti jauks. Es mazliet atbīdīju sedziņu un turēju viņa mazo rociņu. Viņa pirksti bija ļoti gari, slaidi un trausli. Arī viņa kājas bija ļoti garas. Esmu pārliecināts, ka viņš būtu bijis slavens basketbolists.

Es esmu turējis rokās divdesmit nedēļu “Touch of Life” bērniņu modelīšus simtiem reižu, kad rādīju tos vidusskolēniem auditorijās vai pirmsskolas bērniem, kas sēdēja uz grīdas. Tas vairs nekad nebūs kā iepriekš. Es apzinos ka ar gadiem esmu kļuvis nejūtīgs pret realitāti, ko šis modelītis attēlo. Paldies tev, Oven, ka atgādināji man šo realitāti. Paldies tev, Oven, ka atjaunoji manī svarīguma sajūtu tam, ko mēs “Luterāņi Dzīvībai” darām.

Es tinu Ovenu atpakaļ viņa sedziņā un man bija jāpaceļ viena no viņa rociņām, lai to pareizi novietotu. Pēkšņi es pieķēru sevi sērojot par citiem “Oveniem”, kuriem šādas rociņas tika izrautas no viņa vai viņas mazā ķermenīša abortā, jo apkārtējie teica “Tas ir labi”, “Tās ir tavas tiesības”, “Tev patiesībā nav izvēles”. Paldies tev Oven, ka atkal atgādināji man cik šausmīgs ir aborts.

Drīz pēc tam viens no ārstiem ienāca, apskāva Āronu un teica: “Jūs zināt, tas, kam es ticu, zina, kā tas ir zaudēt dēlu.” Jā, Viņš zina! Un Viņš zina kā tas ir atgūt dēlu caur augšāmcelšanos. Tieši tādēļ mēs varam stāties pretī visām nelaimēm mūsu dzīvē ar dzīvu cerību (1 Pētera 1:3).

Es esmu pateicīgs, ka Kungs man ļāva tev pieskarties, Oven. Bet tu mani aizskāri tā, kā iespējams, spēšu tev izstāstīt tikai pēc augšāmcelšanās. Paldies tev, Oven.

Kristus jēriņš esmu es
Un no sirds un dvēseles
Priecājos par savu Ganu,
Kas dod bērnam sargāšanu,
Mani vārdā pazīdams,
Mani saukdams, svētīdams.
Viņa rokas vadībā
Staigāju es drošībā.
Viņš par jēriņu pats gādā,
Īstās ganības tam rāda,
Izsalkušu ēdina,
Izslāpušu dzirdina.
Vai man nebūs līksmoties?
Jauki viss man izdosies.
Kad man mūža dienas beigsies,
Laimīgs jēriņš mājās steigsies,
Gana klēpī aiznests kļūs,
Liela mana laime būs!
(Luterāņu dziesmu grāmata 443)