Seksuālā izglītība savā būtībā cildina un godina seksualitāti. Taču jautājums ir: Vai kristietim ir jāpagodina seksualitāte (radība) vai Dievs (Radītājs)? Seksualitātes cildināšana var izklausīties vilinoša utopiskā pasaules modelī, bet mums jānoskaidro, kādi ir tās dotie solījumi un kādi ir augļi?

Seksuālā izglītība ir dzīvības jautājums

“Kristīgā seksuālā izglītība”, kura iespējams pat netīši balstās uz humānisma ideoloģijas un sekulāriem principiem, dod bērniem nepareizu identitāti. Ja identitāte ir nepareiza, bērna dzīve iegūst pavisam citādu jēgu un mērķi. Apgalvojums “seksuāls kopš dzimšanas” nopietni iespaido to, kā mēs redzam sevi un apkārtējos un kā mēs izturamies pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Tas nosaka, kas mēs esam un kādas ir mūsu izvēles. Tad mēs sākam arī pieņemt, ka mums ir kādas “tiesības” un “vajadzības”. Tas piedāvā attaisnojumu dažādiem seksuāliem virzieniem. Līdz ar to kļūst ļoti nepieciešamas “reproduktīvās tiesības”, kuras nodrošina to, lai cilvēki varētu dzīvot savu dzīvi kā tādi, kas ir “seksuāli kopš dzimšanas”. Mūsdienu seksuālās izglītības pamatlicēji noliedza to, ka Dievam būtu absolūta autoritāte noteikt to, ko mums jādara ar savu ķermeni. Aborta aizstāvju mantra “mans ķermenis – mana izvēle” šo iepriekšpieņēmumu, ka “bērni ir seksuāli kopš dzimšanas”, noved līdz tās dabiskajam nāvējošajam iznākumam. Tā upurē bērnus “savas seksualitātes” vārdā. Tā pazemo tēva un mātes aicinājumu. Tā uzbrūk laulībai un ģimenei, kuru Dievs radīja kā civilizācijas balstus.
Bija laiki, kad aborts nekādā veidā nebija pieņemams cilvēkam, kurš apliecināja, ka tic Jēzum Kristum. Bet vai nav tā, ka seksuālā izglītība, kas nepārtraukti sauc meitenes un puikas par “seksuāliem kopš dzimšanas” vai “seksuālām būtnēm”, ir padarījusi abortu par pārdomāšanas vērtu iespēju jauniem kristiešiem, kuri ir stājušies intīmās attiecībās? Ultrasonogrāfija, kas kalpo kā logs uz bērna attīstību mātes miesās, tiešām ir devusi jaunajai paaudzei daudz lielāku pārliecību par nedzimuša bērna dzīvības vērtību nekā viņu vecākiem. Taču tie paši jaunieši aizstāv kopdzīvi bez laulībām, homoseksualitāti un viendzimuma “laulības”. Kad cilvēki sevi identificē kā seksuālas būtnes, viņi arī kļūst daudz atvērtāki un tolerantāki personīgās seksualitātes izpausmēs. Viņi var izaicināt robežas, kuras Dievs ir uzstādījis ap “vienas miesas” savienību laulībā. Daniēls Heimbahs raksta:
Pakāpeniska nonākšana pagānismā sākas tajā brīdī, kad cilvēks, kurš joprojām turas pie Bībeles, ir neapmierināts ar kaut ko, ko Dievs saka par seksu. Tad viena un tā pati loģika savieno veselu soļu sēriju, kura ved no nelielas nobīdes no Bībeles mācības uz pilnīgu uzbrukumu Bibliskai morālei. Ļaujot neapmierinātībai “strutot”, tā rada vēlēšanos mīkstināt un likvidēt traucējošo Bībeles mācību. Iesākumā tas tiek darīts veidos, kas nenoraida Rakstu autoritāti, bet tikai mēģina tiem piešķirt citu nozīmi.
Taču pielāgojot kristīgo morāli pasaules standartiem, tiek iznīcināts respekts pret Bībeli, bibliskās nemaldības un patiesuma autoritāte tiek sagrauta, līdz bibliski morāles standarti šķiet arvien mazāk un mazāk būtiski. Visbeidzot Bībeles autoritāte tiek pilnībā atmesta un aizvietota ar sabiedrībā populāru un iecietīgu pieeju. Seksuālā morāle tiek definēta vadoties no seksuālām vēlmēm un iecietība pret seksuālām vēlmēm tiek pasniegta kā nepieciešama, lai sasniegtu augstāku personības attīstības līmeni. Šajā posmā bibliski standarti tiek izsmieti, dzimumu atšķirības nojauktas un robežas, kuras Dievs izveidoja, lai saglabātu seksuālas attiecības šķīstas un labas tiek uzskatītas par kaitīgām un bīstamām.
Ja seksualitāte ir “viss, kas esam” un “centrālā cilvēka dzīvē”, kā to apgalvo seksologi, tad pat kristieši tiks kārdināti aizstāvēt abortu kā “personīgo upuri”. Ķirurģisko abortu skaits šķiet, ka samazinās, taču šī seksualizētā paaudze ir daudz vairāk atkarīga no farmācijas uzņēmumiem, kuri ražo ķīmiskos aborta līdzekļus, kontracepciju, zāles seksuāli transmisīvo slimību ārstēšanai un kontrolei kā arī antidepresantus.
Mēs vēlamies redzēt augam dzīvības kultūru, taču nevaram to panākt, kamēr neieraugām, ka aborts ir identitātes problēma. Seksuālas attiecības ārpus laulības saitēm, vienkārša dzīvošana kopā, pedofilija un homoseksualitātes praktizēšana – tās visas ir identitātes problēmu sekas. Mūsu uzvedība un izvēles parāda, kā mēs redzam paši sevi. Pat cilvēki, kas iestājas par dzīvību nostājas uz slidenas takas, kad redz sevi kā “seksuālas būtnes”. Piecu bērnu māte, kura saka, ka nekad dzīvē netaisītu abortu, taču tajā pašā laikā nav precējusies ne ar vienu no savu bērnu tēviem, kaut ko pasaka par savu identitāti. Identificējot viņus vispirms kā seksuālas būtnes, mēs nostādām kristītus Dieva bērnus pret viņiem pašiem.

Seksuālā izglītība skar Kristību

Seksuālās izglītība tādā formā, kā to bija iecerējuši tās veidotāji, piešķir cilvēkam gluži citu identitāti, kura ir pretēja tai, ko Dievs dāvina Kristībā. Kristībā mēs saņemam Kristus krusta zīmi, kas norāda, ka Kristus par mums ir cietis, miris un augšāmcēlies. Uz mums ir Viņa zīme. Mēs neesam kristīti seksualitātes ūdenī, bet gan ūdenī, kas savienots ar šķīstu Dieva vārdu un Svētā Gara darbu. Mēs esam aicināti nevis vājās miesas ceļos, bet gan svētam un cēlam mērķim. Mēs tiekam iedrošināti nevis godināt sevi, bet gan Jēzu, kurš mūs padara par Dieva bērniem. Kristība ir “Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1.Pētera 3:21). Tāpat kā Kristība nomazgā grēcinieku, tā arī dod spēku nebūt līdzīgam pasaulei un nesekot savām nepārtraukti mainīgajām iegribām.
Kristība maina mūsu redzējumu. Tā mums ir atgādinājums ik dienas sevi redzēt tā, kā Dievs mūs redz. Mēs esam kas daudz vairāk, kā seksuālas būtnes; mēs esam Dieva mantinieki! “Dievs savā apžēlošanā mūs izglāba ar atdzimšanas mazgāšanu un atjaunošanos Svētajā Garā, ko viņš bagātīgi pār mums izlēja caur mūsu glābēju Jēzu Kristu, lai viņa žēlastībā mēs tiktu attaisnoti un kļūtu mūžīgās dzīvības mantinieki, uz ko esam cerējuši.” (Titam 3:5-7). Caur grēku nožēlu un atgriešanos ik dienas, vecais Ādams tiek noslīcināts un mirst ar visām ļaunajām domām un vēlmēm. Augšāmceļas jauns radījums Kristū, lai dzīvotu šķīstībā un taisnībā Dieva priekšā (Rom. 6:4).
Bibliska mācība par šķīstību palīdz mums atcerēties, ka mēs esam Dieva dēli un meitas caur Jēzu Kristu. Tas mums palīdz atcerēties, ka mēs varam domāt, justies un uzvesties citādi, kā tikai seksuālā veidā. Lai arī seksualitāte šeit uz zemes nes arī laulības, ģimenes un bērnu svētību, tā nav tā daļa no mums, kura nonāks mūžībā.

Šis raksts ir daļa no Lindas Bartletas grāmatas: “The Failure of Sex Education in the Church: Mistaken Identity, Compromised Purity”
Linda. D. Bartleta ir kalpošanas vadītāja organizācijā ”Titus 2 for Life” (titus2-4life.org).

Attēls: Ambro / FreeDigitalPhotos.net