Ikdienā mēs daudz sazināmies ar vārdiem. Mēs runājam, stāstām, rakstām un dažādos citos veidos nododam kādu ziņu. Ir arī neverbālā komunikācija. Ar savu uzvedību, darbošanos vai nedarbošanos mēs arī nododam apkārtējiem kādu vēsti. Pat ar savu klātbūtni mēs pasakām daudz. Tas nozīmē, ka ne tikai vārdos, bet arī darbos un pat it kā vārdos neizteiktajā atmosfērā, kas valda apkārt, tiek nodota kāda vēsts.

Tā kā Madonas pusē esmu nesen, tad mēģinu iepazīties ar pilsētu. Pilsētā ir daudz interesantu vietu. Biju aizgājis arī uz pilsētas kapiem. Iespējams, ka tā nav tā pati interesantākā pastaigu vieta, taču ikdienā mēs ar šo vietu saskaramies. Es izstaigāju gandrīz visu teritoriju, lasīdams uzrakstus uz kapu pieminekļiem. Daudzi no tiem bija ļoti līdzīgi un galvenokārt izteica domu: “Mūžs bija garš, darba bija daudz, tagad atpūta, piederīgajiem palikušas atmiņas.” Bija pieminekļi mātēm, kuras ar mīlestību atceras bērni. Šķirties no mīļajiem ir sāpīgi. Mēs gribam viņus atcerēties. Viņu piemiņai mēs sakopjam viņu kapu vietas. Tas viss nodod kādu vēsti apkārtējiem. Viņiem mūsu dzīvē un sirdī bija vieta.

Biju arī Madonas slimnīcā. Tur tagad ir uzstādīta glābējsilīte. Ja māte nespēj par bērnu parūpēties, viņa to var atstāt speciāli tam paredzētā telpā, kur bērniņš būs drošībā un par viņu parūpēsies. Izkārtne pie ārsienas vēsta: “Vieta bērna dzīvībai.” Tā arī ir ļoti vērtīga vēsts. Mēs parādām, ka mēs bērniņu gaidām. Mēs ar savu rīcību sakām: “Pat ja māte tevi atstātu, mēs tevi neatstāsim.” Tev, mazais, starp mums ir vieta. Mēs esam gatavi tevi uzņemt un rūpēties. Un pat nekas nav jāsaka. Katrs, kurš iet garām šai vietai redz, ka mēs esam sabiedrība, kas rūpējas par vismazākajiem, par bērna dzīvību.

Šā gada 1.jūnijā, starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Madonā tika atklāta kampaņas “Par dzīvību” vides instalācija. Tās ir 27 bērniņu figūriņas, atveidotas betonā. Tik daudz bērnu Latvijā ik dienas iet bojā abortā. Pie katras figūras klāt ir plāksne ar šī bērniņa stāstu. Es iesaku katram no jums ar šiem tekstiem iepazīties. Tie ir reāli stāsti. Ja tos visus apkopotu vienā teikumā, tad to vēsts būtu: “Man starp jums nebija vietas”. Es atnācu pie jums kā pie savējiem, jo nav tuvāku cilvēku par paša vecākiem, radiniekiem, tautu, bet jūs mani neuzņēmāt. Man netika dota iespēja piedzimt un pēc tam man pat neierādīja kapa vietu. Manai dzīvībai starp jums nebija vietas. Jūsu sirdīs man nebija vietas. Tie ir sāpīgi vārdi. Tie nodod kādu vēsti mums un atklāj kādu vēsti, ko mēs nododam mātei, kura gaida bērniņu.

Tas liek mums domāt. Vai starp mums šajā sabiedrībā ir vieta mazam un neaizsargātam bērniņam. Kad gatavoju šo rakstu, man blakus bija kāda māte ar mazu bērnu, kurš ļoti raudāja. Un māte viņu mierināja ar mīļumu. Raudāšana norimās un nedaudz vēlāk atskanēja smiekli. Šo mierinājumu nevar izteikt vārdos, taču to var tik labi sajust. Vai no mums visiem kopā var sajust šo mierinājumu? Es tiešām ceru, ka drīz šo figūru kļūs arvien mazāk un mazāk, jo mēs visi kopā būsim gan ar vārdiem, gan ar darbiem nodevuši vēsti: “Tev, bērniņ, ir starp mums vieta. Tavai dzīvībai ir starp mums vieta. Mēs tevi uzņemsim un mīlēsim. Pat ja visi citi tevi atstātu, mēs tevi neatstāsim. Tu esi drošās rokās.”

Kā mēs to varam izdarīt? Domāju, ka jāsāk būtu ar to, ka mēs parādītu, ka sievietei, kura gaida bērniņu, starp mums ir vieta. Un ka tā ir nevis izstumtās un no darba atlaistās vieta, bet mīlestības, cieņas un goda vieta. Lai no mums visiem kopā var just, ka šeit, šajā sabiedrībā, katrai cilvēka dzīvībai ir vieta.

 

Jānis Diekonts
“Luterāņi Dzīvībai” vadītājs Latvijā

Image courtesy of crisroll / FreeDigitalPhotos.net