2018. gada Dzīvības svētdienas sprediķis „Cerība dzīvībai”, Māc. Maikls V. Saleminks, „Luterāņi dzīvībai” izpilddirektors, www.lutheransforlife.org
Pētera 1. vēstule 3:15-22 “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos; tomēr gan ar lēnprātību un bijību, paturot labu sirdsapziņu, lai, kur jums ceļ neslavu, top kaunā tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi iekš Kristus. Jo ir labāki ciest, darot labu, ja Dieva griba to prasītu, nekā darot ļaunu. Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā, kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim. Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas, pēc tam kad Viņš uzkāpis debesīs un Viņam kļuvuši paklausīgi eņģeļi, varas un spēki.”
Kurš vispār te vaicā par cerību? Kurš gan prasa par mūsu cerību? Un kāpēc gan kādam tas mums jāvaicā, Pētera kungs? Pamosties un ieraugi progresu! Laipni lūgts Romas impērijā! Tu raksti veco, labo laiku, zelta laikmeta, klasiskās senatnes, civilizācijas augstākā punkta laikā. Mēs dzīvojam Romas impērijas miera laikā, satriecošā civilizācijā, kurai Ēģipte, Asīrija, Babilonija, Persija vai Grieķija pat nespēj līdzināties. Šeit mēs runājam par diviem stabiliem militāra miera gadsimtiem. Paskatieties uz mūsu politisko vienotību un ekonomisko stabilitāti. Raugi mūsu tehnoloģiskās inovācijas un filozofisko izpratni. Par šiem laikiem ir sarakstītas grāmatas un dzejoļi. Mums glezno šedevrus un ceļ pieminekļus. Puse kalendāra ir nosaukta mūsu ēras vārdā. Mūsu kultūras sasniegumi gadu tūkstošiem būs Rietumu pasaules paraugs, ko cilvēki atdarinās, taču nespēs atkārtot. Cerība? Mums nav vajadzīgi šie smirdīgie solījumi! Mums ir šodiena! Kam gan vajadzīga rītdiena? Dzīvo šodienai!
Ko tu saki? Kā tas viss palīdz? Tu domā, kā mums tas palīdz? Jā, mēs uzskatām sievietes par īpašumu. Izturamies pret vergiem kā pret dzīvniekiem. Populāras māņticības paredz upurēšanu, dažreiz pat bērnu upurēšanu. Mēs veicinām nevaldāmu izšķērdību, atzīstam rituālu prostitūciju, iesaistāmies pretīgā perversijā. Protams, kukuļdošana rada valdības korumpētību un tiesisku diskrimināciju. Tirdzniecībā mēs sagaidām un pieņemam nevaldāmu krāpšanu. Jā, mēs ignorējam un apspiežam nabagus un vajājam minoritātes. Mēs atmetam vecos, izsūtām kroplos, veicam abortus un pametam bērnus. Ir postoši plūdi un bads. Infekciju epidēmijas nogalina tūkstošus. Dienas velkas ilgi, saīsinot dzīves. Ko tu teici par cerību? Tev ir vēl kaut kas palicis?
Pamēģiniet 21. gadsimta formulu. Mūsu preču zīme ir jauna, uzlabota cilvēce. Esam noskaidrojuši, kas ir trūcis iepriekšējiem cilvēkiem. Pēc 2000 gadu pieredzes esam kļuvuši apgaismoti. Mēs spējam satvert un radīt tieši to apmierinājumu, ko tu meklē. Mūsu medicīnas attīstība pagarinājusi dzīves ilgumu. Mūsu automatizētie mehānismi samazinājuši izmaksas un pagarinājuši atpūtas laiku. Mūsu lauksaimniecības apvērsums radījis pārpalikumu resursos un nodrošinājis taisnīgu īpašuma sadali. Mēs veidojam pārstāvniecisku valdību visā pasaulē, vienlaikus pētot un apdzīvojot kosmosu. Mēs lolojam vispārējo tiesiskuma taisnīgumu un izvēli par izglītību un nodarbinātību, pašizpausmi un seksualitāti. Mēs esam pieradinājuši zemes savvaļas materiālus un pakļāvuši dabas paradumus, saglabājot planētas daudzveidīgo vidi un vienlīdz derīgās civilizācijas. Mēs esam iemainījuši iekarošanu pret sadarbību, jo redzam cilvēku neunikalitāti.
Kuram gan vairs vajadzīga cerība? Kurš gan vaicā par cerību kristiešiem, sludinātāja kungs? Mēs jau sen esam atklājuši, ka viņi ir novecojuši, nenozīmīgi, neveiksmīgi un nožēlojami. Pēc mūsu domām, viņi ir neizglītoti, naivi, nesaprātīgi un vienkārši slinki. Kristieši ir pierādījuši sevi kā neiecietīgus, iedomīgus, kaitinošus un vienkārši negodīgus. Viņi ir atklājuši, cik nepastāvīgi, liekulīgi, negodīgi un pilnīgi atmaskoti viņi var kļūt. Kristieši tiek izsmieti, izstumti, ieslodzīti un noslepkavoti, pieķeroties savām leģendām, maldiem un tradīcijām. Viņu cerība ar tās absurdajām mācībām un smieklīgajiem rituāliem padara viņus par vientuļniekiem, zaudētājiem, fundamentālistiem un fanātiķiem, kuru elks ir safabricēšana, sākot no Pētera vēstules līdz pat mūsdienām.
Pagaidi! Ko? Vai mēs esam laimīgi? Kā tu to domā – vai es esmu laimīgs? Mēs esam kļuvuši patiešām turīgi un vareni. Mēs esam kļuvuši visnotaļ pievilcīgi un diezgan produktīvi. Mēs uzvaram vēsturi. Bet laikam jau mūsu darbaholisms nav veicinājis mūsu labsajūtu vai skaistumu. Šķiet, ka mūsu apsēstība ar fizisko jaunību nav radījusi piepildījumu vai apmierinātību. Pieļauju, ka seksualitātes nodalīšana no laulības vai bērnu dzimšanas nav apspiedusi vainas apziņu, skumjas, bailes vai vienaldzību. Atzīstu, ka aborts un embriju eksperimenti nav novērsuši neērtību, disfunkciju, slimības vai dabas katastrofas. Piekrītu, ka spekulācijas ar nāvi nespēj iznīcināt vai kontrolēt ciešanas, bet tikai pārnes tās vai novērš uzmanību. Patiesībā mēs apvienojam konkurenci un žēlošanos. Tas daudzos veidos pastiprina mūsu ļaunprātīgo uzvedību un ķīmiskās atkarības. Tas faktiski saasina mūsu dusmas un konfliktu. Patiesībā tas pastiprina izolāciju un vairo ļaunumu.
Tāpēc – nē, es nesvinu. Es samierinos. Mēs visi samierināmies. Mēs slepus jūtam, ka neesam pašpietiekami. Mēs sirds dziļumos nojaušam, ka šīs ciešanas esam pelnījuši un mums tās pienākas. Mēs atsakāmies no tā, kas paredzēts tieši mums, lai satvertu to, kas mums atrodas deguna galā. Mēs dabiski tiecamies pēc tā, ko varam iegūt, nevis gaidām uz to, ko spētu izbaudīt. Mēs instinktīvi pieņemam, ka esam Visuvarenā Radītāja lēti pakaļdarinājumi un slikti aizvietotāji. Mēs pārbāžam un piesārņojam mūsu iekšējo tukšumu, līdz tas kļūst par pašu radītu ievainojumu, kas ir pārāk apslēpts, lai Dievs to iztīrītu, apūdeņotu un ieņemtu. Labāk ciest pēc saviem noteikumiem, nekā priecāties pēc Viņa noteikumiem. Ja nespējam saņemt visu godu, tad uzņemsimies visu vainu.
Tomēr cerība nepazūd. Cerībai ir biezāka āda. Tai ir stingrāks mugurkauls. Kristieša cerībai ir labāks ceļš, labāka dzīve arī mums, pat tev. Evaņģēlija cerība spēj mūs paciest un šo visu glābt. Mēs mēdzam Dievu novērtēt pārāk zemu un turklāt neievērojam cerības izturību. Iztēlojoties sevi kā dievus, mēs iedomājamies Viņu līdzīgu sev pašiem. Dievs tik viegli nepadodas. Viņš paliek brīnumaini nelokāms, lieliski spītīgs. Ar Tēva, Dēla un Svētā Gara spēku Viņš iejaucas visos mūsu trūkumos un katrā mūsu sāpē ar Savu cerību, tirdot traģēdijas un dzenājot salauztās vietas, lai cik negaidītas un neizbēgamas tās šķistu, līdz Viņš izspiež cieņu no ļaunuma un pat nāvi padara maigu. Nostājas putekļi, taču cerība paliek, jo Jēzus Kristus ir Kungs.
Jēzus ir šeit. Viņš ir nācis miesā kā embrijs un kalps ar ķermeni un asinīm. Viņš ir cietis – fiziski, redzami, tieši blakus. Viņš ielaužas pasaules nabadzībā, sajaukumā, perversijā. Viņš uzņem savā miesā cilvēces pārkāpumus, plūdus, infekcijas. Viņš uzsāk cīņu pret grēcīgām bailēm un vienaldzību. Viņš uzņemas mūsu skumjas un vainu. Viņš panes mūsu nicināšanu un konfliktus. Viņš ir kopā ar nedzimušo, zīdaini, pusaudzi, kroplo, veco. Viņš ir pavadonis vientuļajiem, zaudētājiem un slinkajiem. Viņš ienes Dievu mūsu atkarībās, neērtībās, disfunkcijās un katastrofās ar Svētās Trīsvienības klātbūtni, līdzjūtību un spēku. Jēzus Kristus ir Kungs, un izaug cerība!
Neviena kustība netiek izniekota. Viņš liek paklausīt katram atomam. Viņš ir uzkāpis debesīs, lai pakļautu visas varas Savai labajai un žēlsirdīgajai gribai. Viņš, kurš caur Savu kalpošanu dāvājis mums pestīšanu, valda pār visumu. Viņš, kurš caur Savu bezpajumtniecību dāvājis mums debesis, pavēl vēsturei. Viņš, kurš caur Savu krustā sišanu dāvājis mums piedošanu, vada katra likteni. Viņš, kurš caur Savu nāvi dāvājis mums mūžīgo dzīvību, vada mūsu laiku un nelaimes. Viņš, kurš caur Savu atstumtību dāvājis mums augšāmcelšanos, pārvalda mūsu dzīves un zaudējumus. Viņš, kurš caur Savu galīgo atstumtību dāvājis mums beznosacījumu pieņemšanu, paņem grūtības un pārvērš tās cerībā. Jēzus Kristus ir Kungs, un cerība aug!
Viņš dara to, kas ir labākais, nevis vieglākais. Viņš liek cilvēkiem kļūt labākiem, nevis tikai justies labāk. Viņš bez prasībām atvieglo Savus bērnus un viņu bezcerību, lai viņi varētu izbaudīt uzticību un pārliecību. Viņš bez ierobežojumiem atpērk Savus ļaudis un viņu bailes, lai viņu dzīves varētu parādīt iedrošinājumu un sadarbību, kam viņi uzticas. Viņš bez aicinājuma pārdefinē Savu sadraudzību un mūsu aizvainojumu, lai mūsu situācijas valdītu pār saprātu un cieņu, uz kā balstāmies. Viņš bez noteikumiem piešķir Savu brālību un mūsu nožēlu, lai mūsu starpgadījumi nestu jēgu un neatlaidību, uz ko paļaujamies. Viņš bez ierobežojumiem iesvēta Savu ģimeni un jūsu sāpes, lai jūsu pieredze atspoguļotu maigumu un dāsnumu, pēc kā dzīvojat. Viņš bez trūkumiem šķīsta Savu draudzi un jūsu salauztību, lai jūsu eksistence izstarotu dedzību un briedumu, kas jūs apklāj. Jēzus Kristus ir Kungs, un tiek pļauta cerība!
Tāpēc viņi vaicās. Sirdis vaicās: „ Kur gan ir cerība nevēlamā grūtniecībā?” Un mēs priecīgi atbildēsim: „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jāņa 1:14) un „viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas” (Jesajas 53:4). Draugi prātos: „Kur gan ir cerība zigotās un embrijos?” Un mēs gatavībā pasludināsim: „Un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā” (1. Korintiešiem 1:28-29). Radinieki taujās: „Kā gan iedzimtās patoloģijās var būt cerība?” Un mēs priecīgi apliecināsim: „Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.” (2. Korintiešiem 4:7). Kaimiņi lūgsies: „Kā gan laulību nesaskaņās var būt cerība?” Un mēs priecīgi atzīsim: „Mēs esam Viņa darbs” (Efeziešiem 2:10), „radīti pēc Viņa tēla” (1. Mozus 1:27), „izredzēti, ķēnišķīgi un svēti” (1. Pētera 2:9). Paziņas uzstās: „Kāpēc gan gadījumos, kad cilvēks ir kustēties nespējīgos vai nereaģējošs, ir cerība?” Un mēs labprāt liecināsim: „Tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai” (Filipiešiem 1:6).
Un viņi vaicās. Kolēģi vaicās: „Kā spontānajā abortā un neauglībā var būt cerība?” Un mēs priecīgi apliecināsim: „Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Romiešiem 8:23). Klienti jautās: „Kur gan ir cerība aborta aizstāvjiem un eitanāzijas piekritējiem?” Un mēs dedzīgi atbildēsim: „Jo, ja mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti Viņa dzīvībā!” (Romiešiem 5:10). Kritiķi iebildīs: „Kur ir cerība atturībā un nevainībā?” Un mēs pazemīgi apgalvosim: (Viņš) „pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai” (Filipiešiem 3:21). Skeptiķi spekulēs: „Vai man ir cerība, ja kaitējums ir neatgriezenisks un stāvoklis ir nedziedināms?” Un mēs viņus laipni pārliecināsim: „Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību” (2. Korintiešiem 4:17). Cietēji aizbildināsies: „Vai man var būt cerība, ja mana slimība ir neārstējama?” Un mēs sirsnīgi viņiem apsolīsim: „Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi” (1. Korintiešiem 12:26), jo „vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Romiešiem 14:8).
Cilvēcīgums atrodams pat ciešanās. Neziņā joprojām ir iespēja. Pat vājumā rodams apsolījums. Un nezināmajā joprojām ir prieks. Tur, kur ir dzīvība, tur ir arī Dieva žēlastība un Kristus līdzjūtība. Dievs nekad nepadodas, arī Viņa ļaudis ne. Mums ir cerība. Mums ir cerība gan šajā dzīvē, gan valstībā, kas nāks. Pat šeit ir cerība – viņiem un jums. Āmen.