Dzīvības svētdienas sprediķis 2017
Efeziešiem 6:11-18 “Šeit mēs stāvam”
Māc. Maikls Saleminks, Luterāņi Dzīvībai izpilddirektors ASV
www.lutheransforlife.org
Bet Dievs sauca uz cilvēku. Viņš teica: “Kur tu esi?” Pirms aizliegtā augļa garša bija izzudusi, cilvēku acis tapa atvērtas. Viņi ieraudzīja, ka bija kaili un apslēpa sevi, domādami, ka ir vēl kas cits kā atrašanās sešas pēdas zem zemes, kas varētu viņus pasargāt no izdarītā sekām. Šorīt mēs visi esam atnākuši no tādām vietām, kurās arī Ādams un Ieva bija krituši. Un arī mums atskan tas pats jautājums: “Kur tu esi?” Kungs sauc pēc mums: “Kur tu esi?” Visa pasaule mums apkārt ar katru saullēktu un katru lietusgāzi čukst: “Kur tu esi noslēpies?” Mūsu pašu sirdis gan veiksmē, gan nožēlā, cerībās un sāpēs, tās jautā: “Kurp tu dodies?” Gluži kā vecāki sāk ieklausīties, kad bērnu istabā iestājas klusums: “Kur tu esi?” Kā telefona zvans, kurš atskan pusotru stundu pēc noliktā laika: “Kur tu esi?”
Mēs pavisam noteikti vairs neesam Ēdenē. Dārzs ir kļuvis par džungļiem. Bet mēs neesam nemaz tik ļoti attālinājušies no pirmā vīrieša un sievietes. Dieva vārds mūs uzrāda tupam blakus Ādama un Ievas skeletiem. Apustulis Pāvils mūs atrod tieši tur pat, kur Efeziešus – cīnoties. Slēpjoties aiz katras zemāk esoša krūmāja lapas un mēģinot ierakties zem meža sūnām, cik vien tās spējam sakasīt kopā. Mēs joprojām cīnāmies. “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. ” (Efeziešiem 6:12).
Šī pasaule ir kā cilvēka un monstra satikšanās – cīņas un ciešanu epicentrs, nogalini vai tiksi nogalināts. Mūsu dzīve norit uz nāves un elles robežas, grēka un izdzīvošanas dzelzs tvērienā, dzīvo un ļauj mirt. Jūs varat būt neizlēmīgi politikā. Jūs varat klusēt par strīdīgām lietām. Taču likumi paliek un cīnīties pret kaut ko tukšām rokām ir bezcerīgi. Un lai arī cik ātri un cik tālu jūs bēgtu, jūs neaizbēgsiet. Jūs nevarat aiziet tik tālu, ka Visuvarenā Dieva roka jūs nevarētu aizsniegt.
Mūsu sāpes ir tik asas, ka mēs sakropļojam savus ķermeņus, lai tās pārvarētu. Mūsos ir tik dziļas vēlmes, ka mēs dzīvniekus padarām par elkiem un imitējam viņu dziņas. Mūsu acis ir tik nogurušas un mutes tik niknuma pilnas, ka mēs nospiežam gaili un atklājam uguni pirms vispār pārliecināmies vai mērķis ir ienaidnieks vai draugs. Mēs sevī nesam tik smagu vainas sajūtu un tik lielas skumjas, ka ticam tiesībām izbeigt savu dzīvību. Mēs velkam līdzi tik aukstas bailes un tik šokējošus zaudējumus, ka esam gatavi pieņemt mūsu dēlu un meitu iznīcināšanu un aizstāvam savu māšu un tēvu likvidēšanu eitanāzijā. Mūsos ir tik salauztas un nepastāvīgas sirdis, ka mēs labāk pieņemam iekāri, nevis pieaugam mīlestībā. Mūsos ir tik daudz jūtīgu un neredzamu noslēpumu, ka mēs nošķiram bērnus no laulības. Mūsu saliektās muguras ir tik stingras un āda tik bieza, ka mēs paliekam pie cilvēktiesībām tā vietā, lai uzsvērtu debesu dāvanas. Mēs sevī nesam tik nejūtīgu sirdsapziņu un tik lielus dēmonu leģionus, ka aizstājam kopību ar autonomiju. Mēs velkam tik svarīgus prioritāšu vezumus un tik vilšanos pilnus plānus, ka nepaliek ne mazākās atšķirības starp mums un Efeziešu kaujaslauka arēnu. Šeit mēs stāvam.
Tomēr tas, kur mēs esam, nav ne uz pusi tik šausminoši, cik tas, kas mēs esam. Tas, kas mēs esam, padara visu vēl sliktāku. Kungs Dievs radīja cilvēkus, vīrieti un sievieti, pēc Sava tēla un līdzības. Tēvs, Dēls un Svētais Gars izveidoja ikvienu no mums nedaudz zemāku par debesu būtnēm. Mums būtu jāzina labāk. Taču mūsu miesa un asinis ir kritušas, un mūsu ķermenis un gars ir salauzts. Mēs cīņā pret dzīvību esam kļuvuši par upuriem un vainīgajiem reizē. Mēs esam izauguši mūsu nāves kultūras samaitāti un izmācīti. Mēs paši sevi esam sabojājuši, nonākuši grēcīga egoisma gūstā, un tādi esam jebkurā dzīves stadijā, no ieņemšanas līdz pēdējai elpai, sirdspukstam, smadzeņu vilnim. Neviens nav svētāks vai labāks par citiem. Neviena dzīve nav labāka vai cienīgāka par citām. Neviens no mums nav izolēts un neatkarīgs no citiem, ka tas ietekmētu tikai pats sevi. Mēs ierodamies šajā pasaulē, eksistējam un izdziestam jau kā tuvākie, brāļi un māsas no dzimšanas, vai nu mums tas patīk vai nē. Mums visiem ir vajadzīgas bruņas, Glābējs, atbrīvošana, izpirkšana. Mēs visi ilgojamies pēc līdzjūtības, piedošanas, žēlsirdības, žēlastības. Šeit mēs stāvam.
Mēs nestāvam vieni. Mēs nekad nestāvam vieni. Mums arī nav jāstāv vieniem. Kāds Cits stāv mūsu vietā. Viņam ir bruņojums. Viņš nes ieročus, viņš piešķir ieročus, jo Viņš pats ir Ierocis. Jēzus Kristus ir Dieva ierocis. Viņā ir visi Dieva ieroči priekš jums un mums visiem. Viņš dod patvertni, uztur, aizstāv un sargā jebkuru, kurš to nedara un nespēj pats. Kungs cīnīsies par tevi, un tev ir tikai jābūt mierā. Nebaidies, stāvi stingri un redzi, Dieva pestīšana strādā tavā labā.
Viņa piere dod cilvēkam pestīšanas bruņucepuri, kura aizsniedz to ar paradīzi atverošu iemiesošanās klātbūtni pat sāpēs un dziļās vajadzībās. Jēzus raudošās acis dod grēkojušam cilvēkam Dieva paklausības un kalpošanas vairogu, kas īpaši noder izsalkumā un dusmās. Jēzus kailums apģērbj sirdsapziņas nospiesto garu ar Dieva piedošanas miera tērpu, kurš izrauj viņu no sērām un vainas. Jēzus izstieptās rokas apsedz nedzimušo dvēseli ar dievišķo cietušo saudzējošo uzticības piedurkni un glābj mūs no bailēm un zaudējuma. Viņa caurdurtās rokas ietērpj vecumā esošo rokas ar Dieva ciešanu cimdiem, kas atbrīvo mūs no salauztas sirds un degošam kaislībām.
Kailie Jēzus pleci apģērbj mūsu samaitāto dzīvi ar Dieva dusmas mierinošo taisno upuri, gluži kā vairogs, kas atbrīvo mūs no lepnuma un prioritāšu meliem un nepilnīgajiem plāniem un iespējām. Viņa caurdurtā sirds ietin kailo cilvēku Dieva pārkāpumus piedodošajā augšāmcelšanās spēkā kā mētelī. Viņa nobrāztie papēži sniedz pamestajiem Dieva parādus piedodošo pestīšanu, kas ir kā kurpes, kas pasargā mūs no tā, ka viens otru izmantojam, lai sevi pierādītu. Jēzus saplosītā miesa katru šaubīgo apveltī ar Dieva beznosacījumu akceptējošo patiesību, kas kā bruņukrekls izceļ tos ārā no grēka un nāves. Viņa izlietās asinis apbruņo visus, kas ir vāji un ievainojami, ar Dieva dzīvību attaisnojošo Vārdu, kā ar zālēm, kas aizved tos prom no velna un elles. Tāpēc, ka Jēzus stāv šeit, arī mēs šeit stāvam. Katrs cilvēks ir vērtīgs, jebkurā vecumā, jebkādā stāvoklī, neatkarīgi no tā, ko viņš ir darījis, neatkarīgi no tā, ko viņš spēj darīt. Jēzus ir iemesls, kā dēļ mēs stāvam un mēs stāvam Kristū apveltīti ar daudzām pārpilnas un mūžīgas dzīves svētībām.
Mēs redzam, kur mēs stāvam, jo Viņš mums to parāda. Mēs ieraugām, kas mēs esam, jo Viņš mums to pasludina. Mēs zinām, kāpēc mēs stāvam, jo Viņš to pasaka. Un nu mēs zinām arī kā mēs esam šeit, jo arī to Viņš mums demonstrē. Mēs stāvam uz paša Dieva vārda apsolījumiem un ne zem populāriem viedokļiem vai vispārpieņemtas gudrības. Mēs stāvam ar jums Baznīcas kalpošanas un sadraudzības dēļ, nevis kultūras iespaida vai uzvarošās puses dēļ. Jūs stāvat satverti un nolikti Kristības sakramentā, kronēti un uzturēti caur Svēto Vakarēdienu. Jūs stāvat ar mums caur žēlastību nevis caur darbiem, caur ticību nevis sajūtām. Šeit mēs stāvam, piecus gadsimtus, divas tūkstošgades, no radīšanas līdz otrai atnākšanai, starp neskaitāmiem uzticīgiem kristiešiem cauri laikam un miljoniem apžēlotiem bērniem visā pasaulē, blakus Kristum mūsu Glābējam un aiz Dieva Tēva.
Šeit mēs stāvam. Mēs panikā nebēgam un neejam lepni. Šeit mēs stāvam ar prieku un bez dusmām, cerībā un ne baiļu dēļ, jo mēs stāvam, lai piedotu, nevis lai salīdzinātu, lai glābtu, nevis lai sacenstos. Šeit mēs stāvam, lai atbrīvotu un atraisītu, nevis lai apsūdzētu. Šeit mēs stāvam, lai klausītos, palīdzētu, būtu blakus, pieņemtu, iedraudzētos, nevis lai uzbruktu. Šeit mēs stāvam, runādami patiesību un dalīdamies mīlestībā, jo mēs stāvam, pārvarēdami grēku un egoismu, nāvi un velnu, un nevis viens pret otru. Šeit mēs stāvam stingri, bet maigi, spēcīgi, bet pazemīgi, pat pēc tik ilga laika un ar tādām nākotnes prognozēm. Šeit mēs stāvam, Evaņģēlija motivētas balsis, Luterāņi Dzīvībai, jo mēs citādi nevaram. Lai Dievs mums palīdz. Āmen.